Antas

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Atēniešu mantnīca Delfos (antas ierāmētas ar sarkanu rāmi).

Antas (lat. daudzsk. antae, iespējams no ante — "priekšā") — arhitektūrā tempļu garenisko sienu izvirzījumi, kas norobežo ieejas abas puses, vienlaicīgi pilda antablementa balsta funkciju. Visbiežāk sastopamas sengrieķu tempļu pronausos. No šejienes nāk tempļu tipa nosaukums "templis uz antām". Ja starp antām ir kolonnas, piemēram, fasādes portikos, tad tās sauc par kolonnām antās.

Atšķirībā no balstošajām kolonnām vai stabiem, antas tika iebūvētas tieši tempļu sienās. To izcelsme nāk no vertikāli nostādītiem baļķiem senajās primitīva veida grieķu pilīs un tempļos, piemēram, Tirintas pilī vai Hēras templī Olimpijā. Tās tika izmantotas kā nesošās konstrukcijas jumta balstīšanai (jumta baļķi) priekš to, lai lielākais svars nebalstītos uz sienām, kas bija celtas no neapdedzinātiem ķieģeļiem vai arī ķieģeļu mūrējuma uz māla javas. Vēlāk, kad sienu veidojošie materiāli kļuva diezgan izturīgi, lai balstītu ēku nesošās konstrukcijas, antas kļuva par dekoratīviem elementiem.