Līdz 45 gadu vecumam strādājis par inženieri Korsikā un Perpiņānā. 1892. gadā pensionējās un pārcēlās uz dzīvi Parīzes piepilsētā Buloņā-Bilankūrā, kur nodzīvojis līdz mūža beigām.
Publicēties sācis 19. gadsimta astoņdesmitajos gados. Darbojies pirmajos marksistu žurnālos L’Ère nouvelle un Le Devenir social. Sarakstījies ar Vilfredo Pareto un Benedeto Kroči. Dreifusa lietas laikā kopā ar savu draugu Šarlu Pegī bija t.s. dreifusiešu pusē, tomēr vēlāk novērsās no tiem. 1908. gadā grāmatā (pirms tam publicistikā) iznāca pazīstamākais Sorela darbs "Pārdomas par vardarbību" (Réflexions sur la violence). Vēlāk tuvinājies Šarla MorrasaAction Française. Pirmā pasaules kara laikā bija internacionālists, atzina Ļeņinu kā līderi, kurš sapratis sindikālisma mītu.