Vētrasputnu dzimta

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vētrasputnu dzimta
Procellariidae (Leach, 1820)
Raibais vētrasputns (Daption capense)
Raibais vētrasputns (Daption capense)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Vētrasputni (Procellariiformes)
Dzimta Vētrasputnu dzimta (Procellariidae)

Vētrasputnu dzimta (Procellariidae) ir jūrasputnu dzimta, kura ietilpst vētrasputnu kārtā (Procellariiformes). Vētrasputnu dzimta ir vislielākā un visplašāk izplatītā šīs kārtas dzimta. Dzimta tiek iedalīta četrās lielās grupās: okeāna vētrasputni, šķēpa vētrasputni, zāģknābja vētrasputni un ūdensgriezējvētrasputni. Šajā dzimtā ir apmēram 80 sugas, kas iedalītas 14 ģintīs.

Visas sugas spēj lidot garas distances un daudzas sugas ir transekvatoriāli migranti. Visas sugas ligzdo kolonijās, veidojot ilgstoši noturīgus pārus. Visas sugas vienā sezonā izdēj tikai vienu olu un, salīdzinot ar citiem putniem, to inkubācijas periods ir ļoti garš. Daudzām sugām ir liels ligzdojošo putnu skaits, kas var būt vairāki miljoni pāru, bet dažām sugām mūsdienās ir izdzīvojuši mazāk par 200 pāriem.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katru gadu no Jaunzēlandes uz Aļasku migrē miljoniem ūdensgriezējvētrasputnu

Vētrasputnu sugas ir sastopamas visos pasaules okeānos un lielākajā daļā jūru. To izplatības centrālais areāls ir jūras uz ziemeļiem no Jaunzēlandes. Šajā reģionā dzīvo vislielākais skaits vētrasputnu dzimtas sugu.[1] Ja salīdzina savā starpā četras lielās grupas, tad okeāna vētrasputni pamatā dzīvo polārajos rajonos, un lielākā daļa sugu mājo Antarktīdas krastos vai tās tuvumā. Zāģknābja vētrasputni izplatīti dienvidu puslodes jūrās un okeānos, toties lielākā daļa šķēpa vētrasputnu mājo tropu jūrās, ar dažiem izņēmumiem, kas sastopami mērenā klimata jūrās, bet visplašākā izplatība ir ūdensgriezējvētrasputnu sugām. Tās ligzdo gan mērenā klimata jūrās, gan tropu jūrās.

Miljoniem vētrasputnu katru gadu migrē no Jaunzēlandes uz Aļasku.[2] Toties Menas vētrasputns (Puffinus puffinus) migrē no Rietumeiropas un Ziemeļamerikas krastiem uz Brazīlijas piekrastes jūrām.[3] Zinātnieki līdz šim nav izpratuši vētrasputnu navigācijas spējas. Lai pētītu vētrasputnu navigācijas spēju, ir veikti vairāki eksperimenti, aizvedot putnu no ligzdošanas kolonijas. Putni spēj atgriezties savā kolonijā un ligzdas vietā ar apbrīnojamu precizitāti. Menas vētrasputns, aizvests uz Bostonu ASV, atgriezās savā ligzdošanas kolonijā Velsā pēc 13 dienām, veicot 5150 km distanci.[4]

Latvijā rudens vētru laikā bijuši divi novērojumi tumšajam vētrasputnam (Puffinus griseus).[5]

Evolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar DNS pētījumiem vētrasputnu kārta sadalījās 4 dzimtās apmēram pirms 30 miljoniem gadu. Vecākie šīs kārtas fosilie atradumi ir apmēram 70 - 60 miljonus gadus veci. Tomēr kaulu fragmenti ir tik nepilnīgi, ka to piederība vētrasputnu kārtai nav pilnīgi droša.[6] Molekulārā izpēte liecina, ka pirmā no kopējiem priekštečiem atdalījās vētrasputnu dzimta, tad sekoja albatrosu dzimta (Diomedeidae). Visjaunākā ir nirējvētrasputnu dzimta (Pelecanoidida), kas atdalījās no vētrasputnu dzimtas. Vēl nesenā pagātnē daži sistemātiķi nirējvētrasputnus iedalīja vētrasputnu dzimtā, tomēr jaunākie pētījumi pilnībā pierāda nirējvētrasputnu dzimtas atšķirības un pamato to vietu sistemātikā.

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazākais vētrasputnu dzimtā ir feju vētrasputns (Pachyptila turtur)
Dienvidu lielajam vētrasputnam (Macronectes giganteus) pleca atslēga bez muskuļu piepūles notur taisni izstieptu spārnu

Kopumā ar dažiem izņēmumiem vētrasputnu dzimtas sugas ir neliela vai vidēja auguma putni. Lielākie ir lielie vētrasputni (Macronectes), no kuriem vislielākais ir dienvidu lielais vētrasputns (Macronectes giganteus), gandrīz sasniedzot albatrosa augumu. Tā ķermeņa garums ir 87 cm, spārnu izplētums 180 - 210 cm.[7] Mazākais ir feju vētrasputns (Pachyptila turtur), kura ķermeņa garums ir 23 - 28 cm, spārnu izplētums 56 - 60 cm.[8]

Starp dzimumiem nav lielas atšķirības, lai gan mātītes mēdz būt nedaudz mazākas.[9] Kā visām vētrasputnu kārtas sugām vētrasputniem ir raksturīgas cauruļveida nāsu ejas. Vētrasputniem ir laba oža, kas palīdz atrast medījumu jūrā. Apspalvojums lielākajai daļai sugu ir neuzkrītošs. Visbiežāk tas ir pelēks, zilganpelēks, melns un brūns, lai gan dažas sugas ir košas, ar kontrastainu apspalvojumu, piemēram, raibais vētrasputns (Daption capense).

Spārni un lidošanas tehnikas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salīdzinot ar citiem putniem, vētrasputniem ir šauri, gari spārni, kas nozīmē, ka, lai noturētos gaisā, tie attīsta lielu lidošanas ātrumu. Lielākā daļa vētrasputnu izmanto divus lidošanas veidus - dinamisko planēšanu un slīpo planēšanu.[10] Dinamiskā planēšana nozīmē vētrasputna slīdēšanu gar viļņu galotnēm, uzķerot vertikālo gaisa plūsmu gar viļņa sienu. Tādējādi putni samazina nepieciešamo enerģiju, lai noturētos gaisā. Slīpā planēšana tiek izmantota, kad putns lido taisni uz priekšu. Vētrasputns pagriežas pret vēju, uzņemot augstumu, tad planē lejup līdz jūras virsmai. Planēšana ik pa brīdim mijas ar spārnu sasišanu. Spārnu sasišanas biežums ir atkarīgs no vēja stipruma un viļņu augstuma.[11] Ūdens griezējvētrasputniem un citiem lielākiem vētrasputniem spārni ir jāsasit biežāk nekā šķēpa vētrasputniem. Lai uzsāktu lidojumu vētrasputni ieskrienās vai ienirst spēcīgā vējā, kas tos uzrauj gaisā.

LIelo vētrasputnu ģints (Macronectes) sugām lidošanu atvieglo pleca kaulu uzbūve - spārns plecā saslēdzas un bez grūtībām turas izstiepts gaisā. Šo spārna uzbūves īpatnību sauc par pleca atslēgu, kura piemīt arī albatrosiem. Spārns bez mazākās muskuļu piepūles tiek noturēts izstieptā veidā paralēli zemei. Visām sugām spārni ir gari un stīvi. Dažas ūdensgriezējvētrasputnu sugas spārnus izmanto arī zem ūdens nirstot. Piemēram, īsastes ūdensgriezējvētrasputns (Puffinus tenuirostris) spēj sasniegt 70 metru dziļumu zem ūdens.[12]

Kājas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopumā visām sugām kājas ir vājas, turklāt tās ir novietotas tālu uz atpakaļu. Daudzas sugas tādēļ uz sauszemes bieži atpūšas, atspiedušās uz krūtīm vai pat pārvietojas uz priekšu sevi stumjot ar vēderu pa zemi. Turklāt ar spārniem tiek piepalīdzēts.[11] Izņēmums ir lielie vētrasputni, kuriem tāpat kā albatrosiem ir spēcīgas kājas. Ūdensgriezējvētrasputniem kājas novietotas vistālāk uz aizmuguri. Tās pamatā tiek izmantotas peldēšanai nevis iešanai pa zemi. Tomēr bezvēja laikā vētrasputniem ir jāieskrienas, lai paceltos spārnos.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vētrasputnu dzimtas sugām barošanās ieradumi ir visatšķirīgākie visā vētrasputnu kārtā (Procellariiformes). Izņemot lielos vētrasputnus, visas pārējās sugas barojas jūrā, un to galvenā barība ir zivis, kalmāri, vēžveidīgie un maitas gaļa. Lielākā daļa sugu barojas no jūras virsmas, uzlasot to, kas uzpeldējis augšpusē vai nu bēgot no citiem jūras plēsējiem, vai uznesti ar jūras straumēm, vai tie jau ir miruši. Lielākā daļa no sugām, kas barojas no ūdens virsmas, barību uzlasa peldot. Izņēmums ir šķēpa vētrasputni, kas barību uzlasa lidojumā. Tā kā medījums visbagātīgāk uzpeld uz augšu tad, kad to medī citi zemūdens plēsēji, vētrasputni bieži redzami kopā ar dažādiem plēsīgiem putniem, delfīniem un tunčiem.[13]

Lielie vētrasputni atšķirībā no pārējiem barojas uz sauszemes, pārtiekot no maitas, mirušiem putniem, roņiem un citiem kritušiem dzīvniekiem, kā arī izskalotiem krastā jūras dzīvniekiem. Turklāt mātītes vairāk pārtiek no izskalotiem kriliem, bet tēviņi no maitas gaļas.[14] Tie uzbrūk arī citu putnu mazuļiem ligzdās.

Toties trijām sugām no sešām zāģknābja vētrasputnu sugām knābjos ir smalkas plāksnītes - lamellas, ar kuru palīdzību no ūdens tiek izfiltrēts zooplanktons.[15] Putns caur lamellām laiž ūdeni un nelielie ūdens dzīvnieki aizķeras tajās. Ļoti bieži var novērot, ka, uz ūdens virsmas sasēduši, zāģknābja vētrasputns iemērc knābi ūdenī un stumj sevi uz priekšu ar spārnu un kāju palīdzību. Daudzi ūdensgriezējvētrasputni spēj nirt un medīt zem ūdens lielā dziļumā.[16]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vētrasputnu dzimtas sugas ligzdo kolonijās, pamatā izmantojot salas. Tā kā vētrasputnu sugām ir vājas kājas, tie var viegļi kļūt par sauszemes plēsēju upuriem, tādēļ ligzdošanai pamatā tiek izmantotas salas, uz kurām nedzīvo sauszemes plēsēji. Kolonijām var būt ļoti dažāds lielums. Tajās var ligzdot vairāki miljoni pāru un tikai daži pāri. Pāri var ligzdot cieši viens pie otra vai ligzdot samērā izkliedēti. Visciešāk viens pie otra ligzdo lielie ūdensgriezējvētrasputni (Puffinus gravis). Uz katru kvadrātmetru ligzdo viens pāris. Sugai ir trīs ligzdošanas kolonijas, kurās kopā ligzdo vairāk kā miljons pāru. Toties lielie vētrasputni ligzdo plašā teritorijā, ko pat grūti nosaukt par koloniju. Kopumā kolonijas atrodas tuvu krastam, tomēr dažas sugas ligzdo dziļi iekšzemē, kā arī kalnos, piemēram, Barausa vētrasputns (Pterodroma baraui).

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Schreiber, Elizabeth A. & Burger, Joanne.(2001.) Biology of Marine Birds, Boca Raton: CRC Press, ISBN 0-8493-9882-7
  2. Spear, L. & Ainley, D. (1999) "Migration Routes of Sooty Shearwaters in the Pacific Ocean" Condor 101(2): 205–218
  3. Hamner, K. (2003) Puffinus puffinus Manx Shearwater. BWP Update 5(3): 203–213
  4. Matthews, G.V.T., (1953) "Navigation in the Manx Shearwater" 30 Journal of Experimental Biology
  5. Tumšais vētrasputns Puffinus griseus
  6. Dyke, G. & Van Tuinen, M., (2004) "The evolutionary radiation of modern birds (Neornithes): reconciling molecules, morphology, and the fossil record" Zoological Journal of the Linnean Society
  7. Southern giant petrel (Macronectes giganteus)
  8. Fairy prion (Pachyptila turtur)
  9. Brooke, M. (2004). Albatrosses And Petrels Across The World Oxford University Press, Oxford, UK ISBN 0-19-850125-0
  10. Pennycuick, C. J. (1982). "The flight of petrels and albatrosses (Procellariiformes), observed in South Georgia and its vicinity". Philosophical Transactions of the Royal Society of London
  11. 11,0 11,1 Warham, J. (1996). The Behaviour, Population, Biology and Physiology of the Petrels. London: Academic Press, ISBN 0-12-735415-8
  12. Weimerskirch, H., Cherel, Y., (1998) Feeding ecology of short-tailed shearwaters: breeding in Tasmania and foraging in the Antarctic? Marine Ecology Progress Series 167: 261–274
  13. Au, D.W.K. & Pitman, R.L. (1986) Seabird interactions with Dolphins and Tuna in the Eastern Tropical Pacific.
  14. González-Solís, J., Croxall., J. & Wood, A. (2000) "Foraging partitioning between giant petrels Macronectes spp. and its relationship with breeding population changes at Bird Island, South Georgia"
  15. Cherel, Y., Bocher, P., De Broyer, C., Hobson, K.A., (2002) "Food and feeding ecology of the sympatric thin-billed Pachyptila belcheri and Antarctic P. desolata prions at Iles Kerguelen, Southern Indian Ocean"
  16. Chastel, O. & Breid, J. (1996) "Diving ability of the Blue Petrels and Thin-billed Prions"

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]