Žirondisti

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Briso
Manona Rolanda
Žirondistu vietas Likumdošanas sapulcē, 1791
Žirondistu vietas Nacionālajā konventā, 1792
Revolucionārais tribunāls piespriež nāvi Briso un vēl 20 žirondistiem

Žirondisti, Franču revolūcijas vēsturē izmantots nosaukums republikāņu grupai, kas nebija nedz reāli pastāvošas politiskas frakcijas, vai politiskā kluba nosaukums. Savas aktīvās darbības laikā Francijas Likumdošanas sapulcē un Nacionālajā konventā starp 1791. un 1793. gadu zināmi arī kā "Briso grupa", pēc sava aktīvākā pārstāvja Žaka Pjēra Briso (Jacques Pierre Brissot).[1]

Atšķirībā no radikālajiem jakobīņu "kalniešiem" Robespjēra vadībā, kuru spēks balstījās Parīzes sankilotos, žirondistu deputātu liela daļa nāca no reģionu pilsētām. Viens no reģioniem – Žironda, kura lielākā pilsēta ir Bordo, deva vēlāko nosaukumu šai grupai.

1793. gada 2. jūnijā, pakļaujoties bruņotu sankilota pūļa un radikālo jakobīņu "kalniešu" prasībām, 29 žirondistu deputātus izslēdza no Nacionālā konventa. Sākumā žirondistiem piemēroja mājas arestu, tāpēc liela daļa izmantoja iespēju, lai bēgtu uz provincēm – sākotnēji uz Normandiju, tad Bretaņu un vēlāk uz Bordo, kur centās veicināt savu atbalstītāju, federālistu sacelšanās. Noķertajiem bēgļiem un Parīzē palikušajiem žirondistiem 1793. gada 31. oktobrī nocirta galvas. Kopumā pie aktīviem žirondistiem pieskaitāmi ap 200 cilvēku, no kuriem 60 veidoja centru, kurā vadošie bija 15-20 cilvēki, taču atšķirībā no "kalniešiem" žirondisti darbojās daudz individuālāk, neveidojot saliedētu frakciju.[2]

19. gadsimtā, bieži mainoties Francijas politiskajiem režīmiem, mainījās arī attieksme pret žirondistiem. Radikālie republikāņi viņus apvainoja simpātijās monarhijai, kamēr monarhisti viņus radikālismā pielīdzināja jakobīņiem. Gadu laikā žirondisti saukti par viltus republikāņiem, konstitucionāliem monarhistiem, liberāļiem, ideālistiem, nekompetentiem provinciāļiem, anti-revolucionāras buržuāzijas pārstāvjiem, mantīgās šķiras aizstāvjiem, militāristiem, valsts vienotības grāvējiem u.c.

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politisko domubiedru grupa, kas vēlāk zināma kā žirondisti, sākumā bija Jakobīņu kluba biedri. Šim klubam kļūstot aizvien radikālākam, to pameta daudzi mēreni noskaņotie politiķi, kas sāka veidot jaunus grupējumus. 1791. gadā populārs kļūst 1792. gada martā par Iekšlietu ministru ieceltā Žana Marija Rolanda un viņa sievas Manonas Rolandas salons, kurā pulcējas žirondistu kodols. Šo grupu bieži sauc par rolandistiem. Parlamentā žirondistu frakciju bieži sauc par "Briso grupu", pēc viņu vadošā deputāta Briso vārda.

Francijas Likumdošanas sapulcē, kas darbojās no 1791. gada oktobra līdz 1792. gada septembrim, republikāņu aktīvistu grupa, ko veidoja juristi, intelektuāļi un žurnālisti ieguva atbalstītājus no buržuāzijas deputātu vidus. 1791. gada rudenī nākamie žirondisti veicina stingru sodu pieņemšanu pret emigrējušajiem aristokrātiem un valstij lojalitāti nezvērējušajiem garīdzniekiem. Viņi arī atbalsta Eiropas revolucionārā kara ideju.

Pēc konstitūcijas pieņemšanas 1791. gada 13. septembrī, izveidojas konstitucionālās monarhijas sistēma, un 1792. gada 23. martā karalis divus žirondistus ieceļ par Iekšlietu un Finanšu ministriem.-

Iekšlietu ministrs Rolands, Briso un ģenerālis Dumurjē aizstāvēja ideju par revolucionāra kara pieteikšanu Austrijas Habsburgiem, kamēr Robespjēra "kalnieši" nevēlējās karu, jo tas novērstu uzmanību no revolūcijas attīstības valstī. 1792. gada 20. aprīlī Francija piesaka karu "Bohēmijas un Ungārijas karalim". Kara sākums iezīmē galīgo šķelšanos jakobīņu starpā, turpmāk pastāv skaidri nosakāmas žirondistu un "kalniešu" frakcijas.

Dumurjē iebrukums Habsburgu Nīderlandē beidzas ar neveiksmi. 1792. gada maija beigās un jūnija sākumā karalis bloķē vairākus žirondistu pieņemtos lēmumus un atlaiž žirondistu ministrus. Karaļa rīcība izraisa Parīzes iedzīvotāju sašutumu, un 20. jūnijā tie iebrūk Tiljerī pilī, lai neveiksmīgi censtos piespiest karali atjaunot žirondistu ministrus. Žirondistu uzticība konstitucionālās monarhijas modelim sāk graut viņu popularitāti aizvien radikālākajā Parīzē. 1792. gada 10. augustā jakobīņu radikāļa Dantona organizētie sankiloti un Nacionālās gvardes vienības ieņem Tiljerī pili, monarhija faktiski beidz pastāvēt. Francijas Likumdošanas sapulce beidz darbu un izsludina Nacionālā konventa vēlēšanas.

Varas zaudēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žirondistiem un radikālajiem jakobīņu "kalniešiem" atšķīrās viedokļi par revolucionārā kara sākšanas nepieciešamību, Luija XVI sodīšanu, revolucionāro teroru un provinču attiecībām ar Parīzi. Žirondistiem nebija pieņemama Parīzes sankilotu lielā ietekme uz parlamentu, kā arī provinču iedzīvotāju interešu ignorēšana. Saspīlētajā revolūcijas atmosfērā, jebkādas viedokļu atšķirības ātri noveda pie personīga naida un apsūdzībām nodevībā, kas vainagojās Terorā.

Konventa diskusijās par gāztā karaļa tiesāšanas un soda nepieciešamību, žirondisti ieņem mērenu pozīciju, aicinot izsludināt tautas referendumu par šo jautājumu. Tas dod iemeslu "kalniešiem" viņus apvainot monarhijas atbalstīšanā. 1793. gada 23. janvārī Rolands atkāpjas no Iekšlietu ministra amata.

Aizvien pieaugošās inflācijas un maizes trūkuma apstākļos, žirondisti nav gatavi atbalstīt "kalniešu" piedāvājumus cenu maksimuma noteikšanai un valsts kontrolei pār tautsaimniecību, kas izraisa Parīzes sankilotu neapmierinātību. Jakobīņu "kalnieši" 1793. gada pavasarī izmanto iespēju gūt parīziešu atbalstu un ievieš pārtikas cenu maksimumu, pret ko balso žirondisti, vēl vairāk graujot savu popularitāti.

Februārī un martā Konvents piesaka karu Lielbritānijai, Holandei un Spānijai. Ģenerālis Dumurjē martā cieš sakāvi un drīz pārbēg pie austriešiem. 10. aprīlī Robespjērs apvaino vadošos žirondistus nodevībā un sadarbībā ar ienaidniekiem, un neveiksmīgi cenšas panākt viņu nodošanu Revolucionārajam tribunālam. 15. aprīlī Parīzes radikāļi aicina izslēgt 22 žirondistu deputātus no Konventa.

Popularitātes zudumu Parīzē žirondisti cenšas kompensēt ar savu spēcīgo atbalstu provincēs, kuru iedzīvotāji ir mazāk radikāli. Spēcīgākais atbalsts viņiem ir valsts otrajā lielākajā pilsētā Lionā, arī Kānā, Bordo un Marseļā. Radikāļu bailes, ka žirondisti varētu izmantot savu spēku provincēs, lai apspiestu Parīzi, 1793. gada 30. maijā aizsāk sankilotu dumpi, kas noved pie 29 vadošo žirondistu izslēgšanas no Konventa un mājas aresta noteikšanu viņiem. Mājas aresta apsardze ir pietiekoši vāja, lai liela daļa šo deputātu jau drīz izbēgtu. Lielāko daļu no viņiem vēlāk noķer. Arī daļa Konventā palikušo žirondistu deputātu bēga uz savu pilsētu drošību, taču daudzi žirondisti turpināja darbu Konventā. 1. jūnijā arestē Manonu Rolandu, kurai vēlāk izpilda nāvessodu.[2]

Deputātu padzīšana, aresti un pazemošana reģionos izraisīja neapmierinātību par Parīzes sankilotu pūļa attieksmi pret reģionu pārstāvjiem, un aizsāka pāris mēnešus ilgu federālistu sacelšanos pret radikālo jakobīņu varu, kas visilgāk turpinājās Lionā.

1793. gada 31. oktobrī 21 no Konventa izslēgtajiem žirondistu līderiem izpilda nāvessodu. Terorā galvas zaudē arī daudzi viņu atbalstītāji. Drīz pēc Robespjēra gāšanas 1794. gada 27. jūlijā, sāk atbrīvot terora laikā ieslodzītos. Revolucionārais tribunāls turpina darbu, bet pārsvarā pieņem attaisnojošus spriedumus. 1795. gada 29. maijā pieņem likumu par kompensācijām terora upuru ģimenēm, un 1796. gada aprīlī žirondistu atraitnēm piešķir nelielas pensijas.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]