Žirondisti
Žirondisti bija Franču revolūcijas vēsturē izmantots nosaukums republikāņu grupai, kas nebija nedz reāli pastāvošas politiskas frakcijas, vai politiskā kluba nosaukums. Savas aktīvās darbības laikā Francijas Likumdošanas sapulcē un Nacionālajā konventā starp 1791. un 1793. gadu zināmi arī kā "Briso grupa", pēc sava aktīvākā pārstāvja Žaka Pjēra Briso (Jacques Pierre Brissot).[1]
Atšķirībā no radikālajiem jakobīņu "kalniešiem" ("montaņjāriem") Robespjēra vadībā, kuru spēks balstījās Parīzes sankilotos, žirondistu deputātu liela daļa nāca no reģionu pilsētām. Viens no reģioniem – Žironda, kura lielākā pilsēta ir Bordo, deva vēlāko nosaukumu šai grupai.
1793. gada 2. jūnijā, pakļaujoties bruņotu sankilotu pūļa un radikālo jakobīņu "kalniešu" prasībām, 29 žirondistu deputātus izslēdza no Nacionālā konventa. Sākumā žirondistiem piemēroja mājas arestu, tāpēc liela daļa izmantoja iespēju, lai bēgtu uz provincēm – sākotnēji uz Normandiju, tad Bretaņu un vēlāk uz Bordo, kur centās veicināt savu atbalstītāju, federālistu sacelšanās. Noķertajiem bēgļiem un Parīzē palikušajiem žirondistiem 1793. gada 31. oktobrī nocirta galvas. Kopumā pie aktīviem žirondistiem pieskaitāmi ap 200 cilvēku, no kuriem 60 veidoja centru, kurā vadošie bija 15-20 cilvēki, taču atšķirībā no "kalniešiem" žirondisti darbojās daudz individuālāk, neveidojot saliedētu frakciju.[2]
19. gadsimtā, bieži mainoties Francijas politiskajiem režīmiem, mainījās arī attieksme pret žirondistiem. Radikālie republikāņi viņus apvainoja simpātijās monarhijai, kamēr monarhisti viņus radikālismā pielīdzināja jakobīņiem. Gadu laikā žirondisti saukti par viltus republikāņiem, konstitucionāliem monarhistiem, liberāļiem, ideālistiem, nekompetentiem provinciāļiem, anti-revolucionāras buržuāzijas pārstāvjiem, mantīgās šķiras aizstāvjiem, militāristiem, valsts vienotības grāvējiem u.c.
Darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Politisko domubiedru grupa, kas vēlāk zināma kā žirondisti, sākumā bija Jakobīņu kluba biedri. Šim klubam kļūstot aizvien radikālākam, to pameta daudzi mēreni noskaņotie politiķi, kas sāka veidot jaunus grupējumus. 1791. gadā populārs kļuva 1792. gada martā par Iekšlietu ministru ieceltā Žana Marija Rolanda un viņa sievas Manonas Rolandas salons, kurā pulcējās žirondistu kodols. Šo grupu bieži sauc par rolandistiem. Parlamentā žirondistu frakciju bieži sauc par "Briso grupu", pēc viņu vadošā deputāta Briso vārda.
Francijas Likumdošanas sapulcē, kas darbojās no 1791. gada oktobra līdz 1792. gada septembrim, republikāņu aktīvistu grupa, ko veidoja juristi, intelektuāļi un žurnālisti ieguva atbalstītājus no buržuāzijas deputātu vidus. 1791. gada rudenī nākamie žirondisti veicināja stingru sodu pieņemšanu pret emigrējušajiem aristokrātiem un valstij lojalitāti nezvērējušajiem garīdzniekiem. Viņi arī atbalstīja Eiropas revolucionārā kara ideju.
Pēc konstitūcijas pieņemšanas 1791. gada 13. septembrī, izveidojās konstitucionālās monarhijas sistēma, un 1792. gada 23. martā karalis divus žirondistus iecēla par Iekšlietu un Finanšu ministriem.-
Iekšlietu ministrs Rolands, Briso un ģenerālis Dumurjē aizstāvēja ideju par revolucionāra kara pieteikšanu Austrijas Habsburgiem, kamēr Robespjēra "kalnieši" nevēlējās karu, jo tas novērstu uzmanību no revolūcijas attīstības valstī. 1792. gada 20. aprīlī Francija pieteica karu "Bohēmijas un Ungārijas karalim". Kara sākums iezīmēja galīgo šķelšanos jakobīņu starpā, turpmāk pastāvēja skaidri nosakāmas žirondistu un "kalniešu" frakcijas.
Dumurjē iebrukums Habsburgu Nīderlandē beidzās ar neveiksmi. 1792. gada maija beigās un jūnija sākumā karalis bloķēja vairākus žirondistu pieņemtos lēmumus un atlaida žirondistu ministrus. Karaļa rīcība izraisīja Parīzes iedzīvotāju sašutumu, un 20. jūnijā tie iebruka Tiljerī pilī, lai neveiksmīgi censtos piespiest karali atjaunot žirondistu ministrus. Žirondistu uzticība konstitucionālās monarhijas modelim sāka graut viņu popularitāti aizvien radikālākajā Parīzē. 1792. gada 10. augustā jakobīņu radikāļa Dantona organizētie sankiloti un Nacionālās gvardes vienības ieņēma Tiljerī pili, monarhija faktiski beidza pastāvēt. Francijas Likumdošanas sapulce beidza darbu un izsludināja Nacionālā konventa vēlēšanas.
Varas zaudēšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Žirondistiem un radikālajiem jakobīņu "kalniešiem" atšķīrās viedokļi par revolucionārā kara sākšanas nepieciešamību, Luija XVI sodīšanu, revolucionāro teroru un provinču attiecībām ar Parīzi. Žirondistiem nebija pieņemama Parīzes sankilotu lielā ietekme uz parlamentu, kā arī provinču iedzīvotāju interešu ignorēšana. Saspīlētajā revolūcijas atmosfērā jebkādas viedokļu atšķirības ātri noveda pie personīga naida un apsūdzībām nodevībā, kas vainagojās Terorā.
Konventa diskusijās par gāztā karaļa tiesāšanas un soda nepieciešamību žirondisti ieņēma mērenu pozīciju, aicinot izsludināt tautas referendumu par šo jautājumu. Tas deva iemeslu "kalniešiem" viņus apvainot monarhijas atbalstīšanā. 1793. gada 23. janvārī Rolands atkāpāa no Iekšlietu ministra amata.
Aizvien pieaugošās inflācijas un maizes trūkuma apstākļos,l žirondisti nebija gatavi atbalstīt "kalniešu" piedāvājumus cenu maksimuma noteikšanai un valsts kontrolei pār tautsaimniecību, kas izraisīja Parīzes sankilotu neapmierinātību. Jakobīņu "kalnieši" 1793. gada pavasarī izmantoja iespēju gūt parīziešu atbalstu un ieviesa pārtikas cenu maksimumu, pret ko balsoja žirondisti, vēl vairāk graujot savu popularitāti.
Februārī un martā Konvents pieteica karu Lielbritānijai, Holandei un Spānijai. Ģenerālis Dumurjē martā cieta sakāvi un drīz pārbēga pie austriešiem. 10. aprīlī Robespjērs apvainoja vadošos žirondistus nodevībā un sadarbībā ar ienaidniekiem un neveiksmīgi centās panākt viņu nodošanu Revolucionārajam tribunālam. 15. aprīlī Parīzes radikāļi aicināja izslēgt 22 žirondistu deputātus no Konventa.
Popularitātes zudumu Parīzē žirondisti centās kompensēt ar savu spēcīgo atbalstu provincēs, kuru iedzīvotāji bija mazāk radikāli. Spēcīgākais atbalsts viņiem bija valsts otrajā lielākajā pilsētā Lionā, arī Kānā, Bordo un Marseļā. Radikāļu bailes, ka žirondisti varētu izmantot savu spēku provincēs, lai apspiestu Parīzi, 1793. gada 30. maijā aizsāka sankilotu dumpi, kas noveda pie 29 vadošo žirondistu izslēgšanas no Konventa un mājas aresta noteikšanas viņiem. Mājas aresta apsardze bija pietiekoši vāja, lai liela daļa šo deputātu jau drīz izbēgtu. Lielāko daļu no viņiem vēlāk noķēra. Arī daļa Konventā palikušo žirondistu deputātu bēga uz savu pilsētu drošībā, taču daudzi žirondisti turpināja darbu Konventā. 1. jūnijā arestēja Manonu Rolandu, kurai vēlāk izpildīja nāvessodu.[2]
Deputātu padzīšana, aresti un pazemošana reģionos izraisīja neapmierinātību par Parīzes sankilotu pūļa attieksmi pret reģionu pārstāvjiem un aizsāka pāris mēnešus ilgu federālistu sacelšanos pret radikālo jakobīņu varu, kas visilgāk turpinājās Lionā.
1793. gada 31. oktobrī 21 no Konventa izslēgtajiem žirondistu līderiem izpildīja nāvessodu. Terorā galvas zaudēja arī daudzi viņu atbalstītāji. Drīz pēc Robespjēra gāšanas 1794. gada 27. jūlijā sāka atbrīvot terora laikā ieslodzītos. Revolucionārais tribunāls turpināja darbu, bet pārsvarā pieņēma attaisnojošus spriedumus. 1795. gada 29. maijā pieņēma likumu par kompensācijām terora upuru ģimenēm, un 1796. gada aprīlī žirondistu atraitnēm piešķīra nelielas pensijas.[3]