Astroturfings

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Astroturfings[nepieciešama atsauce] jeb dažreiz astrotērfings[nepieciešama atsauce] (angļu: astroturfing) ir vēstījuma vai organizācijas (piemēram, politisko, reklāmas, reliģisko vai sabiedrisko attiecību) sponsoru maskēšanas prakse, lai radītu iespaidu, ka atbalsts nāk no vietējo dalībnieku puses. Tā mērķis ir radīt ticamību paziņojumiem vai organizācijām, nesniedzot informāciju par avota finansiālo saistību. Termins "astroturfings" ir atvasināts no zīmola AstroTurf, kura mākslīgais segums atgādina dabīgu zāli, no kā arī radies apzīmējums "grassroots" (vietējie dalībnieki). Tādējādi "īsta" jeb "dabiska" atbalsta vietā patiesībā pastāv "viltus" jeb "mākslīgs" atbalsts.

Definīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politikas zinātnē astrotērfings tiek definēts kā process, kā censties uzvarēt vēlēšanās vai ietekmēt likumdošanas atvieglojumus sūdzībām, palīdzot politiskajiem dalībniekiem atrast un mobilizēt sabiedrības atbalstošo daļu, un ir paredzēts, lai radītu šķietamību par sabiedrības vienprātību tad, kad tādas nav.[1][2] Astroturfings galvenokārt koncentrējas uz sabiedrības viedokļa ietekmēšanu, un to parasti finansē korporācijas un valdības struktūras, lai veidotu viedokļus.[3]

Internetā astroturferi savas patiesās identitātes slēpšanai izmanto īpašu programmatūru. Dažreiz viens indivīds izliekas par vairākām personām, lai radītu iespaidu par plašu atbalstu sava klienta aģendai (darba un ideju plānam).[4][5] Daži pētījumi liecina, ka astroturfings var mainīt sabiedrības viedokli un radīt pietiekami daudz šaubu, lai kavētu rīcību.[6][7] Pirmajā sistemātiskajā pētījumā par astroturfingu Amerikas Savienotajās Valstīs, Oksfordas Universitātes profesors Filips N. Hauards secināja, ka internets ietekmīgajiem lobistiem un politiskajām kustībām krietni atvieglo mazu cietušo pilsoņu grupu aktivizēšanu, tām iegūstot nesamērīgi lielu ietekmi sabiedriskās politikas debatēs.[8]

Efektivitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grāmatā Grassroots for Hire: Public Affairs Consultants in American Democracy Edvards Volkers "astroturfingu" definē kā sabiedrības līdzdalību, kas tiek uztverta kā ļoti uzbudināta, kā krāpnieciska (apgalvojumi tiek attiecināti uz tiem, kas nav izteikuši šādus paziņojumus) vai kā elites izveidota kampaņa, kas uzdodas par masu kustību.[9] Lai arī ne visas profesionālo vietējā līmeņa lobēšanas konsultantu kampaņas atbilst šai definīcijai, grāmatā konstatēts, ka elites sponsorētās vietējās kampaņas bieži vien ir nesekmīgas, ja tās nav pārredzamas attiecībā uz saviem sponsorēšanas avotiem un/vai nespēj izveidot sadarbību ar vēlēšanu apgabaliem, kuriem būtu kopīga interese noteiktā jautājumā. Kā piemēru Volkers min 'Working Families for Wal-Mart' lietu, kurā kampaņas caurspīdīguma trūkums noveda pie tās neveiksmes.

Žurnālā Journal of Business Ethics publicētajā pētījumā tika pārbaudīta frontes grupu pārvaldīto tīmekļa vietņu ietekme uz studentiem. Tā atklāja, ka astrofurfs radīja nenoteiktību un mazināja uzticību viedokļiem, tādējādi mainot uztveri, kuru mēdz atbalstīt biznesa intereses aiz astroturfinga.[10] New York Times ziņoja, ka "patērētāju" atsauksmes ir efektīvākas, jo "tās it kā ir reālu cilvēku atsauksmes, kaut arī daļa tiek pirktas un pārdotas tāpat kā viss pārējais komerciālajā internetā".[11] Dažas organizācijas uzskata, ka viņu darbību apdraud negatīvi komentāri, tāpēc tās var nodarboties ar astroturfingu, lai negatīvismu atspēkotu.[12] Astroturfinga darboņu tiešsaistes komentāri var arī ietekmēt diskusiju, izmantojot grupas domāšanas (groupthink) ietekmi.[13]

Paņēmieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no astroturfinga paņēmieniem ir vienas vai vairāku frontes grupu izmantošana. Šīs grupas parasti sevi pasniedz kā sabiedrības interešu pārstāvjus, bet faktiski strādā korporatīvā vai politiskā sponsora labā.[14] Frontes grupas var pretoties likumdošanai un zinātniskai vienprātībai, kas kaitē sponsoru biznesam, uzsverot mazākuma viedokļus, raisot šaubas un publicējot korporāciju atbalstītu ekspertu pretprasības.[15] Var izveidot arī viltus emuārus, kurus šķietami raksta patērētāji, bet faktiski vada komerciālas vai politiskas intereses.[16] Dažas politiskās kustības ir mudinājušas sabiedrības locekļus sūtīt vēstules vietējo laikrakstu redaktoriem, bieži izmantojot copy-paste veida veidlapu, kas burtiski tiek publicēta desmitos laikrakstu.[17]

Cits paņēmiens ir marionešu izmantošana, kad viena persona tiešsaistē izveido vairākas virtuālas personas, lai radītu sākotnējo atbalstu. Marionetes var publicēt pozitīvas atsauksmes par produktu, uzbrukt organizāciju kritiķiem, vai arī, izmantojot savu viltus identitāti, publicēt negatīvas atsauksmes un komentārus par konkurentiem.[18][19] Astroturfinga uzņēmumi var maksāt darbiniekiem, atkarībā no tā, cik no viņu ierakstiem moderatori ir nobloķējuši.[20] Algotie publikatori savu tiešsaistes personu pārvaldībai parasti izmanto personāla pārvaldības programmatūru, kas tiem ļauj uzturēt no piecām līdz pat septiņdesmit dažādām virtuālām personām.[21][22] Tiešsaistes astrofurfings, izmantojot marionetes, ir Sybil uzbrukumu pret izplatītām sistēmām.

Farmācijas uzņēmumi var sponsorēt pacientu atbalsta grupas un vienlaikus mudināt viņus palīdzēt izplatīt viņu produktu.[23] Emuāru autori, kuri saņem bezmaksas produktus, apmaksātus ceļojumus vai naktsmītnes, arī var tikt uzskatīti par astrofurfiem, ja šīs dāvanas netiek atklātas lasītājam.[24] Arī analītiķu darbību var uzskatīt par astroturfingu, jo viņi bieži piesedz savus klientus, neatklājot viņu finansiālo saistību. Lai izvairītos no astroturfinga, daudzām organizācijām un presei ir politika attiecībā uz dāvanām, izmitināšanu un informācijas atklāšanu.[25]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Howard, Philip N. (2003). "Digitizing the Social Contract: Producing American Political Culture in the Age of New Media". The Communication Review 6 (3): 213–45. doi:10.1080/10714420390226270.
  2. Philip N. Howard. New Media Campaigns and the Managed Citizen. New York, NY : Cambridge University Press, 2005. 93, 144. lpp. ISBN 9780521612272.
  3. Cho, Charles H.; Martens, Martin L.; Kim, Hakkyun; Rodrigue, Michelle (2011). "Astroturfing Global Warming: It Isn't Always Greener on the Other Side of the Fence". Journal of Business Ethics 104 (4): 571–587. doi:10.1007/s10551-011-0950-6. ISSN 0167-4544.
  4. Cory Doctorow. «HBGary's high-volume astroturfing technology and the Feds who requested it». boingboing, 2011. gada 18. februāris.
  5. Ludlow, Peter (June 18, 2013). "The Strange Case of Barrett Brown". The Nation.
  6. Lyon, Thomas P.; Maxwell, John W. (2004). "Astroturf: Interest Group Lobbying and Corporate Strategy". Journal of Economics & Management Strategy 13 (4): 561–597. doi:10.1111/j.1430-9134.2004.00023.x.
  7. Morales, Juan S. (2020). "Perceived Popularity and Online Political Dissent: Evidence from Twitter in Venezuela". The International Journal of Press/Politics 25: 5–27. doi:10.1177/1940161219872942.
  8. Philip N. Howard. New Media Campaigns and the Managed Citizen. New York, NY : Cambridge University Press, 2005. 93, 144. lpp. ISBN 9780521612272.
  9. Edward Walker. Grassroots for Hire: Public Affairs Consultants in American Democracy. Cambridge and New York : Cambridge University Press, 2014. 33. lpp. ISBN 9781107619012.
  10. Cho, Charles H.; Martens, Martin L.; Kim, Hakkyun; Rodrigue, Michelle (2011). "Astroturfing Global Warming: It Isn't Always Greener on the Other Side of the Fence". Journal of Business Ethics 104 (4): 571–587. doi:10.1007/s10551-011-0950-6. ISSN 0167-4544.
  11. David Streitfeld. «The Best Book Reviews Money Can Buy». The New York Times, 2012. gada 25. augusts. Skatīts: 2012. gada 25. oktobris.
  12. "Company Settles With State Attorney General Over Fake Online Customer Reviews." Computer & Internet Lawyer 26.10 (2009): 32. Computers & Applied Sciences Complete. Web. 11 Nov. 2012.
  13. Michael Bristow. «China's internet 'spin doctors'». BBC News, 2008. gada 16. decembris. Skatīts: 2013. gada 10. novembris.
  14. George Monbiot. «The denial industry». The Guardian (London), 2006. gada 18. septembris. Skatīts: 2012. gada 14. septembris.
  15. Cho, Charles H.; Martens, Martin L.; Kim, Hakkyun; Rodrigue, Michelle (2011). "Astroturfing Global Warming: It Isn't Always Greener on the Other Side of the Fence". Journal of Business Ethics 104 (4): 571–587. doi:10.1007/s10551-011-0950-6. ISSN 0167-4544.
  16. Robert Plummer. «Will fake business blogs crash and burn?». BBC News, 2008. gada 22. maijs. Skatīts: 2012. gada 7. novembris.
  17. «Online Journalism Review; August 24, 2004». 2004. gada 12. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004-09-12. Skatīts: 2011-08-01.
  18. "Company Settles With State Attorney General Over Fake Online Customer Reviews." Computer & Internet Lawyer 26.10 (2009): 32. Computers & Applied Sciences Complete. Web. 11 Nov. 2012.
  19. «Good and bad reviews: The ethical debate over 'astroturfing'». The Guardian (London). 2011. gada 9. janvāris. Skatīts: 2012. gada 17. novembris.
  20. Cheng Chen; Kui Wu; Venkatesh Srinivasan; Xudong Zhang (November 18, 2011), Battling the Internet Water Army: Detection of Hidden Paid Posters
  21. George Monbiot. «The need to protect the internet from 'astroturfing' grows ever more urgent». The Guardian (London, UK), 2011. gada 24. februāris. Skatīts: 2011. gada 24. februāris.
  22. Alan Friel. «FTC's New Endorsement Guides Call for Policies and Procedures». Wildman Harrold, October 2009.
  23. "Astroturfing". New Scientist 193 (2590): 48. 2007. doi:10.1016/s0262-4079(07)60361-3.
  24. Irina Slutsky. «'Organic' SXSW Blogger Buzz? More Like Marketing Astroturf». AdAge, 2011. gada 24. februāris. Skatīts: 2012. gada 9. novembris.
  25. Jeff Roberts. «The ethics of astro-turfing». PaidContent.org, 2012. gada 26. aprīlis. Skatīts: 2012. gada 10. septembris.