Saule
- Šis raksts ir par zvaigzni. Par citām jēdziena Saule nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Saule .svg){kind=small} | |
|---|---|
 | |
| Novērojamie lielumi | |
| Vidējais attālums no Zemes |
1,496·1011 m 8,31 gaismas minūtes |
| Redzamais spožums | −26,74m[1] |
| Absolūtais spožums | 4,83m[1] |
| Zvaigžņu klasifikācija | G2V |
| Metāliskums | Z = 0,0122[2] |
| Leņķiskais izmērs | 31,6′ — 32,7′[3] |
| Īpašības vārdi | solārs, saulains |
| Orbitālais raksturojums | |
| Vidējais attālums no Piena Ceļa centra |
~2,5·1020 m 26 000 gaismas gadi |
| Galaktiskais periods | (2,25—2,50)·108 gadi |
| Ātrums |
~2,20·105 m/s (orbītā ap Galaktikas centru) ~2·104 m/s (attiecībā pret tuvējo zvaigžņu vidējo ātrumu) |
| Fizikālais raksturojums | |
| Vidējais diametrs |
1,392·109 m[1] 109,1 Zemes diametri |
| Ekvatoriālais rādiuss |
6,957·108 m[4] 109,1 Zemes ekvatoriālie rādiusi[5] |
| Saspiedums | 9·10−6 |
| Virsmas platība |
6,0877·1018 m²[5] 11 990 Zemes virsmas[5] |
| Tilpums |
1,412·1024 m³[5] 1 300 000 Zemes tilpumi |
| Masa |
1,988489·1030 kg[4] 332 880 Zemes masas |
| Vidējais blīvums | 1,408·103 kg/m³[1][5][6] |
| Citi blīvumi |
Centrā: 1,5·105 kg/m³ fotosfēras apakša: 2·10-4 kg/m³ kromosfēras apakša: 5·10-6 kg/m³ vid. saules vainagā: 10·10-12 kg/m³[7] |
| Brīvās krišanas paātrinājums |
274,0 m/s²[1] 27,94 g 28 Zemes gravitācijas[5] |
| Otrais kosmiskais ātrums (no virsmas) |
617,7 km/s[5] 55 Zemes otrie kosmiskie ātrumi[5] |
| Temperatūra (virsmas) | 5772 K[4] |
| Temperatūra (Saules vainaga) |
~5·106 K |
| Starjauda (Lsol) |
3,846·1026 W[1] ~3,75·1028 lm |
| Vidējais enerģētiskais spožums (Isol) | 2,009·107 W m−2 sr−1 |
| Rotācijas raksturojums | |
| Slīpums |
7,25°[1] (pret ekliptiku) 67,23° (pret galaktikas ekvatora plakni) |
| Rektascensija (Ziemeļpola)[8] |
286,13° 19 h 4 min 30 s |
| Deklinācija (Ziemeļpola) |
+63,87° 63°52' Ziemeļi |
| Sideriskais rotācijas periods (16° platuma grādos) |
25,38 dienas[1] 25 d 9 h 7 min 13 s[8] |
| (uz ekvatora) | 25,05 dienas[1] |
| (polos) | 34,3 dienas[1] |
| Rotācijas ātrums (uz ekvatora) | 7,284·103 km/h |
| Fotosfēras sastāvs | |
| pēc masas | |
Saule ir zvaigzne un Saules sistēmas centrālais objekts, ap kuru gravitācijas ietekmē riņķo Zeme un pārējās sistēmas planētas, pundurplanētas, asteroīdi, komētas un citi debess ķermeņi. Tā ir galvenās secības G2V tipa zvaigzne (tā sauktais dzeltenais punduris),[10][11] kas veido 99,8 % no visas Saules sistēmas kopējās masas, tādējādi nosakot sistēmas dinamisko struktūru un stabilitāti.[10][11] Saule ir milzīga plazmas lode, kuras masa ir aptuveni 1,988·1030 kg (apmēram 333 000 reižu lielāka nekā Zemes masa),[4][10] vidējais rādiuss — 695 700 km, bet nominālais spožums — 3,828·1026 W.[12] Tās enerģija rodas kodolsintēzes reakcijās Saules kodolā, kurās ūdeņradis pārvēršas par hēliju, atbrīvojot lielu enerģijas daudzumu elektromagnētiskā starojuma veidā. Saule sastāv galvenokārt no ūdeņraža (aptuveni 74 % masas) un hēlija (aptuveni 25 %), bet atlikušo daļu veido smagāki elementi, piemēram, ogleklis, skābeklis un dzelzs.[10][13]
Saulei ir izšķiroša nozīme dzīvības pastāvēšanai uz Zemes. Tās izstarotā enerģija nodrošina Zemes virsmas siltumu un apgaismojumu, regulē klimata un laikapstākļu procesus, kā arī ir pamatavots fotosintēzei, uz kuras balstās gandrīz visas biosfēras barības ķēdes. Saules starojums ietekmē Zemes enerģijas bilanci, atmosfēras un okeānu cirkulāciju, padarot Sauli par centrālu faktoru Zemes sistēmā. Saule ir aptuveni 4,6 miljardus gadu veca un pašlaik atrodas savas evolūcijas stabilajā posmā.[10][11][14][15] Pēc aptuveni 5 miljardiem gadu tā, saskaņā ar zvaigžņu evolūcijas modeļiem, pārvērtīsies par sarkano milzi un savas attīstības noslēgumā — par balto punduri.[11] Tā kā Saule ir Zemei tuvākā zvaigzne, tā ir arī vislabāk izpētītā zvaigzne, un tās izpēte kalpo par pamatu zvaigžņu fizikālo procesu izpratnei kopumā.
Nosaukums un terminoloģija
[labot | labot pirmkodu]Latviešu valodas vārds ‘Saule’ ir sens baltu valodu mantojums, kas saistāms ar indoeiropiešu cilmes sakņu kopu, kura nozīmē ‘mirdzēt, spīdēt’. Etimoloģiski tas tiek rekonstruēts no protoindoeiropiešu formas *seh₂-u̯l̥- (bieži norādīta arī kā *sóh₂wl̥), no kuras cēlušies daudzi radniecīgi apzīmējumi citās indoeiropiešu valodās. Baltu valodās šī sakne saglabājusies, piemēram, latviešu ‘saule’, lietuviešu sáulė un senprūšu saule, apliecinot vārda lielo senumu. Radniecīgi Saules nosaukumi sastopami arī citās indoeiropiešu valodu grupās, piemēram, latīņu sōl (no kura cēlušies romāņu valodu vārdi, piemēram, itāļu Sole, spāņu Sol un franču soleil), sengrieķu Ἥλιος (Hēlios), kas vienlaikus bija arī Saules dievības vārds sengrieķu mitoloģijā, kā arī ģermāņu valodu apzīmējumi, piemēram, angļu Sun un vācu Sonne. Šie vārdi atspoguļo kopīgus indoeiropiešu priekšstatus par Sauli kā gaismas un dzīvības avotu.
Latviešu folklorā un mitoloģijā Saule ieņem īpaši nozīmīgu vietu kā personificēts debesu ķermenis un dzīvības devējs, kas uzsver ne tikai vārda lingvistisko senumu, bet arī tā kultūrvēsturisko nozīmi. Saule bieži tiek attēlota kā dievība ar noteiktām funkcijām kosmiskajā kārtībā, ikdienas ritmā un gadskārtu ciklā. Astronomiskajā lietojumā vārds Saule parasti tiek rakstīts ar lielo sākumburtu, ja runa ir par konkrēto Saules sistēmas centrālo zvaigzni, savukārt saule var tikt lietota vispārīgā nozīmē, runājot par zvaigznēm kā Saules tipa objektiem. Astronomijā Saulei tradicionāli izmanto simbolu ☉ (unikods: U+2609), kas cēlies no seniem astronomiskajiem un astroloģiskajiem apzīmējumiem. Zinātniskajā rakstībā un astrofizikā šis simbols tiek lietots arī atvasinātās vienībās, piemēram, Saules masa (M☉), Saules rādiuss (R☉) un Saules spožums (L☉), kas kalpo kā etalonvērtības citu zvaigžņu īpašību salīdzināšanai.
Vispārīga informācija
[labot | labot pirmkodu]Saule ir galvenās secības zvaigzne, tas ir, Saule atrodas hidrostatiskā līdzsvarā — tā nedz izplešas, nedz saraujas, un tās galvenais enerģijas avots ir tās dzīlēs noritošās reakcijas, kurās ūdeņradis pārvēršas hēlijā. Saules spektra klase ir G2V, tas ir, Saule ir dzeltenais punduris. G2 nozīmē, ka Saules krāsa, skatoties caur Zemes atmosfēru[16], Releja izkliedes dēļ ir dzeltena, un tās spektrs satur jonizētu un neitrālu metālu un vājas ūdeņraža spektrāllīnijas, savukārt V nozīmē, ka Saule ir galvenās secības zvaigzne.
Uzbūve
[labot | labot pirmkodu]
Saule ir gandrīz pilnīga lode, tās diametrs ir 1,392×106 km (109 reizes lielāks par Zemes diametru). Saules masa ir tik liela, ka Saules sistēmas baricentrs atrodas Saules iekšienē. Saulei nav tik noteiktu robežu kā, piemēram, planētām, jo tās blīvums pakāpeniski eksponenciāli samazinās virzienā no tās centra. Saules rādiuss (R) tiek mērīts no tās centra līdz fotosfēras galējām robežām, kur gāzes temperatūra ir pārāk maza, lai radītu ievērojamu elektromagnētisko starojumu.
Saules iekšiene nav tieši novērojama, taču par tās uzbūvi un procesiem tajā ļauj spriest, piemēram, helioseismoloģija, kas pētī skaņas viļņus, kas pārvietojas Saules iekšpusē. Tāpat liela nozīme ir arī Saules datormodelēšanai.
Kodols
[labot | labot pirmkodu]Saules kodolā, kur vielas blīvums sasniedz 150 000 kg/m3, notiek kodoltermiskās reakcijas, kurās ūdeņradis pārvēršas par hēliju un izdalās enerģija, kas Sauli notur hidrostatiskā līdzsvarā. Šajās reakcijās ik sekundi par hēlija kodoliem tiek pārvērsti aptuveni 8,9×1037 protonu (ūdeņraža kodolā ir tikai viens protons). Tādējādi ik sekundi tiek izdalīta 3,83×1026 vatu liela enerģija.
Saules kodols sniedzas līdz aptuveni 0,2 R no tās centra. Kodoltermiskās reakcijas rit tikai kodolā — tālākos slāņus silda tikai kodola izstarotā enerģija.
Starojuma pārneses zona
[labot | labot pirmkodu]Viela, kas atrodas robežās starp 0,2 un 0,7 R, t.s. starojuma pārneses zonā, pārnes kodola izstaroto enerģiju uz Saules ārējiem slāņiem. Enerģiju pārnes fotonus izstarojošie ūdeņraža un hēlija joni. Izstarotie fotoni tiek nemitīgi absorbēti un atkal izstaroti. Vielas temperatūra un spiediens un starojuma intensitāte virzienā no Saules centra pazeminās.
Konvektīvā zona
[labot | labot pirmkodu]Robežās no 0,7 līdz 1 R, t.s. konvektīvajā zonā, Saules matērija ir nepietiekami blīva un karsta, lai pārnestu kodola izstaroto enerģiju ar starojumu. Šajā zonā enerģijas pārnešanu nodrošina konvekcija: karstā gāze paceļas līdz Saules virsmai, tur tā atdziest un atkal nogrimst līdz konvektīvās zonas pamatiem.
Karstās gāzes straumes veido t.s. Saules granulas uz Saules virsmas (fotosfērā).
Fotosfēra
[labot | labot pirmkodu]Fotosfēra ir Saules redzamā virsma, tās temperatūra ir aptuveni 5800 kelvinu (K), savukārt vielas daļiņu blīvums — ap 1023 m-3 (aptuveni 0,37% Zemes atmosfēras blīvuma jūras līmenī). Slāņi zem fotosfēras ir redzamo gaismu necaurlaidīgi. Fotosfēru veido Saules granulas — konvekcijas radīti ugunsvirpuļi ar diametru aptuveni 1000 km. Katras granulas mūžs ilgst tikai aptuveni 8 minūtes. Novērojamas arī t.s. "supergranulas" — to diametrs sasniedz pat 30 000 km un tās var pastāvēt pat 24 stundas.
Fotosfēra ir pietiekami vēsa lai te varētu eksistēt vienkāršas molekulas kā oglekļa monoksīds un ūdens.
Temperatūras minimuma zona
[labot | labot pirmkodu]Temperatūras minimuma zona — aukstākais Saules slānis — atrodas aptuveni 500 km virs fotosfēras. Tā temperatūra ir apmēram 4 000 K. Šī zona ir pietiekami vēsa, lai tajā būtu sastopamas tik vienkāršas molekulas kā oglekļa monoksīds un ūdens.
Hromosfēra
[labot | labot pirmkodu]
Hromosfēra ir relatīvi plāns slānis (10 000 km) virs fotosfēras. Hromosfēra ir visai viegli novērojama pilna Saules aptumsuma laikā kā sārta josla ap aptumšoto Saules disku (skat. attēlu).
Hromosfērā novērojamas t.s. spīkulas — augstas karstas, spožas gāzes kolonnas, kas strauji paceļas līdz hromosfēras augšējiem slāņiem un pēc aptuveni 10 minūtēm atkal nogrimst. Hromosfērā notiek arī t.s. Saules uzliesmojumi — pēkšņi, visai īslaicīgi procesi, kuru laikā pastiprināti intensīvi tiek izstarots rentgenstarojums, ultravioletais starojums, radiostarojums un dažreiz pat redzamā gaisma.
Hromosfērā atrodas arī protuberanču pamatnes.
Saules vainags
[labot | labot pirmkodu]Saules vainags ir pats augstākais Saules atmosfēras slānis. Saules vainaga biezums nav precīzi nosakāms (tas var būt vairākus miljonus kilometru biezs), jo tā blīvums pakāpeniski samazinās, līdz viela izkliedējas kosmosā (t.s. Saules vējš).
Saules vainagā novērojamas protuberances — milzīgi salīdzinoši aukstas plazmas veidojumi, kuru lielums mērāms daudzos tūkstošos kilometru (skat. tālāk). To augstums var sasniegt 30 000 kilometru, bet garums pat vairākus simtus tūkstošu. Lielākā novērotā protuberance (1997. gadā) bija 350 000 kilometru gara.
Saules magnētiskais lauks
[labot | labot pirmkodu]Magnētiskais lauks
[labot | labot pirmkodu]Tiek uzskatīts, ka Saules vispārējais magnētiskais lauks ir visai vājš un to ir grūti nošķirt no daudzajiem atsevišķajiem, spēcīgajiem magnētiskajiem laukiem, kas rodas Saules iekšienē (domājams, konvektīvās zonas dziļākajos slāņos) no tur plūstošajām strāvām, kuru stiprums ampēros mērāms ar kārtu 1012.
Magnētiskā lauka izraisītās parādības
[labot | labot pirmkodu]Saules magnētiskais lauks rada t.s. Saules plankumus un izraisa protuberances.
Saules plankumi
[labot | labot pirmkodu]Saules plankumi ir relatīvi auksti Saules atmosfēras apgabli — milzīgi rotējoši gāzes virpuļi ar spēcīgu magnētisko lauku, kas aizkavē konvekcijas procesus. Saules plankumu temperatūra parasti ir no 3 700 līdz 4 500 kelviniem, diametrs 3 600 — 50 000 km, mūžs — tipiskiem plankumiem ap nedēļu, taču dažos gadījumos var sasniegt dažus mēnešus. Saules plankumi parasti rodas grupās (skat. attēlu), kurā ir divi dominējošie plankumi, kas iezīmē pretējos magnētiskā lauka polus, t. i., viens no plankumiem ir "magnētiskais ziemeļpols", bet otrs — "magnētiskais dienvidpols". Šī polaritāte lielākoties ir vērsta austrumu-rietumu virzienā paralēli Saules ekvatoram. Magnētiskā lauka stiprums Saules plankumu rajonā var sasniegt 0,3 teslas jeb 3 000 gausus, kas ir aptuveni tūkstoš reižu vairāk nekā magnētiskajam laukam uz Zemes.
Saules plankumu kopskaits cikliski mainās. Viena cikla ilgums ir aptuveni 11 gadi. Ciklam iesākoties, plankumus skaits ir ļoti mazs un tie ir praktiski gandrīz nenovērojami. Ar laiku plankumu skaits palielinās, līdz pēc 5,5 gadiem sasniedz maksimumu, un tad atkal samazinās līdz minimumam. Pēc katra cikla Saules polārais vispārējais magnētiskais lauks maina virzienu: iepriekšējais magnētiskais ziemeļpols kļūst par dienvidpolu un otrādi. Šī cikla cēloņi vēl nav īsti izpildīti.
Protuberances
[labot | labot pirmkodu]
Protuberances ir no relatīvi aukstas plazmas sastāvoši grandiozu izmēru lokveidīgi veidojumi, kuru garumi var sasniegt vairākus simtus tūkstošus kilometru, bet augstums — vairākus desmitus tūkstošus kilometru, biezums — līdz 5 000 km.
Ir divu veidu protuberances.
- Mierīgās protuberances, kuru forma mēnešiem ilgi var palikt gandrīz nemainīga. Tās bieži rodas Saules plankumu tuvumā spēcīgu magnētisko lauku ietekmē.
- Aktīvās protuberances, kuras pastāv tikai dažas minūtes vai stundas. Viela, veidojoties aktīvajām protuberancēm, var tikt "izšauta" uz augšu ar ātrumu līdz pat 1 000 km/s.
Saules izpēte
[labot | labot pirmkodu]Agrīnā Saules izpēte
[labot | labot pirmkodu]Cilvēku dzīvē Saule ir svarīgākais debess ķermenis, un īpaša uzmanība tam pievērsta jau ļoti sen. Daudzas kulta būves kā, piemēram, Stonhendža ir ierīkotas tā, lai varētu sekot Saules kustībai debesīs un noteikt saulgriežu laiku. Liela uzmanība tika pievērsta ne tikai Saules kustībai, bet arī Saules aptumsumu novērošanai un reģistrācijai. Savukārt Senajā Ķīnā tika pētīti pat īpaši tumši Saules plankumi, kas bija novērojami ar neapbruņotu aci, kad Saule atradās tuvu horizontam un tās gaisma tika "filtrēta" caur biezo Zemes atmosfēru.
Saules izpēte ar teleskopiem
[labot | labot pirmkodu]
Arī Eiropā šajā laikā tika ievēroti Saules plankumi, taču tie tika uzskatīti par atmosfēras parādībām. 17. gadsimta sākumā Galileo Galilejs izgudroja optisko teleskopu, un 1610. gadā viņš kopā ar Tomasu Heriotu pirmo reizi ar to novēroja Saules plankumus, bet vēl pēc gada Johans Fabriciuss tos pirmo reizi aprakstīja zinātniskā darbā. Novērotā Saules plankumu "kustība" lika secināt, ka Saule rotē ap savu asi. Savukārt 1619. gadā Johans Keplers, ņemot vērā, ka komētas aste vienmēr ir vērsta prom no Saules, postulēja Saules vēja esamību.
1775. gadā Kristians Horoubovs pieļāva iespēju, ka Saules plankumu parādīšanās ir ciklisks fenomens. 1802. gadā Viljams Haids Volestons pirmo reizi novēroja Saules spektra tumšās absorbcijas līnijas. Jozefs fon Fraunhofers 1814. gadā uzsāka šo līniju sistemātisku izpēti, tāpēc tās nosauktas par Fraunhofera līnijām. 1843. gadā Zamuels Heinrihs Švābe publicēja savus atklājumus par Saules aktivitātes ciklu. Ap šo laiku aizsākās regulāri Saules plankumu noverojumi un uzskaitījums. 1889. gadā Džordžs Elerijs Heils izgudroja spektroheliogrāfu. 1897. gadā Henrijs Augusts Roulends pabeidza Saules spektra atlantu, kurā bija iekļautas visas spektrāllīnijas. 1908. gadā Džordžs Elerijs Heils atklāja t.s. Zēmana efektu — Saules plankumu rajona spektrāllīnijas sadalīšanos vairākās magnētiskā lauka ietekmē.
Kodolprocesi Saulē
[labot | labot pirmkodu]Ilgu laiku nebija zināms Saules enerģijas avots. Uzskatīja, piemēram, ka Saule ir milzīgs degošs, kvēlojošs ķermenis. Tādā gadījumā gan vielas degšanai pietiktu tikai dažiem tūkstošiem gadu. Viljams Tomsons (vēlākais lords Kelvins) izteica pieņēmumu, ka Saule sava gravitācijas spēka ietekmē saraujas un Saules daļiņu kustības enerģija pārvēršas siltumā. Saskaņā ar šo hipotēzi Saule varētu izstarot enerģiju aptuveni 100 miljonus gadu. Atklājot Zemes radioaktivitāti, kļuva skaidrs, ka Zemes garoza ir vairākus miljardus gadu veca, līdz ar to V. Tomsona hipotēze bija vērtējama kā apšaubāma. Problēmas atrisinājumu deva kodolprocesu atklāšana. Ernests Rezerfords aprakstīja sakarību starp radioaktivitāti un kodolu transformāciju. Arturs Stenlijs Edingtons secināja, ka zvaigznes iekšienē ķīmiskie elementi sadalās un pārveidojas citos ķīmiskajos elementos, izdalot enerģiju. Kad spektroskopiskie pētījumi konstatēja ūdeņraža lielo īpatsvaru Saules ķīmiskajā sastāvā, kļuva skaidrs, ka šim elementam ir īpaša loma. 1938. gadā Hanss Bēte aprakstīja Saules dzīlēs noritošo protonu-protonu ciklu.
Saules izpēte no Zemes 20. gadsimtā
[labot | labot pirmkodu]1942. gadā tika atklāts Saules radiostarojums, bet 1949. gadā Herberts Frīdmans atklāja Saules rentgenstarojumu.
20. gadsimta gaitā tika ierīkots liels daudzums Saules observatoriju, kas nodarbojās tikai un vienīgi ar Saules izpēti.
1960. gadā tika atklātas fotosfēras svārstības — tas uzskatāms par helioseismoloģijas aizsākumu.
Lai novērotu Saules neitrīno, tika ierīkoti speciāli pazemes detektori. Atšķirība starp teorētiski paredzēto un praktiski novēroto neitrīno plūsmu 70. gados radīja t.s. "Saules neitrīno problēmu": tika novērota tikai 1/3 no paredzētā neitrīno daudzuma. Bija vai nu jāpieņem, ka teorētiskais Saules modelis ir nepareizs un gaidītā neitrīno plūsma ir pārāk liela, vai arī jāpieļauj, ka neitrīno savā ceļā uz Zemi var pārvērsties cita veida neitrīno (t.s. neitrīno oscilācija). Pirmās liecības par neitrīno oscilāciju iegūtas 1998. gadā Japānas Superkamiokandes neitrīno detektorā.
Saules izpēte ar Zemes mākslīgajiem pavadoņiem un kosmiskajām zondēm
[labot | labot pirmkodu]
20. gadsimtā orbītā ap Zemi tika palaisti vairāki Zemes mākslīgie pavadoņi Saules izpētei. Ar pavadoņiem bija daudz labākas iespējas pētīt Saules ultravioleto un rentgenstarojumu (Zemes atmosfēra to lielā mērā absorbē). Tā, piemēram, 1973. gadā tika palaista ar rentgenteleskopu aprīkotā kosmiskā stacija Skylab.
Savukārt ar kosmiskajām zondēm bija iespējams piekļūt Saulei daudz tuvāk un izpētīt arī tās apkārtni. Augstās temperatūras un intensīvā starojuma dēļ tas ir tehniski ļoti sarežģīts uzdevums. Tā, piemēram, 1974. un 1976. gadā palaistās zondes Helios spēja pietuvoties Saulei 43,5 miljonu kilometru attālumā.
1990. gadā palaistā zonde Uliss pētīja Saules polus, kas nedz no Zemes, nedz no pavadoņiem, nav redzami. 1990. gadā tika palaista zonde SOHO. SOHO atrodas t.s. Lagranža punktā L1 un novēro Sauli ar 12 dažādiem instrumentiem. 1998. gadā tika palaista zonde TRACE, kuras uzdevums ir pētīt Saules vainagu.
2001. gadā tika palaista zonde Genesis Saules vēja izpētei. Tai bija jāsavāc Saules vēja paraugi un jānogādā atpakaļ uz Zemes. Taču mēģinājums nogādāt kapsulu ar paraugiem uz Zemi 2004. gadā cieta neveiksmi, lai gan daži paraugi saglabājās.
Eiropas Kosmosa izpētes aģentūra plānoja 2015. gadā palaist zondi Solar Orbiter, kurai bija paredzēts pietuvoties Saulei līdz 30 miljonu kilometru attālumam.
Saules atrašanās vieta
[labot | labot pirmkodu]Saule atrodas orbītā ap Piena Ceļa galaktikas centru, Saule no tā atrodas aptuveni 25 000 — 28 000 gaismas gadu attālumā un pilnu apriņķojumu tā veic 210 — 226 miljonu gadu ("Galaktiskā gada") laikā. Tās orbitālais ātrums ir 220 – 267 km/s. Saulei tuvākās ar neapbruņotu aci redzamās zvaigznes ir Centaura Alfa (4,36 gaismas gadu (GG) attālumā), Sīriuss (8,6 GG), Procions (11,4 GG), Altairs (16,7 GG), Fomalhauts (25,1 GG), Vega (25,3 GG), Pollukss (33,8 GG), Denebola (35,9 GG), Arkturs (36,7 GG), Kapella (42,8 GG), Kastors (ap 51 GG) un Aldebarans (65,0 GG).
Kultūrā
[labot | labot pirmkodu]Dzīvības pastāvēšana uz Zemes būtībā ir pilnībā atkarīga no Saules. Turklāt Saule, raugoties no Zemes, bez šaubām, ir centrālais debesu ķermenis. Tādēļ daudzās kultūrās Saule bija dievs vai dieviete, arī indoeiropiešu tautām, to skaitā arī latviešu mitoloģijā. Tāpat ļoti liela nozīme tika piešķirta dienas un nakts un gadalaiku maiņām (piemēram, saulgriežu svinēšana), savukārt Saules aptumsumi tika uztverti ar šausmām.
Saulei kā arhetipiskam tēlam ir ambivalenta daba: no vienas puses Saule ir gaismas, siltuma un dzīvības avots, bet no otras — tā var nest arī, piemēram, postošu sausumu, iznīcību. Saules negatīvās iezīmes atspoguļo mīti par Faetonu, Ikaru u.c.
Kristietībā Saule simbolizē nemirstību un augšāmcelšanos. Saule simbolizē arī Jēzu Kristu kā taisnīguma un patiesības nesēju.
Alķīmijā Saules tēls sadalās divos: zelta, dzīvību nesošajā "dienas Saulē" un "melnajā Saulē", kas simbolizē neapstrādātu vielu, pazemi.
Neopagānismā Saulei bieži ir centrāla simboliska nozīme kā dzīvības, dabas ciklu un laika ritējuma avotam, daudzas tradīcijas (Wicca, Romuva, u.c) īpašu uzmanību pievērš saulgriežiem un ekvinokcijām, kas iezīmē gada cikla posmus un tiek svinēti rituālos. Šī pieeja īpaši raksturīga neopagāniskām kustībām, kuras izmanto tā saukto Gada riteni.
Saule bieži tiek attēlota kā seja pie debesīm: tas ir tēva, arī karaļa autoritātes simbols.
Atsauces un piezīmes
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 «NASA "Sun Fact Sheet"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 15. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 8. februārī.
- ↑ Asplund, M.; Grevesse, N.; Sauval, A. J. (2006). "The new solar abundances – Part I: the observations". Communications in Asteroseismology 147: 76–79. Bibcode 2006CoAst.147...76A. doi:10.1553/cia147s76. ISSN 1021-2043.
- ↑ Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija. «Eclipse 99 - Frequently Asked Questions». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 27. maijā. Skatīts: 2007. gada 16. oktobrī.
- 1 2 3 4 «2. Astrophysical Constants and Parameters». pdg.lbl.gov (angļu). Skatīts: 2026. gada 27. janvārī.
- 1 2 3 4 5 6 7 8 Sun:Facts & figures Arhivēts 2008. gada 2. janvārī, Wayback Machine vietnē. NASA Solar System Exploration page
- ↑ The Physics Factbook™ Edited by Glenn Elert — Written by his students.
- ↑ University of Michigan Arhivēts 2012. gada 18. maijā, Wayback Machine vietnē., Astronomy Department.
- 1 2 P. K. Seidelmann, V. K. Abalakin, M. Bursa, M. E. Davies, C. de Bergh, J. H. Lieske, J. Oberst, J. L. Simon, E. M. Standish, P. Stooke, P. C. Thomas. «Report Of The IAU/IAG Working Group On Cartographic Coordinates And Rotational Elements Of The Planets And Satellites: 2000», 2000. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-10. Skatīts: 2006-03-22.
- ↑ «The Sun's Vital Statistics». Stanford Solar Center. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-07-03. Skatīts: 2008-07-29., citing
John Eddy. A New Sun: The Solar Results From Skylab. Washington, D.C : NASA SP-402, 1979. 37. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 8. februārī. - 1 2 3 4 5 «Saule kā astronomisks objekts, tās uzbūve, galvenie parametri, dzīves cikls». virac.eu (latviešu). Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs (VIRAC). Skatīts: 2026. gada 27. janvārī.
- 1 2 3 4 «Our Sun: Facts». science.nasa.gov (angļu). Nasa Science. Skatīts: 2026. gada 27. janvārī.
- ↑ Prša, A. u. c. (2016). "Nominal Values for Selected Solar and Planetary Quantities: IAU 2015 Resolution B3". The Astronomical Journal 152 (41). doi:10.3847/0004-6256/152/2/41.
- ↑ «The chemical composition of the Sun». arxiv.org (angļu). Skatīts: 2026. gada 27. janvārī.
- ↑ Rees, M. (ed.). Universe: The Definitive Visual Guide. London: Dorling Kindersley, 2012. P. 104.
- ↑ "Sun: Overview: Our Star" Arhivēts 2016. gada 8. janvārī, Wayback Machine vietnē.. NASA. Retrieved 07.01.2016.
- ↑ What Color is the Sun? (angliski)
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Saule.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Saule astronomijā
[labot | labot pirmkodu]Saule kultūrā
[labot | labot pirmkodu]
| ||||||||||||||||||
|