Peristils

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Menandra nama peristils Pompejos.

Peristils (latīņu: peristylium, no sengrieķu: περίστυλος) ir ar kolonnām norobežota telpa (sengrieķu: περί — apkārt un στῦλος — stabs, balsts). Antīkajā arhitektūrā tie sastāvēja no taisnstūra pagalma, dārza vai laukuma, kas no visām četrām pusēm bija norobežoti ar apjumtu kolonādi vai atsevišķiem portikiem.[1] Šādi peristili ir cēlušies no senajiem ātrijiemmīnojiešu-mikēniešu laika dzīvojamo namu iekšējām telpām. Būtībā kolonāde, kas norobežo šādu pagalmu, saucas peristasiss (sengrieķu: περίσταςις — "apkārt stāvēšana"). Ja šāda kolonāde apņem templi, tad celtnes tips saucas peripters ("spārnotais"). Ārējo kolonādi sengrieķi sauc "pterons" (πτερον — spārns). Vēl slēgts vai daļēji slēgts pagalms tiek saukts par aulu.

No 4. gadsimta pr.Kr., hellēnisma laika, peristila pagalms bija neatņemama romiešu pilsētas nama vai ārpilsētas villas daļa, kā arī peristili veidoja sabiedriskos laukumus (Grieķijāagoras, Romā — forumus) vai arī to daļas. Peristili bija norobežoti no ielu trokšņa un putekļiem, kā arī no ziņkārīgām acīm. Šeit laida tikai īpaši uzlūgtus viesus. Romiešu peristila pagalmā centrālo vietu aizņēma baseins (implūvijs), kur no jumtā izveidotas atveres (komplūvija) virs tā satecēja lietus ūdeņi. Pompejos visbiežāk peristila centrālo daļu aizņēma dārzs ar augļu kokiem, strūklaka un statujas. Nelielu ūdenskrātuvi zem atklātas debess sauca par piscinu (latīņu: piscina, no piscis — zivs). Tur tiešām audzēja zivis.

Peristila iekšējās sienas izdaiļoja freskas ar ģimeniskiem, mitoloģiskiem vai erotiskiem sižetiem. No peristila durvis veda uz citām nama telpām. Īpašā nišā (tablinumā) uz bronzas vai koka dēļiem (tabulām) glabājās saimnieka dokumenti un ģimenes arhīvi. Šeit atradās arī skapji, plaukti vai nišas senču bistu vai vaska masku glabāšanai, kā arī garu, nama aizbildņu, laru un penatu tēliem.

Romiešu insulās (daudzstāvu namos) peristila lomu pildīja neliels gaismas pagalms. Mazāzijas un Tuvo Austrumu hellenizētajās pilsētās bija izplatīts īpašs tips, t.s. Rodas peristili (no salas un pilsētas Egejas jūrā). Tas veidoja lielu, kolonādes ieskautu laukumu ar templi vai altāri centrā. Šādu laukumu izmantoja reliģiskajām ceremonijām, kā arī pilsētnieku sapulcēm un tirdzniecībai. Kolonāžu ēnā varēja pasargāties no dedzinošajiem Saules stariem.

Rietumeiropas un Bizantijas viduslaiku arhitektūrā reizēm peristila formu piešķīra klosteru pagalmiem un tempļu priekšām, taču tie saucās par ātrijiem vai kluatriem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]