Svētā Anskara dzīve

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Svētā Anskara dzīves apraksts (latīņu: Vita sancti Anscarii) ir Hamburgas-Brēmenes arhibīskapa Rimberta (830-888) sarakstīta hronika, kuras XXX nodaļas fragments satur unikālu vēstījumu par dāņu un zviedru iebrukumiem Kursā 853. un 854.gadā.

Vita sancti Anscarii ir viens no senākajiem Skandināvijas vēstures rakstu avotiem. Blakus svēto dzīves aprakstiem raksturīgajiem brīnumu stāstiem, sapņiem un vīzijām hronika satur arī daudz vērtīgu ziņu par tā laika Ziemeļeiropu, tai skaitā arī par Baltiju.

Hronikas manuskripti, izdevumi un tulkojumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vita sancti Anscarii pārrakstījuši vairāki viduslaiku autori, galvenokārt mūks Gualdo 1065. gadā, kas to pārlicis vulgārajā latīņu valodā. Vēlajos viduslaikos teksts tika pazaudēts un 1391. gadā Baronius rakstīja, ka viss, kas no hronikas saglabājies, ir vienīgi Brēmenes Ādama komentāri. Hroniku no jauna atrada Filips Cēzars (Philip Caesar) 17. gadsimta vidū. Ir saglabājušies četri hronikas manuskripti:

  • Codex Stuttgardiensis no 10. gadsimta, kas iekļauts rakstu krājumā Scriptores rerum Germanicarum;
  • Codex Parisiensis no 12. gadsimta;
  • Codex Ambianensis visticamāk arī no 12. gadsimta;
  • Codex archivipublici Monasteriensis no Paderbornas klostera, hronikas teksts pārrakstīts 12. gadsimtā.

Izdevumi latīņu valodā:

  • Vita Anskarii, auctore Rimberto. Monumenta Germaniae Historia, Scriptores rerum Germanicarum, Hanover, 1884.
  • Vita Anskarii auctore Rimberto; accedit Vita Rimberti; recensuit G. Waitz. Rakstu krājumā "Monumenta Germaniae historica. Scriptores rerum Germanicarum in usum scholarum separatim editi". Hannover: Hahn, 1988. Acta Sanctorum. (vācu izdevums latīņu valodā pedagoģiskām vajadzībām)

Tulkojumi:

  • Laurent, J. C. M. "Leben der Erzbischöfe Anskar und Rimbert", übersetzt von J. C. M. Laurent, mit einem Vorwort von J. M. Lappenberg, Berlin, 1856. (vāciski)
  • Tappehorn, A. "Leben des Ansgar, Apostels von Danemark und Schweden und die Geschichte der Frerbreitung des Christenthums in Scandinavischen Norden", Munster, 1863.(vāciski)
  • Dreves, L. "Leben des heiligen Ansgar", übersetzt und mit erläuternden Anmerkungen und einen hymnologischen Anhange begleitet, von L. Dreves, Paderborn, 1864. (vāciski)
  • Robinson, Charles H. "Anskar, The Apostle of the North, 801-865", translated from the Vita Anskarii by Bishop Rimbert his fellow missionary and sucessor, London: SPCK, 1921 (angliski)
  • Schamoni, Wilhelm. "Das Leben des heiligen Ansgar, von seinem Nachfolger Rimbert". Hrsg. und eingeleitet von Wilhelm Schamoni. [1. Aufl.]. Dusseldorf, Patmos-Verlag 1965. Sērija: "Heilige der ungeteilten Christenheit". (vāciski)

Hronikas XXX nodaļa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vita sancti Anscarii ir arī pirmais viduslaiku avots, kurā atrodama pirmās hronoloģiski datējamās ziņas par Kursu, vārdā nosaukta kāda no senajām latviešu etniskajām vienībām - kurši (Chori), sniegtas ziņas par to, ka Kursa iedalīta 5 valstīs (civitates), kā arī pieminētas divas kuršu pilsētas (urbes) - Seeburg (latviešu literatūrā parasti Jūrpils vai Ezerpils, domājams tagadējā Grobiņa) un Apulia (Apūle tagadējās Lietuvas teritorijā).


Zviedru karagājiena iemesli[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Nevar atstāt neminētu, ka pēc šīs [Hamburgas arhibīskapa svētā Anskara] aizbraukšanas tā Kunga laipnība atklājās jau minētajiem zviedriem.

Tālu no viņiem atradās kāda [nekristīta] tauta, saukta kurši (Chori), kas kādreiz bija pakļauta zviedru kundzībai, bet jau tad bija ilgs laiks pagājis, kopš viņi saceldamies uzskatīja par necienīgu tiem pakļauties.

To nu zinādami, dāņi tai laikā, kad bīskapa kungs jau bija ieradies zviedru zemē, savāca daudz kuģu un brauca uz viņu [kuršu] dzimto zemi, gribēdami iegūt viņu mantu par laupījumu, kā arī viņus pašus pakļaut sev.

Viņu [kuršu] ķēniņa valstī bija piecas pilsētas. Tautas, kas tajās mita, izzinājušas par viņu ierašanos un sapulcējušās vienkopus, sāka izrādīt vīrišķīgu pretestību un aizsargāties. Izcīnot uzvaru, tās kaujā noguldīja pusi no dāņu tautas un sagūstīja arī pusi no viņu kuģiem, iegūdamas daudz zelta, sudraba un cita kara laupījuma".

Karagājiena norise[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Kad par to izdzirda iepriekš minētais ķēniņš Olafs un zviedru tauta, gribēdami iemantot slavu, ka spēj veikt to, ko dāņi nebija varējuši, un arī tāpēc, ka [kurši] arī agrāk viņiem bijuši pakļauti, viņi sapulcināja neskaitāmu karaspēku un devās uz šīm zemēm. Vispirms nepamanīti nonākuši pie kādas nostiprinātas pils viņu valstī, sauktas par Jūrpili (Seeburg), kurā atradās septiņi tūkstoši karotāju, viņi to pilnīgi nopostīja, izlaupīja un nodedzināja. Ar to sadūšoti, atstājusi kuģus, viņi devās piecas dienas ilgā ceļā, steidzoties uz citu nostiprinātu pili, sauktu Apoli (Apulia). Šai nostiprinātajā pilī bija piecpadsmit tūkstoši karotāju. Pie tās nonākuši un ielenkuši pilsētā esošos, viņi no ārpuses sāka uzbrukumu pilij, ko no iekšpuses atkal vīrišķīgi atsita - šie iekšpusē aizstāvējās, tie ārpusē uzbruka.

Kauja pie Apūles[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā pagāja astoņas dienas, viņiem no kara darbības neatlaižoties, cīnoties visu dienu no rīta līdz vakaram. Daudzi krita še un tur, ne viena, ne otra puse tomēr neieguva uzvaru. Ilgās kaujās paguruši, zviedru tauta devītā dienā sāka kļūt mazdūšīga, sirds trīsās pārbijusies, tā sāka vienīgi domāt par to, kā no turienes izkļūt laukā. “Še,” tie sacīja, “neko neiegūsim, un mūsu kuģi ir visai tālu prom.” Kā iepriekš minējam, līdz ostai, kur atradās viņu kuģi, ir piecu dienu ceļš. Ārkārtīgi uztraukušies, viņi bija pilnīgā neziņā par to, kas viņiem darāms, un tāpēc nolēma izzināt ar lozi, vai dievi viņiem grib sniegt uzvaru vai arī palīdzēt dzīviem no turienes izkļūt. Lozējot viņi neatrada nevienu no dieviem, kas gribētu būt par palīgu. Kad to pavēstīja tautai, tad kara nometnē izcēlās milzīgas vaimanas un gaudas, un visa kareiviskā vīrišķība izgaisa. Sacīja: “Ko darīsim, nelaimīgie? Dievi mūs ir atstājuši, un neviens no viņiem nav mūsu palīgs. Kur lai bēgam? Lūk, mūsu kuģi ir novietoti ļoti tāli, un ja bēgsim, dzīdamies pakaļ, mūs iznicinās pilnīgi. Kāda tad mums būs cerība?” Kad nu viņi atradās šādā pilnīgā bezizejas stāvoklī, tad daži no tirgotājiem, atcerēdamies bīskapa kunga [Anskara] mācības un iekārtojumus, sāka viņiem iestāstīt: “Kristīgo Dievs,” viņi sacīja, “ir daudzreiz palīdzējis tiem, kas viņu piesauc, un Viņš ir visspēcīgs atbalstītājs. Lai nu prasām, vai Viņš grib būt ar mums, un lai dodam mīlestības garā solījumus.” Kad viņi tā lūgšus lūdza un meta lozi, vēstījums bija, ka Kristus grib palīdzēt viņiem. Kad publiski izziņojot visi to uzzināja, tad pēkšņi viņu sirdis kļuva tik stipras, ka visi bez bailēm gribēja tūliņ doties uz nostiprināto pili, lai to ieņemtu. “No kā,” viņi sacīja, “mums tagad jābīstas, no kā jābaiļojas? Kristus ir ar mums. Lai cīnāmies un vīrišķīgi rīkojamies, nekas nespēj stāties mums pretim. Uzvara mums droša, jo mums par palīgu ir visvarenākais no dieviem.” Sapulcināti kopā, visi tāpēc ar priecīgu un stipru garu devās, lai uzbruktu pilij.

Kad aplencēji gribēja iesākt kauju, tie, kas atradās iekšpusē, prasīja, lai viņiem dod iespēju runāt. Kad zviedru ķēniņš tam piekrita, viņi turpināja: “Mums patīk miers labāk par kauju, un mēs ļoti gribētu ar jums vienoties līgumā. Sakarā ar līgumu vispirms dosim jums kā dāvanu it visu, ko mēs pagājušā gadā ieguvām zeltā un ieročos no dāņu kara laupījuma. Tad vēl dosim jums no katra pils iedzīvotāja pusmārciņu sudraba un pie tam vēl maksāsim nodevu, ko agrāk jau maksājām, un apņemamies, ķīlniekus izdodot, pakļauties jūsu varai un jums paklausīt, kā tas bija agrāk.” Tomēr ar to nenomierināja jaunekļu garu - pat sirdīgāki kļūdami un bez bailēm gribēdami tikai cīnīties, tie sacīja, ka ar ieročiem izpostīšot pili un visu, kas viņiem ir, un pašus aizvedīšot par gūstekņiem. Bet ķēniņš un augstākie valstsvīri pēc veselīgāka padoma pieņēma viņu labo roku, noslēdza līgumu un, savākuši neskaitāmi daudz mantas un arī 30 ķīlniekus, atgriezās uz savu [zemi]."


Avoti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Edgars Dunsdorfs. Senie stāsti: Latvijas vēstures lasāmgrāmata. Melburna: Austrālijas Latvietis, 1955., 15.-17.lpp.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]