Pāriet uz saturu

Alberts Varslavāns

Vikipēdijas lapa

Alberts Varslavāns (1929—2010) bija latviešu skolotājs un vēsturnieks, LVU prorektors zinātniskajā darbā.

Dzimis 1929. gada 27. jūlijā Bebrenes pagastā. Mācījās Bebrenes pamatskolā (1937—1943), tad Ilūkstes vidusskolā.

Sāka strādāt par skolotāju Dunavas septiņgadīgajā skolā. Studēja Latvijas Valsts universitātes (LVU) Vēstures fakultātes neklātienes nodaļā, līdztekus strādāja par vēstures skolotāju Ilūkstes vidusskolā. 1959. gadā A. Varslavāns uzsāka studijas Ļeņingradas Valsts pedagoģiskā institūta neklātienes aspirantūrā jauno un jaunāko laiku vēstures specialitātē. Pēc gada, pārejot uz klātienes studijām, turpināja darbu pie disertācijas par Lielbritānijas politiku Latvijas Republikā 1920. gadu sākumā. 1963. gadā A. Varslavāns sāka strādāt LVU Vispārējās vēstures katedrā, mācīja Rietumeiropas un Amerikas valstu jauno laiku vēsturi, lasīja lekcijas arī par Baltijas valstu starptautiskajām attiecībām, jauno laiku diplomātijas vēsturi, Lielbritānijas ārējo un koloniālo politiku, jauno laiku vēstures filozofiju un historiogrāfiju.

Bija LVU zinātņu prorektors (1974—1984), tad Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs līdz 1994. gadam. Arī pēc pensionēšanās 1999. gadā lasīja atsevišķus lekciju kursus.

Miris 2010. gada 19. augustā, apbedīts Bebrenes kapos.[1]