Pārtika

Augu izcelsmes pārtika

Pārtika ir produkti, ko cilvēki izmanto uzturā. Pārtikas produktus pēc izcelsmes iedala dzīvnieku un augu izcelsmes produktos. Par augu izcelsmes produktiem uzskata arī sēnes. Uzturlīdzekļi sastāv no uzturvielām — vitamīniem, taukiem, ogļhidrātiem, mikroelementiem, olbaltumvielām.

Pārtikas avoti

Pārtikas produkti tiek iegūti no dažādiem avotiem. Lielu daļu uztura veido augu izcelsmes produkti – graudaugi, dārzeņi, augļi, rieksti un sēklas. Saskaņā ar aplēsēm vairāk nekā 40% no ikdienā uzņemtajām kalorijām pasaules iedzīvotāji iegūst no trim galvenajām kultūrām – rīsiem, kviešiem un kukurūzas. Augu valsts produkti ir bagāti ar vitamīniem, minerālvielām un šķiedrvielām. Šie produkti ne tikai nodrošina enerģiju, bet arī veicina veselīgu vielmaiņu.

Dzīvnieku izcelsmes produkti, piemēram, gaļa, zivis, piena produkti un olas, ir nozīmīgs olbaltumvielu un tauku avots. Gaļu iegūst no mājlopiem, kā arī medījamiem dzīvniekiem un zivīm, un tā tiek plaši izmantota dažādās pasaules virtuvēs. 21. gadsimtā pieaugošais pieprasījums pēc dzīvnieku izcelsmes produktiem ir saistīts ar globālo iedzīvotāju skaita palielināšanos un ekonomisko attīstību, kas veicina šo produktu patēriņu, īpaši jaunattīstības valstīs.

Papildus tam uzturā tiek lietotas arī sēnes, piemēram, šampinjoni un austeru sēnes, kas ir vērtīgs olbaltumvielu avots. Mikroorganismi, savukārt, spēlē svarīgu lomu fermentācijas procesos, palīdzot ražot tādus produktus kā jogurts, siers un skābēti dārzeņi.

Citu organismu barošanās un pārtikas avoti

Tāpat kā cilvēki, arī citi dzīvnieki un organismi iegūst pārtiku no dažādiem avotiem, un to barošanās paradumi ir pielāgojušies videi un bioloģiskajām vajadzībām. Atkarībā no uztura specifikas dzīvniekus var iedalīt vairākās grupās – zālēdājos, plēsējos, visēdājos, saprofītos un parazītos. Katra no šīm grupām spēlē būtisku lomu ekosistēmā, kur tās veido barošanās tīklu, nodrošinot barības vielu apriti un saglabājot dabas līdzsvaru.

Barošanās tīkla piemērs, kurā katrs dalībnieks spēlē būtisku lomu ekosistēmā, nodrošinot barības vielu apriti un saglabājot dabas līdzsvaru.

Zālēdāji galvenokārt barojas ar augiem un augu daļām, piemēram, lapām, zāli un augļiem. Šajā grupā ietilpst govis, stirnas, truši un daudzi kukaiņi, piemēram, kāpuri.

Plēsēji barojas ar citiem dzīvniekiem. Tie var būt gan mazi dzīvnieki, piemēram, zirnekļi un čūskas, gan lieli, piemēram, lauvas un haizivis.

Visēdāji uzturā lieto gan augu, gan dzīvnieku valsts pārtiku. Šajā grupā ietilpst cilvēki, lāči, cūkas un daudzi putni.

Saprofīti un detrītēdāji barojas ar trūdošiem organiskiem materiāliem un augu un dzīvnieku atliekām, kas ir sākušas sadalīties. Tiem ir svarīga loma ekosistēmās, jo palīdz noārdīt organiskās vielas un veicina barības vielu apriti. Šajā grupā ietilpst sēnes, baktērijas, sliekas un daži kukaiņi, piemēram, gružuvaboles.

Parazīti dzīvo uz citu organismu rēķina un barojas ar to audiem vai ķermeņa šķidrumiem. Piemēram, lenteņi un utis izmanto saimniekorganismus kā pārtikas avotu.

Ēdienu veidi

Ēdieni ir klasificējami atkarībā no tās sastāvdaļām, pagatavošanas veida, uzturvērtības un paradumiem. Vispārīgi tos var klasificēt pamatgrupās — pamatēdieni, uzkodas, zupas, sautējumi, maize, piedevas un dzērieni.

Pamatēdieni

Pamatēdieni ir galvenās ēdienreizes sastāvdaļa, kas nodrošina organismu ar nepieciešamajām uzturvielām, piemēram, olbaltumvielām, ogļhidrātiem, taukiem un vitamīniem. Šie ēdieni parasti var ietvert dažādus pārtikas produktus, piemēram, gaļu, zivis, dārzeņus, graudaugus un pākšaugus. Pamatēdieni var tikt sagatavoti dažādos veidos, piemēram, cepti, vārīti, sautēti, grilēti vai tvaicēti, un tie var būt:

• Gaļas un zivju ēdieni – cepta, sautēta, vārīta vai grilēta gaļa un zivis, piemēram, steiks, karbonāde, vistas cepetis.
• Veģetārie un vegānie ēdieni – ēdieni, kas pagatavoti no dārzeņiem, pākšaugiem, sēnēm un sojas produktiem, piemēram, lēcu zupa, tofu sautējums un dārzeņu karijs.
• Pastas un rīsu ēdieni – dažādi makaronu un rīsu ēdieni, piemēram, spageti ar mērci, risoto un nūdeļu zupas.

• 
  Vistas cepetis
• 
  Liellopa karijs ar rīsiem
• 
  Vegāniska maltīte
• 
  Ziemassvētku maltīte Somijā

Uzkodas

Uzkodas ir nelieli ēdieni, ko parasti ēd starp galvenajām ēdienreizēm vai kā vieglu maltīti. Tās var būt dažāda veida ēdieni, kas bieži tiek pasniegti kā piedevas vai tiek nobaudītas, lai apmierinātu izsalkumu pirms galvenā ēdiena. Uzkodas var būt gan aukstas, gan karstas. Uzkodu piemēri ir maizītes, sieri, gaļas izstrādājumi (salami, prošuto), dārzeņi, rieksti, augļi vai salāti, kā arī dažādi neveselīgi ēdieni, piemēram, kartupeļu čipsi, cepumi un dažādi ātrās ēdināšanas produkti.

• 
  Sieru un citu uzkodu paplāte
• 
  Rieksti
• 
  Alus paplāte ar ķiploku grauzdiņiem, sieru, sīpolu gredzeniem, u.c. uzkodām
• 
  Augļu paplāte
• 
  Brusketa

Piedevas

Piedevas tiek izmantotas, lai papildinātu pamatēdienus, radot līdzsvaru starp dažādām garšām un tekstūrām, kā arī uzlabotu ēdienu uzturvērtību. Tie ietver mērces, salātus, dārzeņus, tostarp kartupeļus, rīsus, pākšaugus, maizes izstrādājumus un citus līdzīgus produktus. Mērces, piemēram, sojas mērce, majonēze vai pesto, bieži tiek pievienotas gaļas, zivju, dārzeņu vai dārzeņu ēdieniem.

Zupas un sautējumi

Zupas ir šķidri ēdieni, kas var būt gan caurspīdīgi buljoni, gan krēmzupas. Klasiskās zupas ir, piemēram, borščs, vistas buljons, skābu kāpostu zupa. Krēmzupu un biezzupu piemēri ir ķirbju zupa, sēņu biezzupa, tomātu krēmzupa.

Sautējumi parasti ir tumīgi un bagātīgi ēdieni, piemēram, gulašs un ratatouille.

• 
  Vistas buljons ar makaroniem
• 
  Dārzeņu miso rāmens
• 
  Ķirbju krēmzupa
• 
  Aukstā zupa
• 
  Sautējums ar zivīm

Maize

Maize ir viens no senākajiem un visplašāk izmantotajiem pārtikas produktiem pasaulē. Tā tiek gatavota no miltiem, ūdens un rauga (vai, piemēram, cepamā pulvera), un tās cepšanas tradīcijas atšķiras dažādās kultūrās. Maize var būt mīksta un viegla, kraukšķīga vai blīva, un tās sastāvā var būt dažādas piedevas, piemēram, sēklas, rieksti, augļi vai garšvielas. Mūsdienās maize ir neatņemama ikdienas uztura sastāvdaļa daudzviet pasaulē, un tā tiek izmantota gan kā pamatēdiens, gan kā uzkoda.

• 
  Baltmaize
• 
  Apaļmaizīte ar sviestu
• 
  Rudzu maize
• 
  Skābmaizītes

Dzērieni

Dzērieni var būt gan bezalkoholiskie, piemēram, ūdens, tēja, kafija, augļu sulas, piena kokteiļi, gan alkoholiskie, piemēram, vīns, alus un kokteiļi.

Kulinārija

Kulinārija ir pārtikas gatavošanas un pasniegšanas māksla, kas apvieno dažādas metodes, sastāvdaļu kombinēšanu un garšas balansēšanu. Tā ietver plašu procesu klāstu – sākot no svaigu produktu izvēles un apstrādes līdz pat ēdienu pasniegšanai.

Līdzās tradicionālajām metodēm, piemēram, cepšanai, vārīšanai, sautēšanai un grilēšanai, mūsdienās plaši tiek izmantotas arī modernās tehnoloģijas, tostarp molekulārā gastronomija un vakuumgatavošana (sous vide gatavošana). Būtisku lomu ēdiena pagatavošanā spēlē garšvielas un garšaugi, kas piešķir ēdienam īpašu garšu un aromātu.

Kulinārija ir cieši saistīta ar kultūru, tradīcijām un vēsturiskajiem ēšanas paradumiem dažādos reģionos. Tā nosaka gastronomiskās tendences, atspoguļo laikmeta dzīvesveidu un ietekmē gan ikdienas maltītes, gan svētku ēdienus. Restorānu kultūra, ielu ēdiens un ēdiena gatavošana mājsaimniecībā nepārtraukti attīstās un pielāgojas mūsdienu prasībām un iespējām.

Pasaules virtuve

Kulinārijas tradīcijas dažādās pasaules valstīs atšķiras pēc izmantotajām sastāvdaļām, ēdienu gatavošanas metodēm, garšas kombinācijām un ēšanas kultūras. Katras tautas virtuve atspoguļo vietējo klimatu, pieejamos resursus, reliģiskās normas un vēsturiskās ietekmes. Daudzas nacionālās virtuves ir kļuvušas starptautiski atpazīstamas un populāras, pateicoties globalizācijai, migrācijai un kulinārajai apmaiņai.

Dažādu valstu un kultūru virtuvju uzskaitījums:

• Amerikāņu virtuve
• Armēņu virtuve
• Aromūnu virtuve
• Baltkrievu virtuve
• Etiopijas virtuve
• Gruzīnu virtuve
• Igauņu virtuve
• Indiešu virtuve
• Japāņu virtuve
• Jaunā skandināvu virtuve
• Kambodžas virtuve
• Kenijas virtuve
• Krievu virtuve
• Ķīniešu virtuve
• Latviešu virtuve
• Lietuviešu virtuve
• Lībiešu virtuve
• Marokas virtuve
• Meksikāņu virtuve
• Turcijas virtuve

Uzturs

Cilvēka uztura pamatā ir sabalansēts pārtikas produktu patēriņš, kas nodrošina visas nepieciešamās uzturvielas. Pareiz uzturs neaprobežojas tikai ar kaloriju uzņemšanu – svarīgs arī ir pārtikas sastāvs, kvalitāte un sabalansētība, kas ietekmē vielmaiņu, enerģijas līmeni un slimību profilaksi. Labi sabalansēts uzturs palīdz uzturēt optimālu ķermeņa svaru, stiprina imūnsistēmu un samazina hronisku slimību risku. Nepareiza pārtikas izvēle vai uztura nesabalansētība var izraisīt dažādas veselības problēmas, piemēram, aptaukošanos, diabētu, sirds un asinsvadu slimības vai nepietiekamu uzturvielu daudzumu, piemēram, vitamīnu un minerālvielu trūkumu.

Uztura zinātne pēta, kā dažādas uzturvielas – olbaltumvielas, tauki, ogļhidrāti, vitamīni un minerālvielas – ietekmē veselību, un kā uztura paradumu maiņa var uzlabot dzīves kvalitāti. Mūsdienās pieaug interese par veselīgu un ilgtspējīgu uzturu, kas ietver gan individuālās vajadzības, gan vides aizsardzības aspektus.

Pārtikas ķīmija

Pārtikas ķīmija ir ķīmijas apakšnozare, kurā pēta pārtikas sastāvdaļu bioloģiskās un nebioloģiskās norises un sastāvdaļu savstarpējo mijiedarbību. Papildus bioķīmijā kā pārtikas galvenās pamatsastāvdaļas izšķirtajiem ogļhidrātiem, taukiem un olbaltumvielām, pārtikas ķīmijā kā īpašas sastāvdaļu grupas izdala arī ūdeni, vitamīnus, minerālvielas, fermentus un pārtikas piedevas. Šajā zinātnes apakšnozarē pēta arī produktu izmaiņas pārtikas apstrādē un šo posmu uzlabošanas un uzraudzības veidus, piemēram, piena produktu raudzēšanas uzlabošanu ar īpaši atlasītiem mikroorganismiem, kas pārvērš laktozi pienskābē, vai citronskābes vai citas skābes šķīduma izmantošanu, lai svaigi mizota ābola virsmā nenotiku fermentatīvā brūnēšana.

Pārtikas iegūšana un ražošana

Lauksaimniecība un lopkopība

Vertikāla ferma Somijā, kur tiek audzēti dārza salāti

Lauksaimniecība un lopkopība ir galvenie pārtikas iegūšanas veidi, kas nodrošina lielāko daļu cilvēka uzturam nepieciešamo produktu. Augkopībā tiek audzēti graudaugi, augļi, dārzeņi un citas kultūras, savukārt lopkopībā tiek turēti mājlopi, lai iegūtu gaļu, pienu, olas un citus dzīvnieku izcelsmes produktus.

Zvejniecība un akvakultūra

Zvejniecība nodrošina zivju un citu ūdens organismu ieguvi no dabiskām ūdenstilpēm, savukārt akvakultūra ir plānveidīga zivju un ūdens augu audzēšana kontrolētos apstākļos. Tā ir kļuvusi par nozīmīgu alternatīvu dabiskās zvejas resursu izsīkšanas dēļ. Akvakultūras attīstība palīdz apmierināt augošo pieprasījumu pēc jūras veltēm un samazināt ekoloģisko slodzi uz dabiskajiem ūdens resursiem.

Pārtikas rūpniecība un pārstrāde

Pārtikas rūpniecība ietver visu pārtikas procesu, sākot no lauksaimniecības un lopkopības līdz pārtikas apstrādei un pārstrādei, iepakošanai un izplatīšanai.

Pieaugot sabiedrības interesei par veselīgu dzīvesveidu un ilgtspējību, pieprasījums pēc bioloģiskās pārtikas, bezglutēna un veģetāro produktu klāsta arvien palielinās. Globāli pieaug arī bažas par pārtikas drošību un piegādes ķēžu stabilitāti, īpaši klimata pārmaiņu, pārtikas izšķērdēšanas un pārapdzīvotības kontekstā. Mūsdienās pārtikas iegūšana un ražošana balstās uz inovācijām un tehnoloģijām, kas palīdz nodrošināt lielāku ražību, efektivitāti un produktu kvalitāti, vienlaikus ņemot vērā vides un ekonomiskos faktorus.

Pārtikas drošība

Pārtikas drošība ir pasākumu, normatīvo aktu un zinātnisku principu kopums, kas nodrošina, lai pārtika visā tās aprites ķēdē — no ražošanas līdz patērēšanai — būtu nekaitīga cilvēka veselībai. Tā aptver gan bioloģiskos, gan ķīmiskos un fiziskos riskus, kuri var rasties pārtikas iegūšanas, apstrādes, uzglabāšanas un izplatīšanas procesā. Pārtikas drošības mērķis ir novērst pārtikas piesārņojumu un ar pārtiku saistītās saslimšanas, nodrošinot, ka patērētāji saņem kvalitatīvu, veselībai nekaitīgu un uzticamu pārtiku.

Mūsdienu globalizētajā un industrializētajā pārtikas sistēmā drošības nodrošināšana kļūst arvien sarežģītāka, tāpēc tai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Valstis ievieš pārtikas uzraudzības sistēmas, stingras higiēnas prasības un riska vadības principus, piemēram, HACCP, lai agrīni identificētu potenciālos apdraudējumus un novērstu to izplatību. Vienlaikus arī patērētāju informētība un līdzdalība pārtikas apstrādes un uzglabāšanas noteikumu ievērošanā ir būtisks faktors pārtikas drošības nodrošināšanā.

Pārtikas izsekojamība un kontroles sistēmas

Kafijkoka ogu novākšana Ugandā. Ugandā tiek iegūti aptuveni 2,5% no visām kafijas pupiņām.

Pārtikas izsekojamība ir būtisks elements pārtikas drošības sistēmā, kas ļauj noteikt un dokumentēt katru posmu visā pārtikas produkta ražošanas un piegādes ķēdē, aptverot visus ražošanas, pārstrādes, iepakošanas, uzglabāšanas un izplatīšanas posmus. Katram no šiem posmiem jābūt dokumentētam un savstarpēji sasaistītam, izmantojot identificējošu informāciju, piemēram, partiju numurus, ražošanas datumus, piegādātāju datus un pārvadājumu maršrutus. Šī informācija ne tikai palīdz novērst iespējamos piesārņojuma gadījumus, bet arī ļauj ražotājiem un uzraudzības iestādēm pārbaudīt produktu atbilstību kvalitātes un drošības standartiem.

Eiropas Savienībā pārtikas izsekojamība ir obligāts nosacījums, ko regulē vairāki normatīvie akti, tostarp Regula (EK) Nr. 178/2002. Tā nosaka, ka visiem pārtikas uzņēmējiem ir jāspēj identificēt gan iepriekšējo, gan nākamo posmu pārtikas apritē, kā arī nepieciešamības gadījumā nodrošināt kompetentajām iestādēm precīzu informāciju. Vienlaikus tiek izmantotas arī dažādas brīvprātīgas kvalitātes kontroles sistēmas, piemēram, ISO 22000, BRC un IFS, kas papildus pastiprina izsekojamības un kvalitātes uzraudzības mehānismus.

Svarīgu lomu pārtikas kontroles procesos ieņem valsts uzraudzības institūcijas, kas regulāri veic inspekcijas, laboratoriskās analīzes un auditus pārtikas uzņēmumos. Latvijā šos pienākumus galvenokārt veic Pārtikas un veterinārais dienests. Mūsdienās tiek plaši izmantotas arī digitālās tehnoloģijas, piemēram, blokķēdes risinājumi, kas ļauj reāllaikā uzraudzīt pārtikas kustību un uzlabot izsekojamības efektivitāti. Šādas sistēmas kļūst īpaši nozīmīgas globālās tirdzniecības apstākļos, kad piegādes ķēdes kļūst arvien sarežģītākas un grūtāk pārraugāmas.

Mikroorganismi un bioloģiskais piesārņojums pārtikā

Bioloģiskais piesārņojums ir viens no galvenajiem pārtikas drošības apdraudējumiem, un to visbiežāk izraisa mikroorganismi — baktērijas, vīrusi un parazīti. Šie organismi var nonākt pārtikā dažādos aprites posmos, sākot no primārās ražošanas līdz pat gatavošanai mājsaimniecībā. Infekcija ar šiem patogēniem var izraisīt nopietnas saslimšanas, kuras dažkārt prasa hospitalizāciju vai pat var būt letālas. Riska līmenis ievērojami palielinās, ja netiek ievērotas pārtikas higiēnas prasības, apstrādes tehnoloģijas vai uzglabāšanas temperatūras.

Baktērijas

Zarnu nūjiņas (E. coli)

Baktērijas ir viens no visbiežāk sastopamajiem pārtikas piesārņojuma avotiem. Tās spēj strauji vairoties uz pārtikas produktiem, īpaši tad, ja tie tiek turēti neatbilstošos apstākļos. Starp visbiežāk sastopamajām patogēnajām baktērijām, kas izraisa saslimšanas, ir Salmonella, Listeria, Escherichia coli (īpaši celms E. coli O157:H7), Vibrio cholerae un Campylobacter. Šīs baktērijas var nokļūt pārtikā gan ražošanas, gan gatavošanas laikā, un nereti tās nav iespējams ne redzēt, ne sajust ar garšu vai smaržu.

Pārtikas piesārņojumu bieži var pamanīt tikai tad, kad patērētāji sāk izjust tādus simptomus kā slikta dūša, vemšana, caureja vai drudzis. Dažos gadījumos, īpaši cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu, bērniem, grūtniecēm un senioriem, šāds piesārņojums var izraisīt smagas komplikācijas vai pat nāvi. Piesārņojuma avoti ir dažādi — piemēram, nepietiekami termiski apstrādāts ēdiens, piesārņots ūdens, kas izmantots pārtikas ražošanā, kā arī šķērskontaminācija starp jēlu un gatavu pārtiku. Tāpat būtisku lomu piesārņojuma riskā spēlē nepiemērota uzglabāšana, piemēram, ja pārtika netiek glabāta nepieciešamajā temperatūrā, kā arī nepietiekama roku un virsmu higiēna ēdiena gatavošanas laikā.

Lai mazinātu baktēriju izraisītās saslimšanas risku, būtiska nozīme ir pārtikas drošības principu ievērošanai. To vidū ir tīrības uzturēšana, rūpīga pārtikas produktu, roku un darba virsmu mazgāšana, gatavas un jēlas pārtikas atdalīšana visos sagatavošanas posmos, pareizas temperatūras nodrošināšana uzglabāšanas un gatavošanas laikā, kā arī pietiekama termiskā apstrāde. Šo principu ievērošana ir būtiska gan mājsaimniecībās, gan pārtikas rūpniecībā. Daudzās valstīs ir ieviestas kontroles sistēmas, piemēram, HACCP (Riska analīze un kritisko kontrolpunktu noteikšana), kas ļauj identificēt un novērst potenciālos pārtikas piesārņojuma riskus. Vienlaikus svarīga ir arī sabiedrības informēšana un patērētāju izglītošana par drošas pārtikas apstrādes pamatprincipiem, lai veicinātu sabiedrības veselības aizsardzību un samazinātu ar pārtiku saistīto saslimšanu izplatību.

Vīrusi

Lai gan vīrusi nespēj vairoties ārpus dzīva saimniekorganisma, tie var izraisīt nopietnas saslimšanas, ja vīrusi inficē produktus to apstrādes, uzglabāšanas vai patērēšanas laikā. Visbiežāk ar pārtiku pārnēsātie vīrusi ir norovīrusi un A hepatīta vīruss. Norovīrusi ir galvenais vīrusu gastroenterīta izraisītājs pasaulē un bieži sastopami nepareizi apstrādātos jūras produktos, piemēram, austerēs, kā arī pārtikā, kas saskārusies ar inficētām virsmām vai cilvēkiem.

Vīrusu piesārņojuma avoti var būt nepietiekama roku higiēna, inficēts ūdens, ko izmanto laistīšanā vai mazgāšanā, kā arī sliktas sanitārās prakses pārtikas apstrādes vietās. Atšķirībā no baktērijām, vīrusi nespēj vairoties pārtikā, taču tie saglabā dzīvotspēju ilgu laiku un var izraisīt infekciju pat ļoti nelielā daudzumā. Tādēļ efektīva higiēna, tīrs ūdens un apmācīts personāls ir būtiski faktori, lai novērstu vīrusu izplatību pārtikas ķēdē.

Parazīti

Lenteņa dzīves cikls: (1) Lenteņa oliņas vai proglotīdi nonāk vidē. (2) Liellopi, cūkas (vai lielie meža dzīvnieki) kļūst par parazīta starpsaimnieku, apēdot piesārņotus augus. (3) Starpsaimniekā izšķiļas kāpuri un nonāk organisma muskuļos. Kāpuri muskulī pārvēršas par finnām (cistas). (4) Cilvēki inficējas, apēdot jēlu vai nepietiekami apstrādātu inficēto gaļu. (5) Lenteņa galva piestiprinās zarnām. (6) Pieaudzis lentenis cilvēka zarnās.

Parazīti, kas var tikt pārnesti ar pārtiku, ir cita būtiska riska grupa, īpaši attiecībā uz jēlu vai nepietiekami termiski apstrādātu pārtiku. Daži no vispazīstamākajiem pārtikā sastopamajiem parazītiem ir Toxoplasma gondii, Trichinella spiralis, Taenia (lenteņi) un Anisakis sugas. Šie organismi var izraisīt dažādas parazitāras infekcijas, kas ietekmē gremošanas sistēmu, muskuļu audus vai pat centrālo nervu sistēmu.

Parazītu klātbūtne pārtikā ir biežāka noteiktos ģeogrāfiskos reģionos, īpaši tur, kur trūkst uzraudzības mehānismu vai tiek patērēti tradicionāli ēdieni no jēlas gaļas vai zivīm. Lai samazinātu risku, ieteicama rūpīga termiskā apstrāde vai dziļā sasaldēšana, kā arī veterinārā kontrole dzīvnieku audzēšanā.

Ķīmiskais piesārņojums pārtikā

Ķīmiskais piesārņojums ir viens no būtiskiem pārtikas drošības riskiem, kas var negatīvi ietekmēt cilvēka veselību gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Šāda veida piesārņojums rodas, ja pārtikā nonāk kaitīgas ķīmiskas vielas — vai nu apzināti, piemēram, kā neatļautas pārtikas piedevas, vai nejauši, piemēram, caur piesārņotu vidi vai lauksaimniecības praksi.

Izplatītākie ķīmiskie piesārņotāji ir pesticīdu un herbicīdu atliekas, ko izmanto lauksaimniecībā augu aizsardzībai, taču tās var saglabāties uz augļiem, dārzeņiem un graudiem. Veterinārie preparāti, piemēram, antibiotikas, var nonākt pārtikā no lopkopības produktiem, ja netiek ievērots to izvadīšanās periods. Cits nozīmīgs piesārņojuma avots ir smagie metāli — dzīvsudrabs, svins, kadmijs un arsēns — kas var uzkrāties zivīs, jūras veltēs vai pārtikā, kas audzēta piesārņotā augsnē.

Turklāt pastāv arī risks no industriālajiem piesārņotājiem, piemēram, dioksāniem un polihlorētiem bifeniliem (PCB), kas var nokļūt pārtikas ķēdē no vides, īpaši sadedzināšanas iekārtām vai rūpniecības izplūdēm. Arī neatbilstoši izmantotas pārtikas piedevas, krāsvielas vai konservanti var radīt veselības apdraudējumu, ja tiek pārsniegti pieļaujamie daudzumi vai izmantotas neatļautas vielas.

Ķīmiskā piesārņojuma uzraudzībai tiek izmantotas stingras kontroles metodes, tostarp laboratoriskie testi, maksimāli pieļaujamo koncentrāciju noteikšana un starptautiskie standarti, piemēram, Codex Alimentarius vadlīnijas.

Fiziskais piesārņojums pārtikā

Fiziskais piesārņojums pārtikā notiek, ja tās sastāvā nonāk svešķermeņi — fiziskas daļiņas vai priekšmeti, kuriem tur nevajadzētu būt un kuri var radīt traumas vai citus apdraudējumus patērētājam. Atšķirībā no bioloģiskā vai ķīmiskā piesārņojuma, šis piesārņojuma veids bieži vien ir vizuāli pamanāms, taču tas var būt arī negaidīts un bīstams.

Fiziskie piesārņotāji var būt stikla lauskas, kas var nokļūt pārtikā, ja apstrādes procesā tiek bojāti trauki vai iekārtas; metāla daļiņas, kas var rasties iekārtu nodiluma rezultātā; plastmasas fragmentus no iepakojuma materiāliem vai transportēšanas procesiem; un koka šķembas no paletēm vai koka virsmām. Tāpat iespējams piesārņojums ar cilvēku matiem, nagiem vai citiem ķermeņa elementiem, īpaši gadījumos, kad netiek ievērota personīgā higiēna vai netiek lietots atbilstošs darba apģērbs.

Lai novērstu fizisko piesārņojumu, pārtikas ražošanas procesos tiek izmantotas dažādas kontroles tehnoloģijas, piemēram, metāla detektori, rentgena skeneri un vizuālās pārbaudes. Papildus tam tiek ieviesti stingri higiēnas un kvalitātes standarti pārtikas rūpniecībā, tostarp personāla apmācība, iekārtu apkope un produktu izsekojamība.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pārtika.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)