Autonomija
Autonomija (sengrieķu: αὐτονομία (autonomia), no αὐτόνομος (autonomos), no αὐτο- (auto-) jeb "paš-" un νόμος (nomos) jeb "likums")[1] jeb pašpārvalde filozofijā, politikā, morālē un psiholoģijā apzīmē patstāvību, neatkarību un nepiespiestību lēmumu pieņemšanā.[1]
Termina nozīme
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Filozofijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Filozofijā autonomija ir cieši saistīta ar morālo un ētisko pašnoteikšanos. Piemēram, Imanuels Kants uzskatīja, ka morāle ir iespējama tikai tad, ja cilvēks ir autonoms un spēj rīkoties saskaņā ar savu iekšējo saprātu un morāles likumiem, nevis ārējiem noteikumiem vai autoritātēm. Autonomija šajā kontekstā tiek saprasta kā spēju rīkoties atbilstoši saviem racionāli pieņemtajiem principiem, kas savukārt ir iekšējās brīvības izpausme.
Politikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Politikā autonomija parasti attiecas uz teritorijas vai valsts spēju pašpārvaldē, saglabājot noteiktu līmeni neatkarības no centrālās valdības vai ārējas varas. Šāda veida autonomija bieži vien izpaužas kā tiesības pieņemt lēmumus, kas attiecas uz iekšējiem jautājumiem, piemēram, izglītību, kultūru vai vietējo likumdošanu. Piemēram, autonomi reģioni kā Katalonija vai Skotija ir daļēji neatkarīgi savos lēmumos, tomēr joprojām pieder pie plašākas valsts struktūras.
Morālē
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Morālē autonomija izpaužas kā indivīda spēja pieņemt savus morālos lēmumus, nebalstoties uz ārējiem piespiedējiem faktoriem vai autoritātēm. Tas nozīmē, ka persona rīkojas saskaņā ar savu morālo pārliecību un vērtībām, nevis tikai pakļaujas sociāliem spiedieniem vai citu cilvēku uzskatiem.
Psiholoģijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Psiholoģijā autonomija tiek aplūkota kā personības īpašība vai attīstības aspekts, kur indivīds spēj patstāvīgi pieņemt lēmumus, regulēt savu uzvedību un izvirzīt personīgos mērķus. Psiholoģiskā autonomija ir būtiska cilvēka pašattīstībai un labklājībai, jo tā nodrošina spēju kontrolēt savu dzīvi un izpildīt personīgos mērķus, balstoties uz saviem lēmumiem, vērtībām un vajadzībām.
Autonomija tiek uzskatīta par vienu no cilvēktiesību pamatprincipiem, jo tā atzīst indivīda tiesības uz pašnoteikšanos un pašpārvaldi visos dzīves aspektos.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 «autonomy» (angliski). Merriam-Webster. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 20. decembrī. Skatīts: 2017. gada 3. februārī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Autonomija.
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
- Filozofijas interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
Šis ar filozofiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|