Anhidrīds

Anhidrīds (grieķu: anhydros - bezūdens) ir savienojums, kas tiek iegūts, atšķeļot kādam citam savienojumam ūdeni. Parasti ar jēdzienu anhidrīds saprot skābju anhidrīdus. Skābes anhidrīds ir viela, kuru iegūst, atšķeļot skābekli saturošai skābei ūdeni. Praktiski gan neorganisko skābju ražošanā bieži vien vispirms tiek iegūts tieši anhidrīds, no kura tālāk iegūst pašu skābi. Anhidrīdi reaģē ar ūdeni, veidojot attiecīgo vielu (piemēram, sērskābes anhidrīdam SO₃ reaģējot ar ūdeni, veidojas sērskābe). Neorganisko skābju anhidrīdus sauc arī par skābajiem oksīdiem.

Par anhidrīdiem sauc arī bezūdens kalcija hlorīdu CaCl₂ un kalcija sulfātu (minerāls anhidrīts CaSO₄). Dažreiz par anhidrīdiem sauc arī bezūdens sārmus, bet tas ir reti.

Organisko skābju anhidrīdi

Tos iegūst, atšķeļot karbonskābēm ūdeni:

2 CH₃COOH → (CH₃CO)₂O + H₂O

Karbonskābju anhidrīdi dažās reakcijās ir aktīvāki nekā pašas karbonskābes, taču mazāk aktīvi kā attiecīgie halogēnanhidrīdi.

Ķīmiskās īpašības

Skābju anhidrīdi gandrīz vienmēr reaģē ar ūdeni, veidojot attiecīgās skābes. Stipru un stabilu skābju (sērskābe, fosforskābe) anhidrīdi darbojas kā ūdensatņēmējas vielas, un tos var lietot, lai iegūtu vājāku skābju anhidrīdus. Vāju un nestabilu skābju anhidrīdi ar ūdeni reaģē lēni (oglekļa dioksīds), vai nereaģē nemaz (silīcija dioksīds). Skābju anhidrīdi reaģē ar sārmiem normālos apstākļos vai paaugstinātā temperatūrā.

Bezūdens sāļi hidratējas ūdens klātienē.