Šostakoviča 8. stīgu kvartets
Dmitrija Šostakoviča 8. stīgu kvartets do minorā Op. 110, tika uzrakstīts trīs dienās (1960. gada 12.–14. jūlijā).
Kompozīcija un atskaņošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Astotais stīgu kvartets tapa neilgi pēc tam, kad Šostakovičs negribīgi iestājās komunistiskajā partijā. Saskaņā ar autora piezīmi uz partitūras tas ir veltīts "fašisma un kara upuriem"; viņa dēls Maksims to interpretē plašāk – kā atsauci uz totalitārisma upuriem –, savukārt viņa meita Gaļina uzskata, ka viņš to veltījis sev un ka piezīmi uz partitūras pavēlēja pievienot Krievijas varas iestādes. Šostakoviča laikabiedrs un tuvs draugs Ļevs Ļebedinskis sacījis, ka Šostakovičs veidojis kvatetu kā savu epitāfu un ap šo laiku plānojis izdarīt pašnāvību.[1]
Darbs tika uzrakstīts Drēzdenē, kur Šostakovičs paralēli rakstīja mūzika filmai Piecas dienas, piecas naktis – padomju un austrumvācijas filmu veidotāju kopprojekts par Drēzdenes bombardēšanu Otrajā pasaules karā.
Kvarteta pirmatskaņojumu 1960. gadā Ļeņingradā uzveda Bēthovena kvartets. Pēc 1962. gada Borodina kvarteta ieraksta mūzikas kritiķis Ēriks Smits raksta: "Borodina kvartets atskaņoja šo darbu komponistam viņa Maskavas mājās, cerot uz viņa kritiku. Bet Šostakovičs, pārņemts ar savu personiskāko jūtu skaisto atskaņošanu, nolika galvu plaukstās un raudāja. Kad mūziķi bija pabeiguši spēlēt, viņi klusi sakrāmēja instrumentus un pameta istabu."[2]
Mūzika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kvartets sastāv no piecām savstarpēji savienotās daļām un ilgst apmēram 20 minūtes.
- Largo
- Allegro molto
- Allegretto
- Largo
- Largo
Pirmā daļa tiek iesākta ar DSCH motīvu – Šostakoviča muzikālo parakstu. Šī lēnā, ārkārtīgi skumjā tēma dzirdama arī viņa 1. čellkoncertā, 10. simfonijā, 1. vijoļkoncertā, 15. simfonijā un 2. klavieru sonātē. Motīvs tiek izmantots katrā šī kvarteta daļā, un uz tā ir balstīta trešās daļas ātrā tēma.
Darbs ir piepildīts ar citu Šostakoviča skaņdarbu citātiem: pirmajā daļā tiek citēta viņa 1. simfonija un 5. simfonija; otrajā daļā izmantota ebreju tēma, ko Šostakovičs pirmo reizi izmantoja savā 2. klavieru trio; trešajā daļā komponists citē 1. čella koncertu; un ceturtajā daļā citēta ārija "Serjoža, mana mīlestība" no Šostakoviča operas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta. Piektajā daļā ir citēts vēl viens motīvs no Lēdijas Makbetas.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Shostakovich, ed. Glikman; pp. 90–91.
- ↑ Mia Chung, Arnold Steinhardt. «Lecture 57- A Stunning Shostakovich Quartet». Coursera.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 6. janvārī. Skatīts: 2017. gada 6. janvāris.