Atribūcija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Atribūcija (angļu: attribution) psiholoģijā ir secinājumu izdarīšana par cilvēka uzvedības cēloņiem un viņa sociālajām attieksmēm, iekšējo vai ārējo rīcības cēloņu piedēvēšana viņa uzvedībai. Visbiežāk atribūcija ir vērojama tad, kad cilvēki saskaras ar ko jaunu un negaidītu. Atribūcija palīdz paredzēt un kontrolēt notikumus, nosaka cilvēka jūtas, ievirzes un uzvedību.

Atribūcijas teorijas radītājs ir Frics Haiders (Heider, 1958). Viņš pētīja ikdienišķu cilvēku, kurš mēģina sasaistīt novērojamo uzvedību ar neredzamajiem cēloņiem. Haiders pirmais iedalīja iespējamos uzvedības cēloņus

  • personiskajos (iekšējos)
  • un vides (ārējos)

1965. gadā Edvards Džounss (Jones) un Keite Deivisa (Davis) tālāk sistematizējot Haidera priekšstatus, izstrādājaatbilstošo secinājumu" (dispositional or correspondent inference) teoriju. Saskaņā ar šo teoriju secinājumi par uzvedību un no tās izrietošajiem nolūkiem tiek izdarīti tā, lai tie atbilstu kādām noteiktām, stabilām darbojošās personas īpašībām. Atribūcijā tiek izdalīti divi posmi:

  • nolūku piedēvēšana
  • īpašību piedēvēšana

Atbilstošo secinājumu izdarīšanu nosaka trīs faktori:

  • uzvedības sociālā vēlamība
  • cilvēka izvēles iespējas
  • novērojamās darbības iespaids uz pašu novērotāju