Alfrēds Šnitke

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Alfrēds Šnitke

Alfrēds Šnitke (krievu: Альфред Гарриевич Шнитке; dzimis 1934. gada 24. novembrī, miris 1998. gada 3. augustā) bija padomju un vācu komponists, muzikologs un pedagogs.

Viņš ir 4 operu, 3 baletu, 10 simfoniju, 15 instrumentālo koncertu, kā arī daudzu citu vokālo, instrumentālo, kora un kamermūzikas skaņdarbu, kino, multfilmu un teātra izrāžu mūzikas autors.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šnitkes tēvs bija ebrejs no Frankfurtes, kas 1927. gadā pārvācās uz Padomju Savienību, bet māte bija Krievijas Volgas vāciete. Alfrēds Šnitke bija dzimis Engelsā, Volgas Vācu APSR. Sāka mācīties mūziku divpadsmit gadu vecumā Vīnē, kur tobrīd strādāja viņa tēvs.

1948. gadā viņa ģimene pārvācās uz Maskavu, kur viņš absolvēja Maskavas konservatorijas kompozīcijas klasi. Šnitke pieņēma kristietību, kas ļoti ietekmēja viņa mūziku.[1]

Komponista kapakmens, uz kura ir attēlota vesela pauze ar fermātu un zīmi fff, ko varētu tulkot kā mūžīgu apdullinošu klusumu.

Padomju vara bieži uzskatīja Alfrēda Šnitkes mūziku par aizdomīgu. Padomju Komponistu savienība aizliedza viņa Pirmo simfoniju.[2] 1980. gadā, kad komponists atturējās no Komponistu savienības vēlēšanām, viņam tika aizliegts izbraukt no valsts. 1985. gada jūlijā komponistam notika insults[3], pēc kura viņš nonāca komā un vēlāk pārdzīvoja arī klīnisko nāvi, bet vēlāk atveseļojās un turpināja komponēt.

1990. gadā Alfrēds Šnitke pameta PSRS un apmetās uz dzīvi Hamburgā, Rietumvācijā. Viņa veselība kļuva aizvien vājāka. Pirms savas nāves 1998. gadā 63 gadu vecumā komponistam notika vairāki insulti. Viņš tika apglabāts Maskavā, Novodevičjes kapos.

Mūzika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alfrēda Šnitkes agrīnajā mūzikā ir manāma Dmitrija Šostakoviča mūzikas ietekme. Kad 1960. gados Padomju Savienību apmeklēja itāļu komponists Luidži Nono, Šnitke iemācījās arī seriālisma tehniku. Vēlāk viņš izveidoja jaunu mūzikas stilu, kuru sauc par "polistilismu".

1980. gados Šnitkes skaņdarbi sāka kļūt arvien populārāki ārzemēs, pateicoties emigrējušiem padomju mūziķiem, kā, piemēram, vijolnieks Gidons Krēmers. Šajā periodā komponists daudz pievērsās garīgajām tēmām savos skaņdarbos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Гаврилова Валентина Юрьевна, Издательский дом «Первое сентября». «Пространство Альфреда Шнитке (к 80-летию со дня рождения)». Открытый урок (krievu). Skatīts: 2021-05-27.
  2. Alfred Schnittke. A Schnittke Reader. Indiana University Press, 2002-08-16. ISBN 978-0-253-10917-0.
  3. «Viola Concerto (1985)». American Symphony Orchestra (en-US). 2003-03-14. Skatīts: 2021-05-27.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]