Anarhokapitālisms

Anarhokapitālistu karogs

Anarhokapitālisms (zināms arī kā brīvā tirgus anarhisms) ir anarhistiska un libertāra filozofija, kura ir pret politiskās valdības ideju, kā arī pret ekonomisku valdību, kurā pastāv brīvā tirgus kapitālisms ar pieprasījumu un piedāvājumu. Anarhokapitālisti uzskata, ka drošības un aizsardzības funkcijas var nodrošināt privātais sektors efektīvāk par valsti.

Anarhokapitālistiska sabiedrībā likuma aizsardzības, tiesas un pārējos aizsardzības pakalpojumus nodrošinātu brīvprātīgi veidotas, konkurējošas organizācijas, tādas kā privātas aizsardzības aģentūras vai apdrošināšanas kompānijas. Saskaņā ar anarhokapitālisma principiem indivīdu aktivitātes tiktu regulētas ar dabisko tiesību likumiem, kurus nodrošinātu brīvais tirgus, un privātajiem likumiem. Bezupuru noziegumi un noziegumi pret valsti nepastāvētu.

Vēsture

19. gadsimtā Beļģijas ekonomists Gustavs de Molinari pirmais izvirzīja ideju par privātiem drošības pakalpojumiem, kas ir būtisks anarhokapitālisma elements. Daži tā laika domātāji, piemēram, Herberts Spensers un Bendžamins Takers, pārstāvēja dažādas anarhistiskas un liberālas pozīcijas.

20. gadsimtā anarhokapitālisma teorijas tālāk attīstīja Austrijas ekonomikas skolas pārstāvji Ludvigs fon Mīzess un Frīdrihs Hajeks, uzsverot brīvā tirgus priekšrocības un centrālās plānošanas trūkumus.

Mūsdienu anarhokapitālisma pamatlicēji ir Murejs Rotbards un Deivids Frīdmans. Rotbards apvienoja Austrijas ekonomikas skolas principus ar anarhistisko filozofiju, izklāstot savu redzējumu tādās grāmatās kā “For a New Liberty” (1973) un “The Ethics of Liberty” (1982). Deivids Frīdmans savukārt pievērsās pragmatiskākai pieejai, argumentējot, ka tirgus mehānismi var efektīvāk nodrošināt tieslietas un aizsardzību nekā valdība. Anarhokapitālisms mūsdienās paliek margināla, bet ietekmīga kustība, kas turpina iedvesmot diskusijas par brīvību, ekonomiku un valdības lomu.

Kritika

Anarhokapitālisms ir saņēmis plašu kritiku gan no tradicionāliem anarhistiem, gan no sociālistiem, konservatīvajiem un pat klasiskiem liberāļiem. Kritika parasti koncentrējas uz privātās varas koncentrāciju un ekspluatāciju, tiesiskuma problēmām, sabiedrisko labumu trūkumu, morālām problēmām un praktiskās īstenošanas grūtībām.

Daudzi anarhisti uzskata, ka anarhokapitālisms nav īsta anarhija, jo tas neaizliedz privātīpašuma hierarhijas un ļauj uzņēmumiem kļūt par dominējošiem spēkiem, apspiežot mazāk priviliģētos. Tas var novest pie korporatīvā feodālisma, kurā bagātie kontrolē resursus un pakalpojumus, padarot vienlīdzību neiespējamu. Tiek uzsvērts, ka privātie drošības un tieslietu pakalpojumi varētu kļūt korumpēti, neobjektīvi un pieejami tikai bagātajiem, radot haosu un tiesisko neskaidrību, īpaši gadījumos, kad dažādas privātās tiesu sistēmas savstarpēji konfliktē. Kritiķi arī norāda, ka tirgus mehānismi nevar efektīvi nodrošināt sabiedriskās preces, piemēram, ceļus, izglītību, veselības aprūpi un dabas resursu aizsardzību. Bez centrālas pārvaldes šādi pakalpojumi varētu būt nepietiekami nodrošināti vai pilnībā nepieejami trūcīgajiem.

Morāli anarhokapitālisms tiek kritizēts par to, ka pārāk koncentrējas uz īpašuma tiesībām un ekonomisko brīvību, ignorējot tādas vērtības kā taisnīgumu, solidaritāti un sociālo atbildību. Visbeidzot, praktiskās īstenošanas grūtības tiek izceltas kā būtisks trūkums – pat ja anarhokapitālisms teorētiski šķiet pievilcīgs, tā ieviešana praksē būtu ārkārtīgi sarežģīta, jo lielākā daļa cilvēku paļaujas uz valsti kā stabilitātes un aizsardzības garantu.

Anarhokapitālisma literatūras tulkojumi latviski

• Murraijs N. Rozbards Cilvēks, ekonomija un valsts ekonomikas traktāts.
• Hans-Hermans Hoppe Ekonomiskā un socioloģiskā nodokļu aplikšanas teorija.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Anarhokapitālisms.