Savos galvenajos darbos "Tehnoloģiju burvība un burvības tehnoloģija" (The Enchantment of Technology and the Technology of Enchantment, 1992) un "Māksla un aģentūra" (Art and Agency, 1998) viņš apvienoja darbības elkdievībā, fetišismā un burvestībā ar mūsdienu Rietumu mākslu, lai ilustrētu kopīgās iezīmes, kā objekti iedarbojas uz sociālajām attiecībām. Viņa darbs "Māksla un Aģentūra" kļuva par inovatīvu darbu antropoloģijā. Tajā Gels izstrādāja savu mākslas un aģentūras teoriju, kas balstīta uz sociālām attiecībām, caur mākslas starpniecību. Gels ieveda mākslas antropoloģijā vairākus terminus, kas vairākos veidos skaidro vizuālas mākslas rašanos un reakciju uz tās lietošanu. Gels uzskatīja, ka katram, kas ir iesaistīts mākslas darba tapšanā vai apskatīšanā, ir sava loma. Viņš ieviesa jēdzienus:[3]
"Mākslinieks" ir tas, kas rada mākslas darbu.
"Aģentūra" ir cilvēki, kas darbojas. Aģentūru nodrošina "indeksi", tas ir, materiāli objekti, kas motivē atbildes, secinājumus vai interpretācijas.
"Indekss" ir materiāls objekts, kas ir mākslas darbs, un kas ataino kaut ko.
"Prototips" ir atainotais objekts. Tā var būt persona, vai cita būtne, kuru ir attēlota.
"Recipienti" ir mākslas patērētāji. Cilvēki, kuri skatās uz gleznu un saņem caur aģentūru motivācijas un tiek ietekmēti emocionāli un/vai intelektuāli.[4]
