Piens

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Glāze piena

Piens ir zīdītāju piena dziedzeru sekrēcijas produkts. Dabā tas paredzēts kā barība zīdītāju jaunajiem pēcnācējiem, kamēr tie nav spējīgi sagremot cita veida barību.

Līdz ko mazulis ir gatavs pāriet uz cita barību, zīdītājiem piena veidošanās parasti beidzas. Izņēmums ir tie zīdītāji, kuriem cilvēku selekcijas, barošanas un kopšanas dēļ, kā arī slaukšanas laikā kairinot piena dziedzerus, piens izdalās vairāk un ilgāku laika posmu, nekā tas vajadzīgs jauno pēcnācēju barošanai.[1]

Patērēšanas veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv divi atšķirīgi piena patērēšanas veidi: piens kā dabisks uztura avots zīdītāju mazuļiem un piens kā pārtikas produkts, ko cilvēki iegūst no citu sugu dzīvniekiem un lieto dažādos vecumos.

Barība zīdītāju mazuļiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kazlēns barojas ar mātes pienu.

Gandrīz visi zīdītāji saviem mazuļiem pienu baro zīdot no krūts — vai nu tieši no krūts vai arī cilvēku gadījumā — izslaucot pienu un izmantojot to vēlāk. Dažās kultūrās gan vēsturiski, gan arī mūsdienās bērni tiek baroti no krūts līdz pat septiņu gadu vecumam.[2]

Pārtikas produkts cilvēkiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzās pasaules kultūrās īpaši Rietumu pasaulē cilvēki turpina lietot pienu pēc bērnības — lietojot citu dzīvnieku pienu (īpaši govs) kā pārtikas produktu. Gadu simtiem ilgi govs piens ticis pārstrādāts tādos piena produktos kā krējums, sviests, kefīrs, jogurts, saldējums, biezpiens un siers. Rūpnieciskās zinātnes sasniegumu dēļ mūsdienās var iegūt arī kazeīnu, sūkalu olbaltumvielas, laktozi, kondensēto pienu, pulverveida pienu (piena pulveris) un dažādas citas pārtikas piedevas un produktus.

Desmit galvenās piena patērētājvalstis (uz vienu cilvēku 2006. gadā)
Valsts Litri Siers (kg) Sviests(kg)
Karogs: Somija Somija 183,9 19,1 5,3
Karogs: Zviedrija Zviedrija 145,5 18,5 1,0
Karogs: Īrija Īrija 129,8 10,5 2,9
Karogs: Nīderlande Nīderlande 122,9 20,4 3,3
Karogs: Norvēģija Norvēģija 116,7 16,0 4,3
Karogs: Spānija Spānija 119,1 9,6 1,0
Karogs: Šveice Šveice 112,5 22,2 5,6
Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste 111,2 12,2 3,7
Karogs: Austrālija Austrālija 106,3 11,7 3,7
Karogs: Kanāda Kanāda 94,7 12,2 3,3
Avots: Introduction to Dairy Science and Technology: Milk History, Consumption, Production, and Composition

Cilvēki ir izņēmums dabiskajā pasaulē, jo tie lieto pienu arī tad, kad ir jau pieauguši. Vairums cilvēku pēc mazotnes zaudē spēju pilnībā pārstrādāt pienu (t.i. tie iegūst laktozes nepanesamību). Laktozes cukuru satur tikai piens, forsītiju ziedi un atseviški tropiskie krūmi. Visvairāk laktāzes — enzīmu, kas nepieciešami laktozes sašķelšanai, organismā ir īsi pēc piedzimšanas un tad to daudzums pakāpeniski samazinās, ja vien piens netiek lietots regulāri.[3] No otras puses — tai sabiedrības daļai, kuru organisms spēj sašķelt laktozi, nereti nav problēmu pārstrādāt domestificēto dzīvnieku pienu — ne tikai govs, bet arī aitas, kazas, jaka, ūdensbifeļa, ķēves un kamieļa.

Ar jēdzienu piens apzīmē arī baltus šķidrumus, ko iegūst no sojas pupiņām, rīsiem, mandelēm un kokosriekstiem. Pat atvemtais šķidrums, ko izstrādā gremošanas trakta augšgalā esošie kakla dziedzeri un ko baloži baro saviem mazuļiem tiek dēvēts par "guzas pienu", kaut arī tam ir maz saistības ar zīdītāju pienu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Holšteinas šķirnes liellops - mūsdienu piena nozarē visbiežāk izmantotā šķirne

Zīdīšana aizsākās placentāļu rašanās laikā. Kaut arī precīzs laiks nav zināms, mūsdienu dzīvnieku tiešie senči visai līdzinājās kloākaiņiem tostarp pīļknābjiem. Šādiem dzīvniekiem mūsdienās pienveidīgs šķidrums rodas dziedzeros, kas atrodas uz ādas virsmas, taču tiem trūkst krūtsgalu, ar kuru palīdzību barot mazuļus pēc izšķilšanās no olām. Līdzīgi arī somaiņiem, kas ir kloākaiņu tuvākie radinieki rodas pienam līdzīgs šķidrums no knupjveidīga orgāna, kas atrodas to "somās". Par senāko zināmo placentāļu tiešo senci tiek uzskatīts eomaija (angļu: eomaia) - neliels radījums, kas atgādina grauzējus, par kuriem uzskata, ka tie dzīvojuši pirms 125 miljoniem gadu Krīta periodā. Visticamāk arī tam tāpat kā mūsdienu placentāļiem radās šķidrums, ko varētu uzskatīt par pienu.

Meitene slauc govi

Pirmie zināmie gadījumi, kad cilvēki lietojuši citu sugu pienu ir saistāmi ar dzīvnieku pieradināšanas (domestificēšanas) laika sākumu. Govs pienu cilvēki pārtikā pirmoreiz lietoja Tuvajos Austrumos. Kazas un aitas tika pieradinātas Tuvajos Austrumos aptuveni 8 līdz 9 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras[nepieciešama atsauce]. Aitas un kazas ir atgremotājdzīvnieki: zīdītāji, kas pielāgojušies sausas zāles barībai, kuru cilvēka organisms nespēj pārstrādāt. Iespējams, šos dzīvniekus sākotnēji turēja gaļas un ādu iegūšanai.[nepieciešama atsauce], taču turēšana ar nolūku iegūt pienu izrādījās efektīvāks zāļaino ganību teritoriju izmantošanas veids pārtikas ieguvei: gaļas iegūšanai nogalināta dzīvnieka uzturvērtība varētu tikt salīdzināta ar vienā gadā iegūstama piena vērtību no tā paša dzīvnieka, kas pienu turpinās ražot gadiem ilgi.[4]

Ap 7000. gadu p.m.ē. Turcijas teritorijā tika audzēti liellopi. Neolīta laikmeta skeletu DNS pētījumu rezultātā ir noskaidrots, ka cilvēki Eiropas ziemeļdaļā nevarēja lietot pienu, jo tiem trūka gēnu, kas nodrošina laktozes pārstrādāšanu organismā. Zinātnieki uzskata, ka visticamāk, sākoties piena iegūšanai cilvēkā organismā notikušas ģenētiskas mutācijas, kas radīja iespēju pārstrādāt pienu.[5] siera un sviesta lietošana izplatījās Eiropā un daļā Āzijas un daļā Āfrikas. Pieradinātās govis, kas agrāk apdzīvoja lielu Eirāzijas daļu, lielo ģeogrāfisko atklājumu laikā tika ieviestas Eiropas kolonijās.[nepieciešama atsauce]

Ķīmiskais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Govs pienu veido 86—89% ūdens un 11—14% sausnas, no tās 2,5—6% tauku un 8—10% beztauku sausnas. Beztauku sausnā ietilpst olbaltumvielas, piena cukurs un minerālvielas, kas ir attiecīgi 2,9—5%, 3,8—5,5% un 0,6—0,9%. Galvenās pienā esošās olbaltumvielas ir kazeīns (2—3,5%) un sūkalu olbaltumvielas (0,6—1%), no kurām aptuveni 80% ir albumīni. Procentuāli nelielos daudzumos pienā ir arī vitamīni, fermenti, pigmenti, hormoni un gāzes.[1]

Piena ķīmisko sastāvu ietekmē daudz un dažādi faktori, piemēram, barība, govs šķirne, dzīvnieka individuālās īpatnības, veselības stāvoklis, laktācijas periods, gadalaiks, turēšanas apstākļi utt.[1] Tā, piemēram, laktācijas sākumposmā (3—10 dienas pēc dzemdībām) zīdītājiem veidojas tā sauktais jaunpiens jeb pirmpiens ar paaugstinātu tauku, minerālvielu, vitamīnu un jo sevišķi olbaltumvielu saturu, no kurām aptuveni puse ir imūnglobulīni.[6]

Citu dzīvnieku piens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaza slaukšanas kabīnē.

Lai arī galvenokārt pienu patēriņam un tālākai pārstrādei cilvēki iegūst no govīm, zināmā mērā izplatīts ir arī piens no aitām, bifeļiem, ēzeļiem, kamieļiem (u.c. Dienvidamerikas kamieļu dzimtas pārstāvjiem), kazām, ziemeļbriežiem, ķēvēm u.c. zīdītājiem. Dažādu zīdītāju dzīvnieku piena ķīmiskais sastāvs var būt ļoti atšķirīgs:

Zīdītāji Ūdens, % Sausna
Olbaltumvielas, % Tauki, % Piena cukurs, % Minerālvielas, %
Govs 87,4 3,3 3,8 4,7 0,8
Kaza 86,4 3,6 4,3 4,5 0,8
Aita 81,5 5,9 7,2 4,8 0,9
Ķēve 89,3 2,1 1,8 6,4 0,4
Bifelis 81,3 4,3 8,7 4,9 0,8
Kamielis 85,0 3,8 5,5 5,0 0,7
Ziemeļbriedis 63,3 10,3 22,5 2,6 1,4
Alnis 67,1 15,0 11,0 5,3 1,6
Lama 86,5 3,9 3,2 5,6 0,8
Ēzelis 90,8 1,7 1,1 6,0 0,4

Krievijā un Zviedrijā pienu mēdz ņemt arī no aļņiem,[7] bet bifeļu pienu visvairāk iegūst Indijā un Pakistānā. Ēzeļu un ķēvju pienam ir zemākais tauku saturs, savukārt vaļveidīgajiem (piemēram, delfīniem un vaļiem), kuru pienu cilvēki parasti uzturā nelieto, tauku saturs var pārsniegt pat 40%.[1]

Cilvēku piens netiek ražots vai izplatīts rūpnieciski vai komerciāli, tomēr pastāv piena bankas, kas pieņem ziedoto pienu un nodrošina ar to mazuļus, kam cilvēku piens dažādu iemeslu dēļ ir noderīgs (priekšlaicīgi dzimušajiem, alerģiskiem mazuļiem vai tiem, kas slimo ar iedzimtām vielmaiņas kaitēm u.tml.).

Visu pārējo zīdītāju mātītēm rodas piens, taču no tā reti vai nekad netiek gatavoti piena produkti cilvēkiem.

Kvalitātes rādītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pienam kā dzīvnieku izcelsmes produktam ir daudzi kvalitātes rādītāji, kas liecina par tā piemērotību vai nepiemērotību lietošanai uzturā vai pārstrādei piena produktos. Piena kvalitātes rādītājus var nosacīti iedalīt 2 grupās:

  • Sensorās īpašības, ko veido visu pienā esošo vielu kopums. Novērtē piena ārējo izskatu un konsistenci, t.i., vai tas ir viendabīgs šķidrums bez mehāniskiem, ūdens vai citiem piemaisījumiem, kurā nav nekādas nogulsnes vai pārslas. Govs pienam jābūt baltam vai ar gaiši dzeltenīgu nokrāsu. Garšai un smaržai jābūt svaigam pienam raksturīgai, bez nekādām svešām garšām, piegaršām vai smaržu piejaukumiem.
  • Fizikāli-ķīmiskās īpašības, ko nosaka pienā esošās vielas un to daudzumi. Visbiežāk kontrolētās piena fizikāli-ķīmiskās īpašības ir piena skābums (pH jābūt no 6,5—6,7), blīvums (jābūt no 1028—1038 kg/m3), sasalšanas temperatūra (jābūt no -0,52°C līdz -0,59°C) un karstumizturība (vai paaugstinātā temperatūrā pienā neveidojas olbaltumvielu pārslas).

Kvalitātes rādītāju novirzes no normas var veidoties divējādi:

  • no defektiem, kas atklājami tūlīt pēc piena izslaukšanas un parasti saistīti ar barību, zālēm vai kādiem traucējumiem zīdītāja organismā (piemēram, vielmaiņu vai veselības stāvokli).
  • no defektiem, kas rodas pēc piena izslaukšanas, visbiežāk neievērojot higiēnas noteikumus (sekundārais piesārņojums) vai nenodrošinot piemērotus apstākļus tā uzglabāšanas vai transportēšanas laikā.[1]

Ražošana mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

10 lielākās valstis pēc piena saražojuma 2005. gadā
(tūkstošos tonnu)
Karogs: Indija Indija 91,940
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV 80,264
Karogs: Ķīna Ķīna 32,179
Karogs: Krievija Krievija 31,144
Karogs: Pakistāna Pakistāna 29,672
Karogs: Vācija Vācija 28,487
Karogs: Francija Francija 26,133
Karogs: Brazīlija Brazīlija 23,455
Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste 14,577
Karogs: Jaunzēlande Jaunzēlande 14,500
Kopā pasaulē 372,353
Avots: UN Food & Agriculture Organisation

Mūsdienu Rietumu pasaulē govs piens tiek ražots rūpnieciskos apmēros. Tas ir visvairāk lietotais piena veids Rietumu pasaulē. Tā sauktajās attīstītajās valstīs absolūti lielāko daļu piena iegūst ar komerciālajā piensaimniecībā izmantotajām autmātiskās slaukšanas iekārtām. Tiek veidotas īpaša veida liellopu šķirnes, no kurām var iegūt vairāk piena, piemēram, Holšteinas šķirnes govis. Tiek uzskatīts, ka 90% no ASV un 85% no Apvienotās Karalistes liellopiem ir tieši Holšteinas šķirnes govis.[8] Visvairāk piena produktu mūsdienās saražo Indija, ASV.[9] un Ķīna. Piena lopkopībai ir nozīmīga loma arī Latvijā.

Uzturvērtība un veselības aspekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piens satur kalciju, vitamīnus un citas derīgas vielas, tādēļ tradicionāli uzskatāms par vērtīgu pārtikas produktu. Tomēr piena tauki satur daudz piesātināto taukskābju, kas nav vēlamas uzturā un paaugstina holesterīna līmeni organismā, tāpēc labāk lietot uzturā piena produktus, kas satur mazāk piena tauku (piemēram, paniņas).

Nesenā Hārvarda Sabiedrības veselības skolas zinātnieku atzinumā par kalcija uzņemšanu un piena ietekmi uz veselību secināts, ka piens nav labākais kalcija avots un to ieteicams aizstāt ar augu izcelsmes kalcija avotiem (kacenkāpostiem, krokoto lapu kāpostiem, pupiņām un citiem pākšaugiem u.c.). Pētnieki minējuši vairākus iemeslus, kādēļ no piena ieteicams izvairīties: laktozes nepanesība, augsts piesātināto tauku saturs, iespējams olnīcu vēža un prostatas vēža risks.[10]


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Lilita Ozola, Inga Ciproviča (2002). Piena pārstrādes tehnoloģija. Jelgava: LLU PTF. 7—10. lpp, 26—28. lpp. ISBN 9984-596-37-0.
  2. . . . or just go with the flow?. The Times, May 5, 2005.
  3. McGee, Harold (1984). "Milk and Dairy Products" (English). On Food and Cooking: The Science and Lore of the Kitchen. New York: Charles Scribner's Sons. 3-53. lpp. ISBN 0-684-18132-0.
  4. McGee, 8-10
  5. http://news.bbc.co.uk/2/hi/health/6397001.stm Early man 'couldn't stomach milk
  6. Anatolijs Bļugers (1984). Populārā medicīnas enciklopēdija. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. 623. lpp.
  7. LETA (2007. gada 17. augusts). Krievijā jau 45 gadus veiksmīgi darbojas aļņu ferma (latviski). easyget.lv. Atjaunināts: 2015. gada 4. februārī.
  8. McGee, Harold (1984). "Milk and Dairy Products", On Food and Cooking: The Science and Lore of the Kitchen (in English). New York: Charles Scribner's Sons, p. 12. ISBN 0-684-18132-0.
  9. FAO Food outlook: International dairy product prices are turning down: how far, how fast? FAO online publication, 1 June 2006
  10. Hārvardas pētnieki: piens nav labākais kalcija avots (latviski). vegan.lv (2013. gada 8. janvāris). Atjaunināts: 2015. gada 4. februārī.