Pāriet uz saturu

Filozofija

Labot saites
Vikipēdijas lapa
"Atēnu skola". Šo fresku 16. gadsimtā uzgleznoja itāliešu mākslinieks Rafaēls. Šeit redzami dažādu laiku domātāji Mūžīgajā Akadēmijā. Freskas centrā redzami Platons un Aristotelis, aizrāvušies diskusijā

Filozofija (grieķu: φιλοσοφία; philosophía), arī filosofija, ir zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas vispārējiem likumiem. Tā ir mācība par esamības un izziņas vispārējiem principiem. Nosaukums "filozofija" ir radies no diviem grieķu vārdiem: philein un sophia, kuri attiecīgi nozīmē "mīlēt" un "gudrība". Tādēļ, burtiski tulkojot, "filozofija" nozīmē "gudrības mīlēšana". Filozofiem nav ierobežots interešu loks. Viņi parasti pievēršas vairākām jomām, piemēram, fizikai, bioloģijai, ķīmijai, astronomijai, socioloģijai, politikai, psiholoģijai, matemātikai, loģikai, ētikai, mūzikai un vēl daudzām citām sfērām. Līdz pat 19. gadsimta sākuma zinātniekus, kas bija pievērsušies kādai no dabas zinātņu nozarēm, dēvēja par filozofiem. Līdz 19. gadsimta 50. gadiem bija ikdienišķi dzirdēt, ka laboratorijas piederumus dēvē par filozofiskajiem instrumentiem.

Filozofijas/Filosofijas jēdziena atveide

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daži filozofi pieturas pie uzskata, ka šis vārds atveidojams ar "s", tomēr galvenie mūsdienu avoti pieturas pie atveides "z" versijas.[1][2]

Filozofe Maija Kūle apgalvoja: "Abi varianti — gan filozofija, gan filosofija — no pareizrakstības viedokļa latviešu valodā ir pareizi. Dominējošā versija ir filozofija. Daļa no filozofiem uzskata, ka pareizi būtu rakstīt filosofija, jo grieķu vārds sophia, kas ir šī termina izcelsmes pamatā, sākas ar burtu s. Domājams, ka vārds ‘filozofija’ radies vācu valodas izrunas ietekmē."[3] Savukārt valodniece Rasma Grīsle apgalvojusi, ka "z" izruna radusies jau latīņu valodā.[4]

Turpretim filozofs Igors Šuvajevs ir norādījis uz nepieciešamību lietot vārdu "filosofija", argumentējot: "...pastāv noteiktas filosofijas tradīcijas, noteiktas izstrādnes, kur ir ārkārtīgi svarīgs tāds simbols, tāds nojēgums, kā „sofija”. (..) Turklāt.. ja lietotu apzīmējumu „filozofija”, tad, ja mēģina atrast grieķu valodā attiecīgo vārdu, tad to, protams, varētu atrast, tikai — ja tradicionāli „filosofija” ir „gudrības mīlestība” —, „filozofijas” gadījumā tā ir „tumsības mīlestība”."[5]

Ja vārds "filosofija" darināts no grieķu vārda "sophós" (σοφός) — gudrība, viedums;[6] tad "filozofija" lietojuma gadījumā, viņaprāt, par pamatu būtu vārds "zophós" (ζόφος) — tumsība, tumsa.[7]

Filozofijas jēdziens

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc būtības jautājums par to, kā lai definē jēdzienu "filozofija", pats par sevi ir filozofisks. Lai iepazītos ar jēdzienu, var teikt, ka filozofija ir teorētiska pasaules uzskata vai izziņas forma par esamības un izziņas vispārīgajiem principiem, par cilvēka attiecībām ar pasauli. Filozofiska doma parasti ir cilvēkā iekšēji nobriedusi pārliecība savienojumā ar argumentiem, kas radušies filozofiskā diskusijā. Filozofijas degpunktā ir jautājumi par eksistenci, zināšanām, skaisto, morāli pareizo. Filozofisku jautājumu piemēri varētu būt: "Kas labo nošķir no ļaunā?" un "Vai zināšanas vispār ir iespējamas?"

Filozofiska rakstura jautājumi ir aktuāli ne vien mūsu sabiedrībā, bet jebkur citur pasaulē. Tādējādi filozofiju ir iespējams iedalīt vairākās skolās. Tas, ko mēs uzskatām par filozofiju, visbiežāk ir rietumu civilizācijas auglis, un šo filozofiju tā arī sauc par rietumu filozofiju. Tradīcijas pirmsākumi meklējami līdz ar senajiem grieķiem. Pazīstamākie šīs skolas filozofi ir Platons, Aristotelis, Akvīnas Toms, Renē Dekarts, Imanuels Kants, Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis, Frīdrihs Nīče un Ludvigs Vitgenšteins.

Jēdziens Austrumu filozofija parasti tiek saistīts ar Tuvo Austrumu un Āzijas filozofiem. To skaitā visbiežāk tiek minēti Sidhārta Gautama jeb Buda, Laodzi un Konfūcijs.

Sākotnēji jēdziens filozofija nozīmēja vienkārši gudrības mīlestību. Filozofs nomainīja sofistu jeb gudro vīru, šī skola ir uzskatāma par augsni grieķu filozofijai. Ar filozofiju tika saprasta visa veida intelektuālā darbība.

Filozofijas jēdzienu ir ieviesis grieķu mistiķis Pitagors.[nepieciešama atsauce]

Rietumu filozofija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Rietumu filozofija
Aristotelim bija nozīmīga loma antīkajā filozofijā; viņš izstrādāja visaptverošu domāšanas sistēmu, kas ietvēra metafiziku, loģiku, ētiku, politiku un dabaszinātnes.[8]

Rietumu filozofijai ir antīkā, viduslaiku, renesanses un mūsdienu ēra. Antīkā ēra aizsākās Senajā Grieķijā 6. gadsimtā pirms mūsu ēras ar pirmssokratiķiem, kuri centās racionāli izskaidrot kosmosu.[9] Pēc tam filozofiju veidoja un attīstīja Sokrats (469.–399. gads p.m.ē.), Platons (427.–347. gads p.m.ē.) un Aristotelis (384.–322. gads p.m.ē.). Viņi paplašināja filozofijas tēmu tvērumu, iekļaujot tādus jautājumus kā, kā cilvēkiem vajadzētu rīkoties, kā iegūt zināšanām un kāda ir realitātes un prāta būtība. Antīkās ēras beigu daļu iezīmēja filozofisku kustību rašanās, piemēram, epikūrisms, stoicisms, skepticisms un neoplatonisms.[10] Viduslaiku ēra sākās mūsu ēras 5. gadsimtā; tad filozofija fokusējās uz reliģiskām tēmām, un daudzi domātāji izmantoja antīko filozofiju, lai izskaidrotu un tālāk izstrādātu kristīgās doktrīnas.[11][12]

Renesanses ēra sākās 14. gadsimtā, un tajā atjaunojās interese par antīko filozofiju, jo ​​īpaši platonismu. Šajā periodā parādījās arī humānisms.[13] Modernā ēra sākās 17. gadsimtā. Viena no tā galvenajām apskatītajām problēmām bija par to, kā tiek radītas filozofiskās un zinātniskās zināšanas. Īpaša nozīme tika piešķirta saprāta un maņu pieredzei. Daudzi no šiem jauninājumiem tika izmantoti Apgaismības kustībā, lai apstrīdētu tradicionālās autoritātes. 19. gadsimtā tika veikti vairāki mēģinājumi izstrādāt visaptverošas filozofijas sistēmas, piemēram, vācu ideālisms un marksisms. Ietekmīgākie 20. gadsimta filozofijas attīstības virzieni bija formālās loģikas parādīšanās un pielietošana, uzmanības pievēršana valodas, kā arī pragmatisma lomai un kontinentālās filozofijas kustības, piemēram, fenomenoloģija, eksistenciālisms un poststrukturālisms.[14] 20. gadsimtā akadēmiskā filozofija piedzīvoja strauju izaugsmi gan pēc publicēto darbu skaita, gan pēc akadēmiskajās iestādēs strādājošo filozofu skaita.[14] Bija arī manāms sieviešu filozofu skaita pieaugums.[15]

Arābu-persiešu filozofija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Avicennas, viena no ietekmīgākajiem islāma zelta laikmeta filozofiem, portrets

Arābu un persiešu filozofija sāka attīstīties 9. gadsimta sākumā, ko ietekmēja notiekošās diskusijas islāma teoloģiskajā tradīcijā. Tās klasiskais periods ilga līdz 12. gadsimtam, un to ietekmēja sengrieķu filozofi — Arābu-persiešu filozofija izmantoja viņu idejas, lai iztirzātu un interpretētu Korāna mācības.[16]

Kindī parasti tiek uzskatīts par pirmo šīs tradīcijas filozofu. Viņš tulkoja un interpretēja daudzus Aristoteļa un neoplatoniķu darbus, cenšoties parādīt, ka pastāv harmonija starp saprātu un ticību.[17] Avicenna īstenoja līdzīgu mērķi, formulējot plašu filozofisku ietvaru, kura mērķis bija piedāvāt racionālu realitātes interpretāciju, kas integrēja zinātni, reliģiju un misticismu.[14] Gazālī kritizēja ideju, ka ar saprātu var nonākt pie patiesas izprātnes par realitāti un Dievu. Viņš izstrādāja plašu filozofijas kritiku un centās filozofiju pozicionēt kā pakārtotu Korāna mācībām un mistiskajai izpratnei.[18] Pēc klasiskā perioda un Gazālī kritikas ietekmes dēļ filozofijas popularitāte samazinājās.[14] Tomēr Mulla Sadra kļuva par centrālo figūru postklasiskajā islāma filozofijā un tiek plaši uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem domātājiem.[19] 19. un 20. gadsimtā Rietumu intelektuālo tradīciju un institūciju pieaugošā klātbūtne veicināja islāma modernisma uzplaukumu — intelektuālu kustību, kas centās izpētīt saistību starp tradicionālo islāma domāšanu un modernitātes izaicinājumiem.[20]

Indijas filozofija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ādi Šankara izstrādāja monistisko Advaita Vedāntas uzskatu, apgalvojot, ka vairāku atšķirīgu būtņu esamība ir ilūzija

Viena no Indijas filozofijas iezīmēm ir tā, ka tā apvieno realitātes būtības izpēti, zināšanu iegūšanas veidus un jautājumus par to, kā sasniegt apgaismību.[14] Tā aizsākās ap 900. gadu p.m.ē., kad tika sarakstītas Vēdas — hinduisma pamatraksti un aplūko jautājumus par attiecībām starp sevi un galīgo realitāti, kā arī jautājumu par to, kā dvēseles atdzimst, pamatojoties uz to pagātnes rīcību.[21] Šajā periodā parādījās arī nevēdiskas mācības, piemēram, budisms un džainisms.[22] Budismu dibināja Sidhārta Gautama, kurš apstrīdēja Vēdu ideju par pastāvīgu sevi un ierosināja ceļu, kā atbrīvoties no ciešanām.[22] Džainismu dibināja Mahāvīra, kurš uzsvēra nevardarbību, kā arī cieņu pret visām dzīvības formām.[23]

Ap 200. gadā p.m.ē. sākās indijas filozofijas klasiskais laikmets, un to raksturoja sešu ortodoksālu hinduisma skolu rašanās: Ņāja, Vaišeika, Sānkhja, Jogas, Mīmāmsā un Vedanta.[24] Vēlāk šajā periodā attīstījās Advaita Vedāntas skola. To sistematizēja Ādi Šankara, kurš uzskatīja, ka viss ir viens un ka iespaids par Visumu, kas sastāv no daudziem objektiem un būtnēm, ir ilūzija.[25] Nedaudz atšķirīgu perspektīvu aizstāvēja Ramanudža (1017.–1137. gads), kurš nodibināja Višištadvaitas Vedāntas skolu un apgalvoja, ka individuālās būtnes ir reālas un tās pastāv kā neatņemamas daļas vai izpausmes vienotajā augstākajā būtībā.[26] Viņš arī palīdzēja popularizēt Bhakti kustību, kas mācīja dievbijību kā garīgu ceļu un pastāvēja līdz 17.–18. gadsimtam.[27] Indijas filozofijas mūsdienu periods sākās aptuveni 19. gadsimtā, un to veidoja saskarsme ar Rietumu domāšanu.[28] Filozofi centās nodefinēt visaptverošas sistēmas, lai saskaņotu dažādas filozofiskās un reliģiskās mācības. Piemēram, Svami Vivekānanda izmantoja Advaitas Vedāntas mācības, lai apgalvotu, ka visas reliģijas ir derīgi ceļi uz vienoto dievišķo.[29]

Ķīniešu filozofija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Konfūcija mācība par ētiku un sabiedrību ietekmēja turpmāko ķīniešu filozofijas attīstību

Ķīniešu filozofija it īpaši fokusējas uz praktiskiem jautājumiem, kas saistīti ar pareizu sociālo uzvedību, valdību un sevis pilnveidošanu.[30] 6. gadsimtā pirms mūsu ēras radās daudzas domāšanas skolas, kuras konkurēja savā starpā, mēģinot atrisināt tā laika politiskos nemierus. Vispopulārākās no tām bija konfūcisms un daoisms.[31][32] Konfūcismu dibināja Konfūcijs, kurš fokusējās uz dažādām morālo tikumu formām un pētīja, kā tās veicina harmoniju sabiedrībā.[33] Daoismu dibināja Laodzi — viņš pētīja, kā cilvēki var dzīvot harmonijā ar dabu, sekojot Dao jeb Visuma dabiskajai kārtībai.[33] Citas ietekmīgas agrīnās domāšanas skolas bija mohisms, kas attīstīja agrīnu altruistiska konsekvenciālisma formu,[14][34] un legalisms, kas uzsvēra spēcīgas valsts un stingru likumu nozīmi.[35]

Budisms Ķīnā tika ieviests 1. gadsimtā un laika gaitā attīstījās vairākos atšķirīgos virzienos.[36] 3. gadsimtā izveidojās Sjuaņsjue skola, kas interpretēja agrākos daoisma darbus, īpaši uzsverot metafiziskus skaidrojumus.[36] Neokonfūcisms attīstījās 11. gadsimtā. Tas sistematizēja iepriekšējās konfūcisma mācības un meklēja metafizisku ētikas pamatu.[30] Mūsdienu periods ķīniešu filozofijā sākās 20. gadsimta sākumā, un to veidoja Rietumu filozofijas ietekme, kā arī reakcija uz to. Ķīniešu marksisma parādīšanās, kas koncentrējās uz šķiru cīņu, sociālismu un komunismu, izraisīja ievērojamas politiskās ainavas pārmaiņas.[37] Vēl viens attīstības virziens bija jaunā konfūcisma parādīšanās, kura mērķis ir modernizēt un pārskatīt konfūcianisma mācības, lai izpētītu to saderību ar demokrātijas ideāliem un mūsdienu zinātni.[38]

Citas tradīcijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tradicionālā japāņu filozofija asimilēja un sintezēja idejas no dažādām tradīcijām, tostarp vietējās šinto reliģijas un ķīniešu un indiešu idejas konfūcianisma un budisma formās, kas abas ienāca Japānā 6. un 7. gadsimtā. Tās praksi raksturo aktīva mijiedarbība ar realitāti, nevis atrauta tās izpēte.[39] Neokonfūcisms kļuva par ietekmīgu domāšanas skolu 16. gadsimtā un sekojošajā Edo periodā un veicināja lielāku uzmanību valodai un dabai.[39] Kioto skola parādījās 20. gadsimtā un integrēja Austrumu garīgumu ar Rietumu filozofiju, pētot tādus jēdzienus kā absolūtā neesamība (zettai-mu), vieta (basho) un patību.[40]

Latīņamerikas filozofiju pirmskoloniālajā periodā praktizēja vietējās civilizācijas un pētīja jautājumus par realitātes realitātes būtību un cilvēku eksistences jēgu.[41] Tai ir līdzības ar Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju filozofiju, kas aptvēra tādas tēmas kā visu lietu savstarpējā saistība.[42] Latīņamerikas filozofijā koloniālajā periodā, sākot ap 1550. gadu, dominēja reliģiskā filozofija sholastikas formā. Ietekmīgākās tēmas postkoloniālajā periodā bija pozitīvisms, kā arī identitātes un kultūras izpēte.[43]

Agrīnā Āfrikas filozofija galvenokārt tika īstenota un nodota mutiski. Tā koncentrējās uz kopienas, morāles un senču idejām, aptverot folkloru, gudrus teicienus, reliģiskas idejas un filozofiskus jēdzienus, piemēram, Ubuntu.[14] Sistemātiska Āfrikas filozofija parādījās 20. gadsimta sākumā. Tajā tiek apspriestas tādas tēmas kā etnofilozofija, nēgritūde, panāfrikānisms, marksisms, postkoloniālisms, kultūras identitātes loma, relatīvisms, Āfrikas epistemoloģija un eirocentrisma kritika.[44]

Filozofiskie jautājumi parasti tiek iedalīti vairākās nozarēs. Biežāk minētās galvenās nozares ir epistemoloģija, ētika, loģika un metafizika.[45] Papildus pastāv arī daudzas citas apakšnozares, un šis iedalījums nav ne pilnīgs, ne stingrs. Piemēram, politisko filozofiju, ētiku un estētiku dažkārt apvieno vērtību teorijā, jo tās pēta normatīvus un vērtējumus. Filozofija bieži saskaras arī ar citām jomām – dabaszinātnēm, sociālajām zinātnēm, reliģiju un matemātiku.

Pamatraksts: Epistemoloģija
Viens no spilgtākajiem epistemoloģijas pārstāvjiem ir 18. gadsimtā dzīvojušais vācu filozofs Imanuels Kants

Epistemoloģija ir filozofijas nozare, kas pēta zināšanas. Tā ir pazīstama arī kā zināšanu teorija, un tās mērķis ir izprast, kas ir zināšanas, kā tās rodas, kādas ir to robežas un kāda ir to vērtība. Tā tālāk pēta patiesības, pārliecības, attaisnojuma un racionalitātes būtību.[46] Centrālie jautājumi ir atziņu izcelsme, to pamatojamība un pārbaudāmība.

Jautājumus par zināšanām un izzināšanu jau apskatīja sengrieķu filozofi, piemēram, Platons un Aristotelis. Epistemoloģijas pirmsākumi meklējami 16. gadsimtā. 17. gadsimtā epistemoloģija kļuva par centrālo filozofijas virzienu Rietumu filozofijā. Viens no spilgtākajiem epistemoloģijas pārstāvjiem ir 18. gadsimtā dzīvojušais vācu filozofs Imanuels Kants. Viņa laikā šī nozare tika saukta par izziņas teoriju. Terminu "epistemoloģija" 19. gadsimtā sāka lietot skotu filozofs Džeimss Frederiks Ferjē (James Frederick Ferrier).

Galvenie epistemoloģijas virzieni ir empīrisms, racionālisms, kriticisms un fenomenoloģija.

Pamatraksts: Ētika

Ētika ir filozofijas nozare, kas apskata morāli, tikumību (dažreiz tā tiek dēvēta arī par morāles filozofiju); ētikas pamatjēdzieni ir, piemēram, labais un ļaunais, tikums, griba, atbildība.

Ētikā var izšķirt vairākas nozares, piemēram, metaētika, normatīvā ētika, aprakstošā ētika, kā arī lietišķā ētika, kuras apakšnozares ir profesionālā ētika, bioētika u.c.. Pastāv arī vairākas ētikas teorijas, kas piedāvā atšķirīgu skatījumu uz ētikas problēmu loku, un to centrā ir morālo spriedumu pamatojuma jautājums, proti, kas padara pieņemamo par pieņemamu, labo par labu un slikto par sliktu, vai citiem vārdiem — kas var kalpot par atskaites punktu spriedumam "tā darīt ir pieņemami" vai "tā darīt nav pieņemami".

Pamatraksts: Loģika
Loģikā plaši tiek izmantoti dažādi simboli, kuri tiek izmantoti, piemēram, lai aprakstītu deduktīvu slēdzienu

Loģika ir filozofijas nozare par intelektuālās izziņas formām, metodēm un to savstarpējām likumsakarībām. Būtībā loģika ir zinātne par domāšanu, kura nodarbojas ar domāšanas veidu un likumu pētīšanu. Loģika ļauj pamatot savu viedokli un nenonākt pretrunās pašam ar sevi. Viens no loģikas svarīgākajiem uzdevumiem ir iemācīt apzināti izmantot loģikas likumus un domāšanas formas. Tā ļauj izprast jēdzienus un izdarīt spriedumus un secinājumus.

Loģiskie spriedumi un elementi ir atrodami visās zinātņu nozarēs.

Pamatraksts: Metafizika

Metafizika jeb pirmfilozofija ir filozofijas nozare, kas nodarbojas ar pirmpamatu jeb pirmcēloņu un pirmelementu, kā arī ar esamības (ontoloģijas) jautājumiem. Tiek izteiktas atziņas, kas neizriet no zinātniskiem faktiem. Tā ir pretēja domāšanas metode dialektikai. Pastāv uzskats, ka drošas zināšanas par metafizikas jautājumiem nav iespējamas.

Metafizikā tiek meklētas atbildes uz jautājumiem pēc esošā sākotnējiem pamatiem un cēloņiem. Par esamību pašu atbildes meklē ontoloģijā, par dievišķā esamību — filozofiskajā teoloģijā, par dvēseli tiek apcerēts psiholoģijā un par visa esošā sakarību kopumā pēta kosmoloģijā. Metafizikā nodarbojas ar tādiem jautājumiem, kā "kāpēc pasaule vispār pastāv?", "vai ir dievs?", "kāda ir cilvēka būtība?", "vai cilvēkam ir dvēsele?", "vai cilvēkam ir gribas brīvība?" un tamlīdzīgi.

Papildus tās pamatnozarēm pastāv daudzas citas filozofijas apakšnozares. Dažas no ievērojamākajām ir estētika, valodas filozofija, prāta filozofija, reliģijas filozofija, zinātnes filozofija un politiskā filozofija.[47]

Estētika ir filozofijas nozare, kurā aplūko jautājumus par skaistumu, mākslu un daiļradi. Tā pētī mākslas attieksmi pret īstenību, mākslas attīstības likumus, tās saturu un formu, mākslas sabiedriskās funkcijas u.c.[48] Par estētikas termina pamatlicēju uzskatāms Aleksandrs Baumgartens. Estētiku kā disciplīnu viņš izveidoja, par pamatu ņemot retoriku. 1750. gadā tiek izdots viņa darbs ar nosaukumu "Estētika", bet 1758. gadā darba otrais sējums.[49]

Retorika ir filozofijas nozare, kas pēta valodas un runas mākslu, īpaši saistībā ar pārliecināšanu, argumentāciju un ietekmi uz klausītāju vai lasītāju. Retorika tika uzskatīta par būtisku prasmi politiskajā, juridiskajā un izglītības jomā. Filozofijā retorika tiek analizēta ne tikai kā tehnika, bet arī kā domāšanas un patiesības meklējumu veids, kur valodas forma un saturs veido ciešu savstarpēju saikni.

Valodas filozofija ir filozofijas apakšnozare, kas nosaka valodas un runas pamatlomu izziņā un apziņas un zināšanu struktūrās. Izpēte var ietvert nozīmes, nolūka, atsauču, teikumu uzbūves, jēdzienu, mācīšanās un domāšanas būtības izpēti.

Sociālā filozofija ir filozofijas nozare, kas pēta sabiedrības struktūru, sociālās attiecības un to normatīvos pamatus

Sociālā filozofija ir filozofijas nozare, kas pēta sabiedrības struktūru, sociālās attiecības un to normatīvos pamatus. Tā analizē tādus jēdzienus kā vara, brīvība, taisnīgums, likums, solidaritāte un sociālā kārtība. Sociālā filozofija cenšas saprast, kā cilvēki veido sabiedriskas kopienas, kādēļ pastāv noteikti sociālie institūti un kādas ir to morālās un filozofiskās pamatotības. Tā cieši saistīta ar politisko filozofiju, taču biežāk koncentrējas uz sabiedrības kopējo struktūru un ikdienas sociālajām praksēm, ne tikai uz valsts varas formām.

Politikas filozofija, arī politikas teorija, ir filozofijas un politoloģijas nozare, kas pētī idejas, kuras attiecas uz politiku, politiskajām vērtībām, politiskās realitātes būtību un politikas analīzi. Politikas filozofijā pievēršas politikai kā vienam veselumam, skaidro tā dabu, nozīmi, attiecības starp indivīdu un valsti. Politikas filozofijā nozīmīgākās tēmas ir brīvība, taisnīgums, īpašums, tiesības, likumi un to ievērošana, leģitimitāte, pilsoniskums un atbildība. Nereti politikas filozofijā apskata arī plašāka rakstura tematus, kuriem ir politikas iezīmes, piemēram, identitāti, kultūru, seksualitāti, rasismu, bagātību, ekoloģiju un reliģiju.

Vēstures filozofija ir filozofijas nozare, kas pēta vēstures būtību, tās jēgu, virzību un attīstības likumsakarības, kā arī vēstures sociālo seku teorētiskos pamatus. Tā palīdz dziļāk izprast ne tikai notikumus pagātnē, bet arī to, kā mēs šos notikumus uztveram un interpretējam mūsdienās.[50]

Filozofiskā antropoloģija ir filozofijas nozare, kas cenšas izzināt cilvēkus, lai saprastu to uzvedību gan kā sociālās vides produktu, gan kā būtnes, kas pašas rada savas personiskās vērtības. Kaut arī var uzskatīt, ka vairums filozofu visā šīs zinātnes vēsturē ir veidojuši savu noteiktu antropoloģiju, kas ir viņu ideju pamatā, antropoloģija kā atsevišķa disciplīna filozofijā attīstījās vēlīnajā modernisma periodā, izaugot no tādām tolaik attīstībā esošām metodēm kā fenomenoloģija un eksistenciālisms.[51]

  1. ↑ «filozofija Latvijā» (angļu). Skatīts: 2025-01-31.
  2. ↑ «filosofija | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2025-01-31.
  3. ↑ «FiloZofija vai filoSofija».
  4. ↑ «Ingmars Zemzaris: Kļūdas aiz pārgudrības». LA.LV (latviešu). Skatīts: 2025-01-31.
  5. ↑ «MĒNEŠA PĒTNIEKS Igors Šuvajevs: Iespējams, vissvarīgākais ir nejaušība».
  6. ↑ «σοφός».
  7. ↑ «ζόφος».
  8. ↑ Christopher Shields. Aristotle (Winter 2023 izd.). Metaphysics Research Lab, Stanford University, 2023.
  9. ↑ Ancient philosophy: from 600 BCE to 500 CE. The history of philosophy / ed. by Brian Duignan (1. ed izd.). New York, NY : Britannica Educational Publ. [u.a.] 2011. ISBN 978-1-61530-141-6.
  10. ↑ «Ancient Greek Philosophy | Internet Encyclopedia of Philosophy» (angļu). Skatīts: 2025-06-20.
  11. ↑ Peter Adamson. Medieval Philosophy. Oxford University Press, 2019. ISBN 978-0-19-884240-8.
  12. ↑ «Medieval philosophy - Routledge Encyclopedia of Philosophy». www.rep.routledge.com (angļu). Skatīts: 2025-06-20.
  13. ↑ «Western Philosophy | History, Figures, Schools, Movements, Books, Beliefs, & Facts | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2025-06-20.
  14. 1 2 3 4 5 6 7 A. C. Grayling. The History of Philosophy. Penguin UK, 2019-06-20. ISBN 978-0-241-98086-6.
  15. ↑ A history of women philosophers. 4: Contemporary women philosophers 1900 - today. Dordrecht : Nijhoff. 1995. ISBN 978-0-7923-2808-7.
  16. ↑ Peter Adamson, Richard C. Taylor. The Cambridge Companion to Arabic Philosophy. Cambridge University Press, 2004-12-09. ISBN 978-1-107-49469-5.
  17. ↑ John L. Esposito. The Oxford Dictionary of Islam. Oxford University Press, 2003. ISBN 978-0-19-512559-7.
  18. ↑ Frank Griffel. al-Ghazali (Summer 2020 izd.). Metaphysics Research Lab, Stanford University, 2020.
  19. ↑ Mulla Sadra (Spring 2021 izd.). Metaphysics Research Lab, Stanford University. 2021.
  20. ↑ Mansoor Moaddel. Islamic Modernism, Nationalism, and Fundamentalism: Episode and Discourse. University of Chicago Press, 2005-05-16. ISBN 978-0-226-53333-9.
  21. ↑ Roy W. Perrett. An Introduction to Indian Philosophy. Cambridge University Press, 2016-02-04. ISBN 978-0-521-85356-9.
  22. 1 2 Rosemary Radford Ruether. Integrating Ecofeminism, Globalization, and World Religions. Bloomsbury Publishing PLC, 2004-11-26. 57. lpp. ISBN 978-1-4616-3822-3.
  23. ↑ Mark Juergensmeyer, Wade Clark Roof. Encyclopedia of Global Religion. SAGE, 2012. 609–610. lpp. ISBN 978-0-7619-2729-7.
  24. ↑ Brian Glenney, José Silva. The Senses and the History of Philosophy. Routledge, 2019-02-21. 77. lpp. ISBN 978-1-351-73106-5.
  25. ↑ «Vedanta, Advaita | Internet Encyclopedia of Philosophy» (angļu). Skatīts: 2025-06-25.
  26. ↑ «Ramanuja | Internet Encyclopedia of Philosophy» (angļu). Skatīts: 2025-06-25.
  27. ↑ Meenakshi Jha. Subaltern Saints in India: Women and Sudras in Bhakti Movement. Motilal Banarsidass, 2022-01-01. 217. lpp. ISBN 978-81-208-4299-1.
  28. ↑ «History and periods of Indian philosophy | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2025-06-25.
  29. ↑ G. S. Banhatti. Life and Philosophy of Swami Vivekananda. Atlantic Publishers & Dist, 1995. 151–154. lpp. ISBN 978-81-7156-291-6.
  30. 1 2 «Chinese philosophy | Confucianism, Daoism & Buddhism | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2025-06-25.
  31. ↑ Licheng Ma. Leading Schools Of Thought In Contemporary China. World Scientific, 2015-09-23. xiv. lpp. ISBN 978-981-4656-40-5.
  32. ↑ Thorsten Botz-Bornstein. Daoism, Dandyism, and Political Correctness. State University of New York Press, 2023-09-01. 61. lpp. ISBN 978-1-4384-9453-1.
  33. 1 2 Vadim I. Marshev. History of Management Thought: Genesis and Development from Ancient Origins to the Present Day. Springer Nature, 2021-01-13. 101. lpp. ISBN 978-3-030-62337-1.
  34. ↑ Carine Defoort, Nicolas Standaert. The Mozi as an Evolving Text: Different Voices in Early Chinese Thought. BRILL, 2013. 35. lpp. ISBN 978-90-04-23434-5.
  35. ↑ Sungmoon Kim. Theorizing Confucian Virtue Politics: The Political Philosophy of Mencius and Xunzi. Cambridge University Press, 2019-11-14. 79. lpp. ISBN 978-1-108-57739-7.
  36. 1 2 «Chinese Philosophy: Overview of History | Internet Encyclopedia of Philosophy» (angļu). Skatīts: 2025-06-25.
  37. ↑ Xiaoying Qi. Globalized Knowledge Flows and Chinese Social Theory. Routledge, 2014-01-21. 99—100. lpp. ISBN 978-1-134-69162-3.
  38. ↑ J. Makeham. New Confucianism: A Critical Examination. Springer, 2003-02-21. 94—95. lpp. ISBN 978-1-4039-8241-4.
  39. 1 2 Thomas Kasulis. Japanese Philosophy (Spring 2025 izd.). Metaphysics Research Lab, Stanford University, 2025.
  40. ↑ Bret W. Davis. The Kyoto School (Winter 2023 izd.). Metaphysics Research Lab, Stanford University, 2023.
  41. ↑ «Aztec Philosophy | Internet Encyclopedia of Philosophy» (angļu). Skatīts: 2025-06-25.
  42. ↑ Adam Arola. Native American Philosophy. Oxford University Press, 2011-05-23. 562–563. lpp. ISBN 978-0-19-532899-8.
  43. ↑ Jorge Gracia, Manuel Vargas. Latin American Philosophy (Summer 2018 izd.). Metaphysics Research Lab, Stanford University, 2018.
  44. ↑ Pieter Hendrik Coetzee, A. P. J. Roux. The African Philosophy Reader. Psychology Press, 1998. 88. lpp. ISBN 978-0-415-18905-7.
  45. ↑ «What is Philosophy? Definition, How it Works, and 4 Core Branches | Philosophy Break». philosophybreak.com (angļu). Skatīts: 2025-06-14.
  46. ↑ «Epistemology | Definition, History, Types, Examples, Philosophers, & Facts | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2025-06-14.
  47. ↑ «Philosophy: An Overview | Encyclopedia.com». www.encyclopedia.com. Skatīts: 2025-06-14.
  48. ↑ «Aesthetics | Definition, Approaches, Development, Meaning, Examples, & Facts | Britannica». www.britannica.com (angļu). 2025-05-10. Skatīts: 2025-06-14.
  49. ↑ Paul Guyer. Values of beauty : historical essays in aesthetics. Cambridge, UK ; New York : Cambridge University Press, 2005. ISBN 978-0-521-84490-1.
  50. ↑ «History, Philosophy of | Internet Encyclopedia of Philosophy» (angļu). Skatīts: 2025-06-20.
  51. ↑ «Philosophical anthropology | Definition, History, Theories, & Facts | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2025-06-14.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Filozofija&oldid=4329670"