Rietumeiropa

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Eiropas reģioni pēc ANO definīcijas.[1] (ANO Rietumeiropas definīcija iekrāsota debeszilā krāsā):
Ziemeļeiropa
Rietumeiropa
Austrumeiropa
Dienvideiropa
Rietumeiropas valstis (Westeuropa) atbilstoši "kultūras telpas" koncepcijai.

Rietumeiropa savā ģeogrāfiskajā pamatnozīmē ir Eiropas rietumu daļa (Francija, Beniluksa valstis, Lielbritānija un Īrija, Spānija un Portugāle), bet politiski šis termins dažādos laikmetos ir krasi mainījies. Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma Rietumeiropā dominēja Romas Katoļu baznīcas ietekme, bet pēc kristīgās baznīcas reformācijas tā sašķēlās protestantiskajā ziemeļdaļā (Lielbritānija, Nīderlande) un katoliskajā dienviddaļā (Spānija, Francija). No 15. līdz 19. gadsimtam Rietumeiropas valstis kļuva par globālām koloniālajām lielvarām. 20. gadsimta sākumā saasinājās Rietumeiropas valstu pretrunas ar Centrālajām lielvalstīm, vēlāk ar Padomju Savienību.

Senie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas impērijas sadalīšanās Austrumromas (grieķu kultūras dominance) un Rietumromas (latīņu kultūras dominance) impērijās (4.-5. gadsimts m.ē.).

Agrīnākās zināmās atšķirības starp austrumiem un rietumiem Eiropā sākas Romas impērijas laikā. Impērijai paplašinoties, tās teritorija kulturāli dalījās starp urbanizētajām grieķu valodā runājošajām austrumu teritorijām, kuras kādreiz bija bijušas Aleksandra Lielā impērijas sastāvdaļa, un starp primitīvākām rietumu zemēm, kuras pieņēma latīņu valodu, kā savstarpējo kontaktu valodu. Šī kultūras dalīšanās galu galā noveda arī pie impērijas politiskās sadalīšanas Austrumromas impērijā un Rietumromas impērijā.

Viduslaiki un Jaunie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumromas impērijas krišana, Kārļa Lielā Franku karalistes izveidošanās un kristiešu baznīcas lielā šķelšanās bija notikumi kas vairoja un nostiprināja kultūru atšķirības starp Eiropas austrumiem un rietumiem. Šīs atšķirības, it sevišķi robeža starp katoļu un protestantu zemēm rietumos un ortodoksu zemēm austrumos līdz pat 19. gadsimtam kalpoja kā neoficiāls pamats uz kā definēt Eiropas Austrumus un Rietumus.

Konstantinopoles, ortodoksās baznīcas centra, galīgā iekarošana 15. gadsimtā, kā arī Svētās Romas impērijas sadrumstalošanās, noveda pie reliģiskā dalījuma nozīmes samazināšanās. Līdz ar 19. gadsimta globālo imperiālismu, kad Eiropas valstis izpleta savu kontroli pār Āfriku un Āziju, kā arī ASV un Japānas nozīmes pieaugums noveda pie Rietumu/Austrumu koncepta maiņas.

20. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas dalījums NATO un Varšavas pakta valstīs Aukstā kara laikā

Agrīnajā 20. gadsimtā Eiropā pastāvēja divas lielas valstu alianses - Centrālās valstis (pamatā Vācija, Austroungārija un Osmaņu impērija) un Trīsvalstu Antante (pamatā Lielbritānija, Francija, Krievijas impērija). Konflikts starp šīm aliansēm 1914. gadā noveda pie Pirmā pasaules kara. Trīsvalstu Antante, kurai no lielajām valstīm kara gaitā pievienojās arī Itālija un ASV, bet pēc 1918. gada Brestļitovskas miera līguma izstājās Padomju Krievija, 1918. gadā izdevās sakaut Centrālās valstis. Tās ne tikai zaudēja karu, bet tajās arī tika gāztas pastāvošās monarhijas un zaudētas lielas teritorijas.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, uzvarētāju trijotne - ASV, Lielbritānija un PSRS savā starpā sadalīja ietekmes sfēras Eiropā. Eiropa tika sadalīta "Rietumos", kur galveno lomu spēlēja ASV, un "Austrumos", kas bija PSRS kontrolē.

Sākoties Aukstajam karam, Eiropu sadalīja "dzelzs priekškars". Tās valstis, kuras oficiāli nebija nedz NATO, nedz Varšavas pakta valstis, tika pieskaitītas vienai vai otrai pusei atkarībā no to politiskās un ekonomiskās valsts iekārtas.