Ātrijs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Menandra nama ātrijs Pompejos.

Ātrijs (latīņu: atrium no ater "nokvēpis; melns: nokvēpusi, tumša telpa") sākotnēji bija seno romiešu nama (domusa) centrālā daļa, kas būtībā bija iekšējais gaismas pagalms, no kura tālāk gāja izejas uz citām apkārtējām telpām. Agrīno kristiešu bazilikās par ātrijiem sauca nelielus, ar slēgtu galeriju ieskautus taisnstūra pagalmus pirms ieejas dievnamā. parasti ar aku (kantaru) centrā.[1]

Mūsdienu arhitektūrā par ātriju sauc centrālo, parasti, labi apgaismotu sabiedriskās celtnes daļu, kuru izgaismo no griestiem vai griestos izveidota atvēruma nākoša gaisma. Šāda telpa var būt izveidota arī lielajos kruīza kuģos.

Romiešu nama ātrijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji ātrijs kalpoja kā virtuve vai ēdamistaba, kur atradās pavards un stelles, un tajā pat laikā šis bija nama sakrālais centrs, simbolizējot Romas galveno svētnīcu — Cerēras mundusu. Munduss bija apaļa velvēta bedre, kuru pēc leģendas, dibinot pilsētu, bija izracis Romuls, un kura trīs reizes tika atvērta upurēšanai. Šajā sakarā ātrijs, līdzīgi mundusam, simbolizēja "pasaules stabu", kas savieno katru romiešu namu ar debesīm un pazemi.

Vēlāk centrālo vietu ātrijā aizņēma baseins (implūvijs), virs kura jumtā bija izveidots četrslīpju atvērums (komplūvijs), pa kuru baseinā satecēja lietus ūdeņi. Aiz implūvija, nedaudz tālāk, veidoja pavardu, tā, lai uz tā netecētu lietus ūdeņi, bet lai dūmus no telpas izvilktu caur komplūviju. Vēl vēlāk no šīs telpas tika aizvākts arī pavards. Sākotnēji ātrijs kalpoja kā saimes mātes guļas vieta. Pretī ieejai namā atradās dziļa niša priekš viņas gultaslectus adversus ("guļvieta pretī durvīm"). Vēlākā laikā šī niša zaudēja savu sākotnējo funkciju un saglabājās tikai simboliski, kā laulības svētuma zīme. Ātrijā tika glabāta liela daļa no dzimtai nozīmīgiem priekšmetiem: smaga lāde ar ģimenes relikvijām (naudas lāde), altāra veida galds — kartibuls (Varrons dalījās atmiņās, ka viņa bērnībā tādi vēl bija palikuši), īpaša niša (tablinums), kur glabājās saimnieka dokumenti un ģimenes arhīvs, un skapis (nišā) vaska masku (imagines) un senču bistu glabāšanai. Šeit glabājās arī aizbildņu garu (laru un penatu) tēli, kas vēlāk tika izvietoti īpašā svētnīcā — lararijā. Stelles, kā ātrija interjera neatņemams elements, senajās ģimenēs saglabājās līdz pat republikas pastāvēšanas beigām. Vēlāk ātrijs pārtapa publiskā, viesu pieņemšanas jeb parādes zālē. Šeit uzņēma viesus, kurus nevēlējās pieņemt ģimenes lokā. Šeit patrons pieņēma savus klientus. Ātrijs kļuva par visvairāk mēbelēto nama daļu. Saglabājušies karnīzu gredzeni liecina, ka šo zāli vajadzības gadījumā ar aizkariem un portjerām dalīja vairākās norobežotās telpās.

Ātrijs saglabājās arī cita veida senās Romas namos. Ātrija funkciju insulās (daudzstāvu namos) pildīja gaismas pagalms.

Ātriju tipi (pēc Vitrūvija)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vitrūvijs ātrijus dalīja 5 tipos:

  • atrium tuscanium ("toskāniešu") — bez kolonnām; atvērumu jumtā veidoja tikai ar spārēm (kaut arī šādas sistēmas būvniecība bija dārga, taču, spriežot pēc visa, šāds ātrija tips bija visizplatītākais impērijā);
  • atrium tetrastylum ("četru kolonnu") — četras kolonnas pa vienai katrā implūvija stūrī;
  • atrium corinthium ("korintiešu") — līdzīgs iepriekšējam, taču komplūvijs ir lielāks, bet kolonnu skaits palielinās līdz 12-16;
  • atrium displuviatum ("lietu novadošais") — komplūvija izmērs ir būtiski sašaurināts līdz šaurai spraugai, bet jumta slīpums vērsts tā, lai lietus ūdens notecētu uz ēkas ārpusi;
  • atrium testudinatum ("slēgtais") — pilnībā nosegts ātrijs (bez komplūvija), kuru parasti veidoja nelielos namos.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]