Aklums ir pārejošs vai paliekošs redzes trūkums. Absolūtais aklums ir tad, kad vispār nevar saskatīt gaismu, bet var būt arī funkcionālais aklums, kad gaismas uztvere ir saglabāta, bet cilvēks vienalga nespēj orientēties telpā. Parasti aklums tiek konstatēts, ja redzes asums nepārsniedz 0,02.[1] Cilvēki, kuru redzes asums tikai mazliet pārsniedz 0,02, tiek saukti par vājredzīgajiem. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem[2] aklumu visbiežāk izraisa katarakta (47,9%), glaukoma (12,3%), organisma novecošana (8,7%), radzenes slimības (5,1%) un diabēta retinopātija (4,8%). Akluma koeficients, kas raksturo aklo cilvēku skaitu uz 10 000 iedzīvotājiem, lielāks ir valstīs ar zemu kultūras un ekonomisko līmeni.[1]
