Ūdens caurspīdīgums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Ūdens caurspīdīgums - lielums, kurš nosaka cieto vielu daļiņu daudzumu ūdenī. To nosaka pēc tā, cik lielā dziļumā ūdenī vairs nav redzams plakans, balts disks 30 cm diametrā (Seki disks). To nolaiž ūdenī tādā dziļumā, kamēr tas vairs nav pamanāms, un šis dziļums arī ir ūdens caurspīdīgums. Piemēram, ja disks atrodas 3 metru dziļumā un vairs nav redzams, tad šāda ūdens caurspīdīgums ir 3 m. Šāda metode pirmoreiz tika pielietota ASV 1804. gadā. Mūsdienās eksistē arī vairākas elektroierīces, ar kurām var izmērīt ūdens caurspīdīgumu. Ūdens caurspīdīgums tiek noteikts, zinot tā spēju absorbēt un izkliedēt gaismu un arī no tā, kādā leņķī spīd Saule attiecībā pret ūdens virsu. Ja ūdens ir ļoti dzidrs, tam ir intensīva zilā krāsa, kurs ir raksturīga atklātajam okeānam. Liela mazo daļiņu skaita gadījumā, kuras stipri izkliedē gaismu, ūdenim ir zilganzaļa vai zaļa krāsa, kura raksturīga galvenokārt jūru un okeānu piekrastēm, nevis atklātai jūrai. Upju grīvās ūdenim ir dzeltenīga vai brūna nokrāsa. Vislielākais ūdens caurspīdīgums ir novērots Vedela jūrā 1986. gadā un tas bija 79 metri. Liels ūdens caurspīdīgums bija Sargasu jūrā - 66 m, bet tas bija tikai pirms tam, kad jūra vēl nebija piesārņota ar naftas produktiem. Ūdens caurspīdīgums Indijas okeānā ir 40-50 m, Klusajā okeānā 59 m. Kopumā okeānos ūdens caurspīdīgums samazinās virzienā no ekvatora uz poliem, tomēr arī polārajos rajonos ūdens var būt ļoti dzidrs. Teorētiski destilētā ūdens caurspīdīgums ir 80 metri un lielāks tas nevar būt.