Transnistras gubernatorija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Transnistras teritorijas karte
Transnistra Rumānijas sastāvā

Transnistras gubernatorija (rumāņu: Guvernământul Transnistriei) bija Rumānijas karalistes armijas okupēta un pārvaldīta Moldāvijas PSR un Ukrainas PSR teritorija starp Dņestras un Bugas upēm ar administratīvo centru Odesā. Teritorijas lielums bija 42 000 km2, iedzīvotāju skaits 1941. gada decembrī bija 2,32 miljoni. Izveidotas 13 grāfistes, kas sīkāk sadalītas pilsētās un rajonos.

Oficiāli pastāvēja no 1941. gada 19. augusta līdz 1944. gada 29. janvārim. Lai arī juridiski nepievienota Rumānijai, to pārvaldīja rumāņu administrācija un tā tika uzskatīta par teritoriālu „kompensāciju” 1940. gadā Ungārijai atdotās Ziemeļtransilvānijas un Bulgārijai atdotās dienvidu Dobružas vietā.

Iekarošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīgi kā Somija, Rumānija 1941. gada 22. jūnijā iesaistījās karā pret PSRS kopā ar Vāciju, lai atgūtu PSRS 1940. gada jūnijā okupētās teritorijas: Ziemeļbukovinu un Besarābiju, teritoriju starp Prutas un Dņestras upēm, ko arī paveica līdz 26. jūlijam. Karam veiksmīgi attīstoties, vācieši rumāņu diktatoram Jonam Antonesku ierosināja iznīcināt nelielo padomju armijas kontingentu skaidri ģeogrāfiski definētā zonā starp Dņestru un Bugu.

Rumānijas armija ieņēma Transnistras teritoriju un aplenca Odesu, kur 60 000 rumāņu kareivjiem sākotnēji pretojās tikai 34 000 padomju karavīru. Taču neveiksmīgi īstenotais uzbrukums izgāzās, asiņainas cīņas par Odesu ievilkās līdz 16. oktobrim un rumāņi zaudēja 92 545 kareivju. Visu rumāņu okupācijas laiku gandrīz 600 km garajās Odesas pazemes katakombās darbojās vairāki simti padomju partizānu.

Rumāņu administrācija atvēra visas padomju varas gados slēgtās baznīcas, darbojās 2200 pamatskolas, no kurām 1677 bija ukraiņu, 311 rumāņu, 150 krievu, 70 vāciešu un 6 bulgāru. Darbojās arī augstākās izglītības iestādes, teātri, muzeji. 1941. gada 7. decembrī atsāka darboties Odesas Universitāte ar sešām fakultātēm.

Ebreju slaktiņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc pilsētas okupācijas divas rumāņu divīzijas izvietoja savu štābu NKVD ēkā, kuru padomju karaspēks atkāpjoties bija mīnējis. Ēka uzsprāga 21. oktobrī, nogalinot vairāk nekā 50 virsniekus un 50 kareivjus. Kā atriebību Rumānijas diktators Jons Antonesku pavēlēja par katru bojā gājušo kareivi nošaut 100 ebrejus, bet par katru virsnieku 200 ebrejus. Soda akcija izvērtās par Odesas slaktiņu, kura rezultātā tika nogalināti gandrīz 100 000 reģiona ebreju.

Rumāņi pašu spēkiem, kā arī sadarbībā ar vācu karaspēku un vietējo vāciešu vienībām iekarotajā teritorijā veica Holokaustu. Papildus vietējo ebreju iznīcināšanai uz Transnistru nogalināšanai tika deportēti gandrīz 200 000 ebreji no Besarābijas un Rumānijas austrumiem.

Pastāvēšanas beigas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc rumāņu armijas lielajiem zaudējumiem Staļingradas kaujā, visu 1943. gadu notika rumāņu atkāpšanās uz rietumiem. 1944. gada 11. martā padomju armija šķērsoja Bugas upi un līdz marta beigām ieņēma visu Transnistras teritoriju, izņemot ielenkto Odesu, kurā vācu un rumāņu armijas iznīcināja visus infrastruktūras objektus. Odesa tieka ieņemta 19. aprīlī.