Analogā televīzija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Analogā televīzija ir televīzija, kur attēlu un skaņu pārraida kā analogu signālu, tas ir mainot tā amplitūdu un/vai frekvenci. Visas televīzijas sistēmas pirms digitālās televīzijas bija analogas. Vēl agrāk (krietni pirms 2. pasaules kara) tika lietota mehāniskā televīzija, kur attēla izvēršanai lietoja mehānismus, analogā un digitālā televīzija pretstatā tai ir elektroniskā televīzija.

Eksistē dažādi analogās televīzijas standarti, kas atšķiras ar rindu skaitu attēlā, kadru frekvenci, krāsu signāla kodējumu un skaņas signāla modulācijas veidu. Skaņas signālu pārraidei var modulēt ar amplitūdas vai frekvences modulāciju. (Latvijā lieto frekvences modulāciju). Valstīs, kur maiņstrāvas frekvence ir 60Hz, attēlam lieto 525 rindas un ~30 kadrus sekundē, un krāsu kodējums parasti (bet ne vienmēr) ir NTSC. Valstīs, kur maiņstrāvas frekvence ir 50Hz, attēlam lieto 625 rindas un 25 kadrus sekundē, un krāsu kodējums parasti ir vai nu PAL vai SECAM. Var atšķirties arī video (gaišuma) signāla polaritāte. Parasti, jo lielāka intensitāte (spriegums), jo tumšāks attiecīgajā punktā attēls, lai arī dažuviet lieto pretēju sistēmu.

PAL un SECAM sistēmās viens televīzijas kanāls aizņem ~6—8MHz platu frekvenču joslu. Skaņu pārraida atsevišķi no attēla, frekvenču joslas augšdaļā. Attēla signālam (gaišumam) lieto modificētu amplitūdas modulāciju. Tā kā rindu skaits ir fiksēts, samazinoties reāli pieejamajai frekvenču joslai, samazinās horizontālā (x ass virzienā) izšķirtspēja. Krāsu informāciju parasti pievieno ar fāzes modulētu apakšnesēju, kas atrodas noteiktā attālumā no gaišuma signāla frekvenču joslas sākuma. Melnbaltie televizori šo signālu ignorē.