Arbūzs (Citrullus lanatus) ir ķirbju dzimtasarbūzu ģintsviengadīgskultūraugs. Arbūza stublājs, tāpat kā citiem ķirbju dzimtas augiem, ir kāpelējošs. Arbūzs ir ziedaugs, kas zied ar dzelteniem ziediem, tas ražo īpaša veida augļus — ogu kam ir bieza miza un ļoti mīksts un sulīgs vidus. Šādi augļu veidi ir raksturīgi ķirbju dzimtai. Arbūzi tiek pieskaitīti pie meloņu tipa, jo tiem, tāpat kā melonēm, ir gluda ārējā miza (zaļā, dzeltenā un dažkārt baltā krāsā) un sulīga, salda vidusdaļa (parasti rozā, dzeltenā, sarkanā, bet dažreiz oranžā vai zaļā krāsā, ja auglis nav nogatavojies).
Par arbūza dzimteni uzskata Āfriku, kur tie arī mūsdienās aug savvaļā.[1]Eiropā arbūzi parādījās samērā vēlu — mūsu ēras pirmajos gadsimtos tos sāka lietot romieši. Arbūzi tika lietoti svaigi un sālīti, no tiem gatavoja sukātus un vārīja arbūza medu. Ķīnieši acīmredzot arbūzu ieguva no eiropiešiem, jo tas tika audzēts Ķīnā ar nosaukumu “Rietumu melone”. Šo siltumprasīgo augu nav viegli kultivēt visur. Līdz ar to Anglijā arbūzi parādījās tikai 1629. gadā un tos audzēja lecektīs. Krievijā arbūzus līdz pat 17. gadsimta otrajai pusei ieveda no ārzemēm. Tos reti ēda svaigus, biežāk gatavoja savādu gardumu — arbūzu sagrieza ļoti plānās šķēlītēs, uz vienu diennakti lika dzeramās sodas šķīdumā, bet pēc tam no tiem vārīja sīrupu ar pipariem un garšvielām. Pirmie arbūzi tika iesēti Krievijas dienvidos pēc cara rīkojuma 1660. gada 11. novembrī, turklāt tika norādīts, ka, tikko jocīgie dārzeņi nogatavosies, nekavējoties tos nogādāt Maskavā. Pētera I laikā arbūzus pārstāja ievest no ārzemēm. Tos bieži pasniedza desertā pils asambleju laikā, bet pa lielākai daļai nevis svaigus, bet mērcētus cukura sīrupā.
Tikai 19. gadsimtā arbūzs kļuva tautai pieejams dārzenis. Bijušajā Padomju Savienībā tos audzē Krievijas un Ukrainas dienvidos, Moldovā, Aizkaukāzā, Kazahstānā, Vidusāzijā. Arbūzu vidējā raža gadā šai reģionā ir 200—300 centneri no hektāra.[2]
Arbūzs Vikikrātuvē
