Pāriet uz saturu

Algoloģija (botānika)

Vikipēdijas lapa
Aļģes Gulmarn fjordā pie Lisekilas, Zviedrija

Algoloģija ir botānikas nozare, zinātne par aļģēm.

Cilvēki izsenis ir izmantojuši aļģes uzturā ("jūraskāpostus"), medicīnā, krāsvielu un dažādu specifisku vielu, piemēram, joda iegūšanai. Ar "jūraszālēm" smilšainās un akmeņainās jūras piekrastēs tika iekopti dārzi un tīrumi. Kārlis Linnejs savā darbā "Species Plantarum" (1753) aprakstījis 14 aļģu ģintis. No tām mūsdienās tikai 4 ir atzītas kā piederošas pie aļģēm. Savā darbā Systema Naturae Linnejs tādas ģintis kā Volvox and Corallina iekļāva dzīvnieku valstī. 1768. gadā Zāmuels Gotliebs Gmelins (Samuel Gottlieb Gmelin (1744–1774)) publicēja savu grāmatu "Historia Fucorum". Tas bija pirmais zinātniskais darbs, kas veltīts jūras aļģēm un jūras bioloģijai, kur lietota binārā nomenklatūra. Grāmatā iekļautas izcilas aļģu ilustrācijas. V. H. Hārvejs (W. H. Harvey (1811–1866)) un Lamuro (Lamouroux (1813)) bija pirmie, kas makroskopiskās aļģes iedalīja četrās grupās pēc to pigmentiem. Tā ir pirmā reize, kad augu sistemātikā izmantoti bioķīmiskie kritēriji. Harveja četras aļģu grupas ir sārtaļģes (Rhodospermae), bŗūnaļģes (Melanospermae), zaļaļģes (Chlorospermae), and diatomejas (Diatomaceae). Atšķirībā no makrofītiem, mikroskopiskās aļģes, kad tās tika atklātas reizē ar mikroskopu, tika bieži pieskaitītas dzīvnieku valstij[1].

Pirmās ziņas par Latvijas teritorijā konstatētajām aļģēm publicētas Jakoba Benjamina Fišera grāmatā par Līvlandes dabu (Versuh einer Naturgeschichte von Livland) trešajā papildinātajā izdevumā 1791. gadā. Līdz 20. gs. sākumam publicēti daudzi darbi, kuros minētas Baltijā atrastās aļģes. Vairākus desmitus sugu savos darbos minējuši H. Dītrihs (1859), F. Būze (1868), K, Vinklers (1877). Tomēr ziņas par aļģēm šajos darbos ir samērā trūcīgas. Plašākus pētījumus par aļģu floru Latvijas saldūdeņos Rīgas apkārtnē veicis O. Trebū (1913) un V. Konrads Liepājas apkārtnē (1914)[2].

Sākot ar 1922. gadu savus darbus sāk publicēt Heinrihs Skuja. Pirmais viņa plašākais darbs ir Mērsraga - Ragaciema piekrastes aļģu floras un ekoloģijas pētījums (1924). Turpmākajos gadoos (1926 - 1939) Skuja publicēja darbus par Latvijas saldūdens un jūras aļģēm, konstatēja kopumā apmēram 2100 sugas, to vidū 11 zinātnei jaunas ģintis un dzimtas. Līdz ar Skujas pētījumiem Latvijas aļģu flora kļuva par Eiropā vislabāk izpētīto. 1944. gadā Skuja emigrēja uz Zviedriju, strādāja Upsalas universitātē un kļuva par pasaules līmeņa autoritāti. Viņa darbi aizvien tiek citēti mācību grāmatās un zinātniskajā literatūrā.

Pēc Otrā pasaules kara Skujas darbu turpināja A. Kumsāre. Pētījumi tika veikti laboratorijās, kas veica Latvijas ūdeņu hidrobioloģijas izpēti Zinātņu Akadēmijas Bioloģijas institūtā. Kumsāre pētīja Daugavas aļģu floru, arī Lielauces un Rīgas apkārtnes ezerus, pievēršot uzmanību arī planktona attīstībai un biomasai (A. Kumsāre, 1949, 1951, 1967). Daugavas aļģu floras izpēte atļāva veikt Daugavas rajonēšanu un prognozēt aļģu attīstību pēc Pļaviņu hidroelektrostacijas izbūves (A. Kumsāre, 1964, 1967)[3].

Aļģes plaši izmanto ūdeņu vides kvalitātes pētījumos, kur tās kalpo kā indikatororganismi ūdeņu vides ekoloģiskās kvalitātes novērtēšanai[4]. Rīgas līča fitoplanktonu un zilaļģu sastāvu tā biomasā pētīja A. Rudzroga. Viņš konstatējis 25 Latvijā jaunas kramaļģu sugas. Izpētītas arī biežāk sastopamās aļģu fitocenozes Latvijas upēs (A. Rudzroga, 1974, 1982, 1987). Salacas un Latvijas mazo upju aļģu floru pētījis I. Druvietis (1981, 1984, 1987, u.c.). Enciklopēdījā Latvijas daba (1.sēj., 1994) minēts, ka pēckara gados Latvijā pirmoreiz atrastas vairāk kā 200 aļģu sugas.

Latvijā algoloģijas pamatus var apgūt Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātē un Daugavpils Universitātes Dabaszinātņu fakultātē.

  1. ↑ https://en.wikipedia.org/wiki/Algae
  2. ↑ Rudzroga A. aļģes. Enciklopēdija Latvijas daba.1.sēj. Rīga, "Latvijas Encikloēdija", 1994. 49. - 50. lpp.
  3. ↑ Rudzroga A. aļģes. Enciklopēdija Latvijas daba.1.sēj. Rīga, "Latvijas Encikloēdija", 1994. 49. - 50. lpp.
  4. ↑ https://enciklopedija.lv/skirklis/7251-aļģes-Latvijā
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Algoloģija_(botānika)&oldid=4342899"