ANO vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām ir Apvienoto Nāciju Organizācijas izveidots daudzpusējs starpvalstu līgums ar mērķi globāli koordinēt un organizēt klimata pārmaiņu izraisošo izmešu samazināšanu un dalībvalstu spēju pielāgoties esošam un nākotnes klimata pārmaiņām[1]. Līgums tika parakstīts 1992. gadā Rio Zemes samitā. Konvencija uzstāda vispārējos mērķus un uzdevumus, bet konkrētas darbības, plāni un atskaites punkti tiek pieņemti regulārās dalībvalstu sanāksmēs. Šos dokumentus sauc par protokoliem. 1997. gadā pieņemto Kioto protokolu ratificējušajām 35 rūpnieciski attīstītajām valstīm un Eiropas Kopienai līdz 2012. gadam bija jāsamazina oglekļa dioksīda emisija par 6% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni[2], ko neizdevās īstenot. 2009. gadā Kopenhāgenā valstu pārstāvjiem neizdevās pieņemt saistošus mērķus, kas aizstātu Kioto protokolu[3]. 2015. gada decembrī Parīzē 21. dalībvalstu konferencē panākta vienošanās, ka dalībvalstis līdz 2050. gadam samazinās siltumnīcefekta gāzu izmešu daudzumu, lai nepieļautu globālo sasilšanu, kas pārsniegtu divus grādus pēc Celsija salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu. Vienošanās daļēji ir tiesiski saistoša, bet daļēji brīvprātīga[4].
