Mošeja

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Daļa no kategorijas:
Istanbul, Hagia Sophia, Allah.jpg
Islāms

Ticības uzskati (akīda)

Dievs · Islāma monoteisms
Eņģeļi  · Dieva Grāmatas
Nākamā dzīve · Kadars
Muhameds · Pārējie pravieši

Prakse

Ticības apliecinājums · Lūgšana
Gavēnis · Labdarība · Svētceļojums

Svētie raksti un likumi

Korāns · Sunna · Hadīti
Fikhs · Šariats

Vēsture un vadītāji

Vēstures hronoloģija · Sahaba
Sunnīti · Šiīti
Kalamisti · Sūfiji
Rašidūni · Šiītu imāmi

Kultūra un sabiedrība

Pētniecība · Dzīvnieki · Māksla
Kalendārs · Bērni
Demogrāfija · Svētki
Mošejas · Filozofija
Zinātne · Sievietes
Politika · Sludināšana

Islāms un citas reliģijas

Kristietība · Jūdaisms
Hinduisms · Sikhisms · Džainisms

Skatīt arī

Kritika · Islāmafobija
Islāma terminu rādītājs

 S  D  L 

Mošeja ir islāma sekotāju reliģiskā kulta vieta. Mošeju visbiežāk musulmaņi sauc tās oriģinālajā arābu valodas vārdā par mesdžidu (مسجدˈmæsʤɪd, dsk. mesādžid, مساجد/mæˈsæːʤɪd/). Latviešu valodā pierasts ar vārdu mošeja apzīmēt visas musulmaņu reliģiskā kulta celtnes, bet arābu valodā ir dažādi nosaukumi mošejām. Atšķirībā no mazākām un privātām mošejām, lielās jeb kopienas mošejas sauc par džāmi ( جامع - /jāmiʕ/) un tās pilda vairākas papildu sabiedriskās dzīves funkcijas.

Galvenais mošejas uzdevums ir kalpot par pulcēšanās vietu lūgšanām un citiem svarīgiem musulmaņu dzīves gadījumiem. Lūgšanas vada imams. Mošejas ir arī musulmaņu informācijas, izglītības un debašu centri, tās ir vietas, kur satikt savus draugus un paziņas. Pasaulē mošejas ir pazīstamas ar to svarīgumu musulmaņu acīs un ar islāma arhitektūras labākajiem paraugiem. Mošeju celtniecība ir ievērojami attīstījusies no laika, kad tās bija tikai labiekārtoti laukumi. Tagad tās tiek celtas ar lieliem kupoliem, augstiem minaretiem un plašām lūgšanu zālēm. Pirmās mošejas tika celtas Arābijas pussalā, bet mūsdienās tās ir atrodamas daudzās pasaules vietās.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan mūsdienās mošejas asociējas ar lieliem vārtiem un minaretiem, tomēr pirmās mošejas bija vienkārši labiekārtoti laukumi zem atklātas debess. Kopš šiem pirmsākumiem tās 1000 gadu gaitā ir ievērojami attīstījušās un izplatījušās visā pasaulē.

Sākotnējās mošejas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar musulmaņu ticējumiem, pirmā mošeja pasaulē ir Kaaba, kuru pēc Dieva pavēles uzcēlis pravietis Ibrāhīms (Ābrams) ar savu dēlu Ismaīlu (Ismaēlu). Tiek uzskatīts, ka vietā, kur uzcelta Kaaba, atradusies eņģeļu celtā Ādama un Ievas lūgšanu telts. Toties vecākā mošeja ir Kubas mošeja Medīnā, kur dzīvojis Muhameds, kamēr nevarēja atgriezties Mekā.


Reliģiskie rituāli Kaabā notika arī arābu pagānisma laikā un Muhameds vienmēr Kaabu turēja augstā godā. Mekas kuraišu cilts, kuras atbildībā bija Kaaba, mēģināja nepieļaut Muhameda un viņa sekotāju iekļūšanu Kaabā un tādēļ musulmaņi izvirzīja apsūdzības, kas fiksētas arī Korānā.[1] Pēc tam, kad Muhameds 630. gadā iekaroja Meku, Kaaba tika pasludināta par Harāma mošeju, jeb Svēto mošeju. Lai teritorijā ap Kaabu varētu noturēt lūgšanas arvien pieaugošajam ticīgo skaitam, mošeja nākošajos gadsimtos tika paplašināta un tās tagadējos apmērus tā ieguva Osmaņu impērijas laikā, kad to pārbūvēja sultāns Selims II.[2]

Kad Muhameds ar saviem sekotājiem 662. gadā ieradās Jatribā (tag. Medīna) pēc hižras, visupirms tie uzbūvēja Kubas mošeju mazā ciematā netālu no pilsētas.[3] Musulmaņi uzskata, ka Kubas mošejā Muhameds pavadījis trīs dienas un tad devies uz Medīnu.[4]

Aksas mošeja, kas uzcelta jūdaisma svētākajā vietā - Tempļa kalnā, ir trešā svētākā mošeja islāmā.

Dažas dienas pēc darbu uzsākšanas pie Kubas mošejas celtniecības, Muhameds devās dibināt vēl vienu mošeju Medīnā, kas mūsdienās zināma kā Nebevi mošeja, jeb Pravieša mošeja. Šo nosaukumu tai piešķīra pēc tam, kad tajā pirmo reizi Muhameds bija noturējis pirmās piektdienas lūgšanas. Pēc šīs mošejas izveidošanas, tajā ieviestās tradīcijas ir pamats visu citu mošeju tradīcijām, piem. sauciens uz lūgšanām (azans), kā to izpilda mūsdienās, pirmo reizi tika izpildīts šajā mošejā. Nebevi mošejai tika izveidots liels pagalms un tādēļ arī mūsdienās visām mošejām tiek būvēti lieli pagalmi. Sākotnēji Muhameds lūgšanas vadīja, stāvot arkādes galā,[4] bet vēlāk viņam tika izgatavots minbars (kancele), kur pakāpties, lai uzrunātu visus lūgšanu dalībniekus.

Muhameds dzīvoja Medīnā pie mošejas un tādēļ Medīna kļuva gan par reliģisko, gan politisko centru visai agrīnajai musulmaņu sabiedrībai. Te notika pārrunas, tika plānota militārā stratēģija, turēti kara gūstekņi, šķirti strīdi, izplatīta reliģiskā informācija, pieņemtas un sadalītas dāvanas. Mošejā tika ārstēti slimnieki un ievainotie, kā arī vairāki musulmaņi te dzīvoja savās teltīs un būdās.[1]

Mūsdienās islāmā Harāma mošeja, Nebevi mošeja un Aksas mošeja tiek uzskatītas par svētākajām vietām.[5]

Izplatība un attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sultāna Ahmeda mošeja (Zilā mošeja) ar turku arhitektūrai raksturīgiem slaidiem minaretiem mūsdienu Stambulā.

Līdz ar musulmaņu sabiedrības paplašināšanos ārpus Arābijas pussalas, mošejas sāka celt arī citviet. Jau 640. gadā musulmaņu varā nokļuva Ēģipte un te tika uzceltas tik daudz mošeju, ka valsts galvaspilsēta Kaira tiek dēvēta arī par pilsētu ar tūkstoš minaretiem.[6]

Ēģiptes mošejas viena no otras atšķiras ar to ikdienas funkcijām, jo citās ir izbūvētas arī islāma skolas (medreses), bet citās - slimnīcas vai kapi.[7]

Osmaņu impērijā (mūsdienu Turcijas priekštece) pirmās mošejas sāka būvēt ap 11. gs., kad turki sāka pāriet islāmā. Vairākas turku mošejas sākotnēji bijušas Bizantijas baznīcas vai katedrāles (piem. Ajasofja Stambulā). Osmaņi savām mošejām izveidoja atšķirīgu stilu, kur raksturīgi bija lieli centrālie kupoli, vairāki minareti un atklātas fasādes. Osmaņu stila mošejās atšķirīgi elementi arī bija smalki apstrādātas kolonnas, ailes un augsti griesti.[8] Mūsdienu Turcijā var apskatīt vairākas impērijas laika mošejas, kas atspoguļo šo atšķirīgo osmaņu stilu.

Neskaitāmās Eiropas pilsētās arī tika uzceltas mošejas, bet vislielākais skaits uzcelts iepriekšējā gadsimtā, kad ievērojams musulmaņu skaits dzīvo lielākajās pilsētās - Romā, Londonā un Minhenē. Tur redzamas mošejas, kas celtas pēc tradicionāliem principiem - ar kupolu un minaretiem. Šīs mošejas ir arī musulmaņu sabiedrības centri. ASV ir aptuveni 40-50 tūkstoši mošeju un tieši tur islāms ir ātrāk augošā reliģija.[9]

Reliģiska kulta vietu pielāgošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Umajada mošeja Damaskā, Sīrijā agrāk bija bizantiešu baznīca, bet pēc Levantas nokļūšanas musulmaņu varā, tā pārveidota par mošeju.

Saskaņā ar musulmaņu vēsturnieku datiem, pilsētās, kas musulmaņiem padevušās un noslēgušas miera līgumu, varēja atstāt savas baznīcas un sinagogas, bet tās tika izmantotas arī kā mošejas. Pēc Konstantinopoles ieņemšanas, Osmaņu impērija par mošejām pārvērta gandrīz visas pilsētā esošās bizantiešu baznīcas, klosterus un kapelas. Vairākos gadījumos mošejas ir uzceltas tādās vietās, kas svētas arī kristiešiem vai jūdaistiem, jo tās par svētām uzskata arī islāmā.[1]

Savukārt, arī musulmaņu mošejas tikušas pārvēstas par citu reliģiju kulta vietām - piemēram, Spānijā pēc 1492. gada (moru sakāve).[10] Ievērojamākā no pārveidotām mošejām ir Kordovas mošeja.

Reliģiskā funkcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lūgšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katram pilngadīgam musulmanim ir pienākums veikt lūgšanas (salats) piecas reizes dienā. Tie, kas ir slimi un sievietes pēc dzemdībām ir atbrīvotas no šā pienākuma (sk. Šariats). Mazākas mošejas organizē tikai pāris lūgšanas dienā, bet lielākās - visas piecas reizes: pirms saullēkta (fadžrs), dienas vidū (zuhrs), pēcpusdienā (asrs), pēc saulrieta (megribs) un naktī (iša). Saskaņā ar hadītu, musulmaņiem lūgšanas jānotur mošejā, jo kopīgas lūgšanas ir daudz labākas nekā vienatnē. Mošeja ir islāma kopienas centrs un tā simbolizē kopienas vienotību.[11]

Musulmaņi lūgšanās Umajada mošejā.

Papildus ikdienas piecām lūgšanām, mošejās notiek piektdienu lūgšanas, kuras notiek dienas vidus lūgšanu vietā. Lai arī ikdienas lūgšanas var noturēt jebkurā tīrā vietā, piektdienās visiem vīriešiem obligāti jāpiedalās mošejas lūgšanā.[12]

Bēru lūgšanas tiek rīkotas mošejā par godu mirušam musulmanim un tajās piedalās visa draudze, tai skaitā imams. Atšķirībā no ikdienas lūgšanām, bēru lūgšanas notiek ārā - pagalmā, kas ir vistuvāk mošejai.[13]

Islāma kalendārā ir divas galvenās svētku dienas (t.s. eidi): Fitra eids un Aza eids. Abās dienās mošejā tiek rīkoti īpašas rīta lūgšanas. Dažkārt šajās svētku dienās draudze īrē plašākas telpas, kur noturēt lūgšanas plašākam ticīgo lokam, bet mošejas, kurām ir lieli pagalmi, lūgšanas notur pagalmos vai laukumos pie mošejas.[14]

Pasākumi Ramadāna laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcijā lielākā Sabandži mošeja.

Islāma svētāko mēnesi Ramadānu atzīmē ar dažādiem sarīkojumiem. Tā kā musulmaņiem ir jāievēro gavēnis visu diennakts gaišo laiku, mošejās visiem tiek organizēta neliela maltīte (iftārs) pēc saulrieta un ceturtās lūgšanas. Ēdienu piegādā draudzes locekļi. Mazāku draudžu mošejās maltīte netiek noturēta katru dienu, bet lielākās mošejas saviem draudzes locekļiem gatavo arī agrās brokastis pirms pirmajām lūgšanām. Draudze parasti sākumā cienā mazturīgākos draudzes locekļus, jo Ramadāna laikā labdarība ir obligāta un tiek augstu vērtēta.[15]

Pēc piektām obligātajām lūgšanām lielākās mošejas notur arī papildu lūgšanas. Šādas nakts lūgšanas parasti notiek aptuveni divas stundas. Tajās draudzes loceklis, kas iemācījies no galvas visu Korānu, deklamē kādu tā daļu. Atsevišķas lielākās mošejas notur lūgšanas visu nakti, jo islāmā tic, ka pravietis Muhameds pirmās Korāna daļas no Dieva saņēma tieši naktī.[12] Nakts lūgšanu laikā vairāki uzaicinātie islāma speciālisti lasa lekcijas un vietējā draudze periodiski pasniedz maltīti.

Ramadāna pēdējās desmit dienās lielākajās mošejās izpildāms itikafs, kas jāveic vismaz vienam draudzes loceklim. Itikafa tradīcija nosaka, ka pēdējās desmit Ramadāna dienas šī persona nepamet mošeju un pavada visu laiku, kalpojot un studējot islāmu. Draudze itikafa veicēju apgādā ar pārtiku un visām citām dzīvošanai nepieciešamajām lietām.[12]

Labdarība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trešais no pieciem islāma pīlāriem nosaka, ka musulmanim jādod aptuveni viena četrdesmitā daļa no savas mantības labdarībai kā ziedojums. Tā kā mošeja ir islāma kopienas centrs, cilvēki savus ziedojumus nodod mošejai. Papildus šiem ziedojumiem, mošejas arī nodarbojas ar citu ziedojumu vākšanu, kas paredzēti dāvināšanai mazturīgiem draudzes locekļiem vai lūgšanu uzturēšanas izdevumiem.

Sociālā funkcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Musulmaņu kopienas centrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imama mošeja (bij. Šaha mošeja) Nagši Džahāna laukumā Isfahānā, Irānā.

Pēc Muhameda nāves vairāki musulmaņu valdnieki viņu atdarināja un savu valdījumu centros vispirms būvēja mošejas. Isfahāna Irānā ir ievērojamākais paraugs tam, kā mošejas veido pilsētas centru. Jaunākās mošejas, kas būvētas valstīs, kur musulmaņi nav vairākums, tiek celtas vairāk nomaļus. Ja mošeju uzceļ mazapdzīvotā vietā, tad ar laiku te dzīvot pārceļas arvien vairāk musulmaņu un viņu uzņēmumi. Līdz ar to mošeja kļūst par savdabīgu centru. ASV jauno mošeju skaits mazāk apdzīvotos rajonos ir daudz lielāks nekā biezi apdzīvotajos.[16]

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ulugbeka medrese ar mošeju Samarkandā, Uzbekistānā.

Viena no mošejas funkcijām ir izglītība un audzināšana. Vairākās mošejās, it īpaši valstīs, kur islāma skolas nefinansē valsts, tiek ierīkotas pilna laika skolas, kurās māca gan islāma mācības, gan parasto skolas vielu. Šādu skolu skolniekus iedala pamatskolā un vidusskolā, bet ir arī atsevišķas mošejas, kurās var studēt ģimnāzijas vai pirmā līmeņa augstākās izglītības programmā. Liela daļa mošeju ir ar vakarskolām vai nepilna laika skolām, kur studijas notiek tikai darbdienu vakaros vai tikai nedēļas nogalēs. Islāma skolu mācību viela ir atšķirīga katrā mošejā - korāna lasīšana un arābu valoda ir galvenās. Tiek rīkotas stundas arī jaunajiem musulmaņiem par islāma pamatiem, it īpaši Eiropas valstīs un ASV, kur jaunpienācēju skaits arvien pieaug.[17] Atsevišķās mošejās skolas pievēršas padziļināti arī tādiem priekšmetiem kā islāma jurisprudence. Te var arī studēt alimu, lai kļūtu par imamu (islāma garīgais vadītājs). Tomēr, ņemot vērā to, ka skola nav lūgšanu vieta, tās nav cieši saistītas ar blakus esošām mošejām.

Sarīkojumi un līdzekļu vākšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mošejas rīko pasākumus un vakariņas, lai vāktu līdzekļus uzturēšanai vai, lai pulcētu savu draudzi. Tiek rīkoti arī tirgi, kur draudzes locekļi var iegādāties dažādas ar reliģiju saistītas lietas. Mošejās tiek rīkotas arī kāzas un citi sarīkojumi.[12]

Nozīme mūsdienu politikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gs. beigās tika celtas vairāk mošejas politisku iemeslu dēļ, bet mūsdienās mošejās arvien vairāk tiek popularizēta pilsoniskā līdzdalība rietumu pasaulē. Mūsdienās izteiktāk mošejās tiek sludināta miermīlīga līdzāspastāvēšana ar neticīgajiem.

Arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stili[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islāma pasaules dažādos reģionos attīstījušies atšķirīgi mošeju arhitektūras stili. Ievērojamākās ir Abasīdu mošejas, T-veida mošejas un Anatolijas mošejas ar lieliem kupoliem centrā. Mūsdienās naftas bizness veicinājis vairāku rietumu arhitektu pievēršanos mošeju celtniecībai, radot jaunus mošeju arhitektūras stilus. Senākais mošeju stils ir arābu plānojums, kura pamatus lika Omejādu dinastija. Mošejas ir kvadrāta vai taisnstūra formas, ietverot celtnes kompleksā lielu pagalmu un apjumtu lūgšanu zāli. Reģionos ar siltāku klimatu lielie pagalmi kalpoja kā paplašinājums lūgšanu zālei, jo piektdienu lūgšanās piedalās vairums vietējo iedzīvotāju. Sākotnēji mošeju jumts bija vienkārša plakne un tādēļ zālē bija daudz kolonnas, kas turēja šo jumtu.[1] Viena no slavenākajām agrīnā stila mošejām ir Meskita Kordovā, Spānijā, kur jumtu balsta 850 kolonnas.[18] Vairākām atturīgā stila mošejām ārpusē izbūvētas kolonnu arkādes, lai pasargātu sienas no saules stariem un radītu ēnu. Šādas arābu mošejas tika uzceltas Omejādu un Abasīdu dinastiju laikā, bet vienkāršais stils bija tāds, ka nepieļāva nākotnē to attīstīt, lai būvētu lielākas mošejas un tādēļ to popularitāte mazinājās.[1]

Osmaņu impērijas laikā, sākot ar 15. gs. tika ieviests jauns centra kupolu stils, kur galveno lūgšanu telpu sedza viens liels kupols. Papildus šim lielajam kupolam, mošeju sedza arī malās izvietoti mazāki puskupoli un kupoli.[19] Šis stils tā galvenās iezīmes bija pārmantojis no bizantiešu baznīcu arhitektūras, jo arī tajā tika būvētas baznīcas ar lieliem centrālajiem kupoliem.[1]

Minareti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attēls:Mosque-hassan-II.jpg
Hasana II mošeja Kasablankā

Kopēja iezīme visām mošejām ir minareti - augsti, šauri torņi, kas parasti izvietoti mošejas stūros. Minareta jumta spice ir augstākais mošejas būves punkts un parasti tas ir augstākais punkts visā apkaimē. Pasaulē augstākais minarets ir uzbūvēts Hasana II mošejai Kasablankā, Marokā.[20]

Pašos sākumos mošejām nebūvēja minaretus un arī mūsdienās konservatīvākie islāma novirzieni (piem. vahābisms) izvairās no minaretu celtniecības, jo uzskata tos par ārišķību un nelietderīgiem. Pirmo minaretu uzcēla 665. gadā Basrā Omejādu kalifa Muavija I valdīšanas laikā. Muavija I atbalstīja minaretu celtniecību, lai ar tiem pārspētu kristiešu baznīcas, kurām tiek piebūvēti zvanu torņi. Tādēļ minaretu arhitekti par paraugu ņēma tieši baznīcu torņus un to funkcija bija tāda pati - saukt uz lūgšanām.[21]

Pirms katras no piecām ikdienas lūgšanām muedzins no minareta sauc ticīgos uz lūgšanām. Vairākās valstīs, kur musulmaņi nav vairākumā, (piem. Singapūrā) ir aizliegts skaļi saukt specifisko saucienu (azāns), neskatoties uz to, ka skaļa saukšana ir tieši šī sauciena jēga. Azāns saucams pirms katrām lūgšanām. Gandrīz katrai mošejai ir savs muedzins, kura pienākums ir izpildīt azānus. Mošejās, kurām nav minaretu, azānu sauc no mošejas telpām vai pie mošejas, stāvot zemē.[12] Ikamā, kas ir līdzīgs sauciens azānam, tiek saukts lūgšanu sākumā mošejas telpās pat tad, ja mošejai ir minarets.

Lūgšanu zāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lūgšanu zāle (musalla) un minbars kādā Turcijas mošejā.

Lūgšanu zālē, jeb musalā nav mēbeļu - tajā nav ne solu, ne krēslu vai citu priekšmetu, lai zālē varētu pulcēties iespējami vairāk cilvēku.[22] Zāles sienas un griestus parasti rotā dažādi arābu valodā kaligrāfiski atveidoti citāti no Korāna.[12]

Parasti mošejas ieejai tieši pretī ir kiblas siena, kas ir vizuāli izcelta no pārējā interjera. Kiblas siena pareizi uzceltā mošejā ir tieši perpendikulāra virzienam uz Meku un musulmaņi zālē sastājas rindās ar seju tieši pret šo sienu.[23] Sienas vidū ir izbūvēta īpaša niša (mihrāba), kas precīzi norāda virzienu uz Kaabu Mekā un pie šīs sienas un pie mihrābas parasti netiek novietotas jebkādas citas mēbeles. Dažkārt lūgšanās, it īpaši piektdienu lūgšanās, tiek lietots blakus mihrābai novietots minbars (tribīne), no kuras imams vada ceremoniju.[24]

Mazgāšanās labierīcības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms katrām lūgšanām veicams mazgāšanās rituāls un tādēļ pie mošejas ir ierīkoti ūdenskrāni, izlietnes un soli pie pašas ieejas vai mošejas pagalmā. Mazākās mošejās mazgāšanās veicama vienkāršās tualetēs.[18] Augstās tīrības prasības ievērojamas arī citviet, piem. mošejā aizliegts valkāt apavus un tos var uzvilkt tikai priekštelpā. Priekštelpā tādēļ ir ierīkoti plaukti apaviem un pakaramie virsdrēbēm.[22]

Mūsdienīgi elementi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunākajās mošejās ierīkoti papildu elementi lūgšanu dalībnieku ērtībām. Tā kā mošejas galvenā būtība ir kalpot kopienai, tajās var būt ierīkota poliklīnika, bibliotēka, sporta zāle u.c.

Noteikumi un etiķete[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar islāma noteikumiem, uz mošejām attiecas vairāki pamata noteikumi, kas nepieļauj uzmanības novēršanu no kalpošanas Dievam. Blakus tādiem universāliem noteikumiem kā apavu valkāšanas aizliegums, ir vairāki noteikumi, kas katrai mošejai var būt atšķirīgi.

Lūgšanu vadītājs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar islāma tiesību sistēmu, lūgšanu vadītāja iecelšana nav obligāta, bet ir vēlama.[25] Pastāvīgais lūgšanu vadītājs ir imams un viņam ir jābūt brīvam un godīgam, kā arī autoritātei reliģiskos jautājumos.[25] Mošejās, kas pieder valstij, lūgšanu vadītāju ieceļ valdnieks,[25] bet privātās mošejās lūgšanu vadītāju izvēlas draudze, vienkāršā balsojumā. Lūgšanu vadība ir atkarīga no lūgšanu svarīguma pakāpes - vai tās ir piektdienas lūgšanas, ikdienas lūgšanas vai papildus lūgšanas.[25] Hanafi un Maliki skolas uzskata, ka piektdienu lūgšanās vadītājs ir obligāti jāieceļ, citādi lūgšanas uzskatāmas par nenotikušām, bet Šafi un Hanbali skolas uzskata, ka šāds nosacījums nav obligāts un lūgšanas var notikt, ja tās rīkotas ar draudzes atbalstu. Piektdienas lūgšanas var vadīt arī vergs, bet musulmaņu speciālistu vidū atšķiras viedokļi par to, vai vadītājs var būt arī nepilngadīgais.[25] Piektdienu lūgšanas vadījis imams var vadīt arī ikdienas lūgšanas.[25] Visi musulmaņu garīdznieki ir vienisprātis par to, ka vīriešiem lūgšanas var vadīt tikai vīrietis.[25] Sieviete lūgšanas var vadīt tad, ja lūgšanās piedalās tikai sievietes.

Tīrība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sakarā ar to, ka tīrība un mazgāšanās ir neatņemama lūgšanu rituāla daļa, visās mošejās ir īpaši tīrības noteikumi. Musulmaņiem pirms lūgšanām ir jāveic sava ķermeņa mazgāšana, saskaņā ar mazgāšanās procesa noteikumiem. Šādi noteikumi attiecas arī uz tiem, kas apmeklē lūgšanu telpas bez nolūka piedalīties lūgšanās. Atsevišķās mošejās tīrības noteikumi tiek attiecināti arī uz citām telpām. Mošejā aizliegts arī ierasties tad, ja pirms tam ir ēsts kas tāds, kā aromātu var just citi.[26]

Meskitas interjers, agrīnā mošeju arhitektūras paraugs.

Apģērbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islāmā ir noteikta prasība, ka visi tā sekotāji valkā atturīgu apģērbu. Vairums mošeju stingri ievēro šo nosacījumu un nepieļauj jebkādas atkāpes gan vīriešiem, gan sievietēm. Vīriešiem, ierodoties mošejā jāģērbj brīvas, tīras drēbes, kas neizceļ ķermeņa formas. Tā pat arī sievietēm jāvalkā drēbes, kas ir brīvas, nosedz elkoņus un ceļgalus, kā arī galvas apsegu. Vairums musulmaņu valkā arābu stila apģērbu, it īpaši īpašos reliģiskos svētkos un citos nozīmīgos gadījumos.[12]

Koncentrēšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā mošeja ir lūgšanu vieta, visiem tās apmeklētājiem tiek prasīta cieņa pret tiem, kas veic lūgšanas. Aizliegts skaļi sarunāties un diskutēt par jautājumiem, kas ir nepiedienīgi, novēršot uzmanību no lūgšanām. Turklāt, aizliegts arī staigāt priekšā vai ar staigāšanu traucēt tiem, kas lūdzas. Mošeju interjers arī ir veidots iespējami atturīgi, lai nenovērstu lūdzēju uzmanību un uz sienām parasti ir tikai citāti no Korāna. Musulmaņiem ieteicams arī nevalkāt tādu apģērbu, kas rotāti ar jebkādām ilustrācijām, zīmēm vai uzrakstiem, lai nenovērstu citu mošejas apmeklētāju uzmanību.

Sieviešu un vīriešu nošķiršana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Musulmaņi lūdzas vīriešu lūgšanu zālē.

Saskaņā ar šariatu, vīriešiem un sievietēm lūgšanu zālē jābūt šķirtiem; ieteicams sievietēm lūgšanu laikā atrasties zāles aizmugurē aiz vīriešiem. Muhameds ieteica sievietēm lūgšanas noturēt mājās, nevis mošejā, bet Muhameds ir uzsvēris arī noteikumu, ka sievietēm mošeja ir atvērta tāpat, kā vīriešiem. Kādu laiku otrais kalifs Omars pavisam aizliedza lūgšanas noturēt mājās.[27] Dažās mošejās sievietēm ir izveidota atsevišķi nodalīta lūgšanu zāles daļa un Mekas gubernators 870. gadā mošejās lika starp kolonnām nostiept virves, kas atdalīja lūgšanu zāles vīriešu daļu no sieviešu daļas.[1] Mūsdienās vairums mošeju lūgšanu zālē izvieto aizslietņus vai nelielu barjeru, kas atdala sieviešu daļu no vīriešu daļas, bet ir arī tādas mošejas, kurās sievietēm izbūvēta īpaša atsevišķa lūgšanu telpa.[28]

Nemusulmaņi mošejās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar visiem šariata normu tulkojumiem, nemusulmaņiem ir atļauts atrasties mošejā, bet aizliegts tur gulēt un ēst. Toties Maliki skolas piekritēji uzskata, ka mošejās nemusulmaņiem ieeja aizliegta jebkurā gadījumā.[25]

Ievērojamākās mošejas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Papildu literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Arberry, A. J. (1996). The Koran Interpreted: A Translation (1st izd.). Touchstone. ISBN 978-0684825076.
  • Hawting, Gerald R. (2000). The First Dynasty of Islam: The Umayyard Caliphate AD 661–750. Routledge. ISBN 0415240727.
  • Khan, Muhammad Muhsin un Al-Hilali Khan, Muhammad Taqi-ud-Din (1999). Noble Quran (1st izd.). Dar-us-Salam Publications. ISBN 978-9960740799.
  • Kramer (ed.), Martin (1999). The Jewish Discovery of Islam: Studies in Honor of Bernard Lewis. Syracuse University. ISBN 978-9652240408.
  • Kuban, Dogan (1974). Muslim Religious Architecture. Brill Academic Publishers. ISBN 9004038132.
  • Lewis, Bernard (1993). Islam in History: Ideas, People, and Events in the Middle East. Open Court. ISBN 978-0812692174.
  • Lewis, Bernard (1994). Islam and the West. Oxford University Press. ISBN 978-0195090611.
  • Lewis, Bernard (1996). Cultures in Conflict: Christians, Muslims, and Jews in the Age of Discovery. Oxford University Press. ISBN 978-0195102833.
  • Mubarkpuri, Saifur-Rahman (2002). The Sealed Nectar: Biography of the Prophet. Dar-us-Salam Publications. ISBN 978-1591440710.
  • Najeebabadi, Akbar Shah (2001). History of Islam. Dar-us-Salam Publications. ISBN 978-1591440345.
  • Nigosian, S. A. (2004). Islam: Its History, Teaching, and Practices (New Edition izd.). Indiana University Press. ISBN 978-0253216274.
  • Rahman, Fazlur (1979). Islam (2nd izd.). University of Chicago Press. ISBN 0-226-70281-2.
  • Walker, Benjamin (1998). Foundations of Islam: The Making of a World Faith. Peter Owen Publishers. ISBN 978-0720610383.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 Hillenbrand, R "Masdjid. I. In the central Islamic lands". Encyclopaedia of Islam Online. Red. P.J. Bearman, Th. Bianquis, C.E. Bosworth, E. van Donzel and W.P. Heinrichs. Brill Academic Publishers. ISSN 1573-3912. 
  2. Weinsinck, A.J "Masdjid al-Haram.". Encyclopaedia of Islam Online. Red. P.J. Bearman, Th. Bianquis, C.E. Bosworth, E. van Donzel and W.P. Heinrichs. Brill Academic Publishers. ISSN 1573-3912. 
  3. Masjid Quba'. Ministry of Hajj - Kingdom of Saudi Arabia. Atjaunināts: 2006-04-15.
  4. 4,0 4,1 Ghali, Mohammad. "The First Muslim State". The Prophet Mohammad and the First Muslim State. Atjaunināts: 2006-04-07.
  5. The Ottoman: Origins. Washington State University. Atjaunināts: 2006-04-15.
  6. Cairo, Egypt. The Independent. Atjaunināts: 2007-09-22.
  7. Budge, E.A. Wallis (2001-06-13). Budge's Egypt: A Classic 19th Century Travel Guide. Courier Dover Publications. 123–128. lpp. ISBN 0-486-41721-2.
  8. Mosques. Charlotte Country Day School. Atjaunināts: 2006-04-07.
  9. Lawton, John (January/February 1979). "Muslims in Europe: The Mosque". 9–14. lpp. Atjaunināts: 2006-04-17.
  10. Wagner, William. How Islam Plans to Change the World. Kregel Publications. 99. lpp. ISBN 0-8254-3965-5. "When the Moors were driven out of Spain in 1492, most of the mosques were converted into churches"
  11. Prayer in Congregation. Compendium of Muslim Texts. University of Southern California. Atjaunināts: 2006-04-06.
  12. 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 12,5 12,6 Maqsood, Ruqaiyyah Waris (2003-04-22). Teach Yourself Islam (2nd edition izd.). Chicago: McGraw-Hill. 57–8, 72–5, 112–120. lpp. ISBN 0-07-141963-2.
  13. Fiqh-us-Sunnah, Volume 4: Funeral Prayers (Salatul Janazah). Compendium of Muslim Texts. University of Southern California. Atjaunināts: 2006-04-16.
  14. 'Id Prayers (Salatul 'Idain). Compendium of Muslim Texts. University of Southern California. Atjaunināts: 2006-04-08.
  15. Charity. Compendium of Muslim Texts. University of Southern California. Atjaunināts: 2006-04-17.
  16. Abdo, Geneive (September 2005). "Islam in America: Separate but Unequal". The Washington Quarterly 28 (4): 7-17. Atjaunināts: 2006-04-07.
  17. Wheeler, Brannon M. (2002-08-01). "Preface". Teaching Islam. Oxford University Press US. v. lpp. ISBN 0-19-515225-5. "and [Islam] remains the fastest growing religion both in the United States and worldwide"
  18. 18,0 18,1 Religious Architecture and Islamic Cultures. Massachusetts Institute of Technology. Atjaunināts: 2006-04-09.
  19. Vocabulary of Islamic Architecture. Massachusetts Institute of Technology. Atjaunināts: 2006-04-09.
  20. Walters, Brian (2004-05-17). "The Prophet's People". Call to Prayer: My Travels in Spain, Portugal and Morocco. Virtualbookworm Publishing. 14. lpp. ISBN 1-58939-592-1. "Its 210-meter minaret is the tallest in the world"
  21. Hillenbrand, R "Manara, Manar". Encyclopaedia of Islam Online. Red. P.J. Bearman, Th. Bianquis, C.E. Bosworth, E. van Donzel and W.P. Heinrichs. Brill Academic Publishers. ISSN 1573-3912. 
  22. 22,0 22,1 Mosque FAQ. The University of Tulsa. Atjaunināts: 2006-04-09.
  23. Bierman, Irene A. (1998-12-16). Writing Signs: Fatimid Public Text. University of California Press. 150. lpp. ISBN 0-520-20802-1.
  24. Terms 1: Mosque. University of Tokyo Institute of Oriental Culture. Atjaunināts: 2006-04-09.
  25. 25,0 25,1 25,2 25,3 25,4 25,5 25,6 25,7 Abu al-Hasan Ali Ibn Muhammad Ibn Habib, Al-Mawardi (2000). The Ordinances of Government (Al-Ahkam al-Sultaniyya w’al-Wilayat al-Diniyya). Lebanon: Garnet Publishing. p. 184. lpp. ISBN 1-85964-140-7.
  26. Chapter 16. The Description of the Prayer. SunniPath Library. SunniPath. Atjaunināts: 2006-07-12.
  27. Doi, Abdur Rahman I.. Women in Society. Compendium of Muslim Texts. University of Southern California. Atjaunināts: 2006-04-15.
  28. Rezk, Rawya (2006-01-26). "Muslim Women Seek More Equitable Role in Mosques". The Columbia Journalist. Atjaunināts: 2006-04-09.
  29. Miller, Pamela (2006-01-07). "Journey of a lifetime". Star Tribune. 12E. lpp.
  30. Abu-Nasr, Donna (2004-12-09). "Many Saudis criticize attack". Ventura County Star. 16. lpp.
  31. "Arafat to be buried in soil from Islam's third holiest site". Associated Press. 2004-11-11.
  32. Press Release: First in Pakistan. Embassy of Pakistan, Washington, D.C.. Atjaunināts: 2006-04-10.
  33. Building Big: Databank: Hagia Sophia. PBS. Atjaunināts: 2006-04-10.
  34. Lach, Donald F., and Edwin J. Van Kley (1998-12-01). "The Empire of Aurangzib". Asia in the Making of Europe:. University of Chicago Press. 721. lpp. ISBN 0-226-46767-8. "The Jami Masjid, the largest mosque in India"