Bābeles tornis

Bābeles tornis, saskaņā ar Bībeles Pirmās Mozus grāmatas 11. nodaļu, bija celtne, ko cēla cilvēki, lai sasniegtu debesis. Dievs, redzēdams cilvēces vienotību torņa celšanā, nolēma iznīcināt torni, kā arī sajaukt līdz tam vienoto cilvēku valodu daudzās valodās, lai nākotnē šādi mēģinājumi nevarētu atkārtoties. Torņa iznīcināšana pašā Pirmajā Mozus grāmatā nav aprakstīta, taču uz to ir norādes Jubileju grāmatā un citviet.

Leģendas izcelsme

Daudzi Bībeles pētnieki saista Bābeles torni ar tai laikā Mezopotāmijā celtajām kulta celtnēm — zikurātiem. Pats augstākais zikurāts — Etemenaki zikurāts, kura augstums sasniedza 91 metru — atradās Bābelē. Nav zināms, kad tieši tas tika uzcelts, bet tas noticis vēl pirms Hammurapi valdīšanas laika (1792-1750 p.m.ē.). 689. gadā p.m.ē. Asīrijas valdnieks Sinaheribs iznīcināja Bābeli un arī Etemenaki zikurātu. Zikurātu atjaunoja Jaunbabilonijas valdnieks Nebukadnecars II. Tas sastāvēja no septiņām terasēm, kas bija krāsotas dažādās krāsās un veltītas septiņiem dieviem. Zikurāta pašā augšā atradās neliela svētnīca, kas no ārpuses bija apšūta ar tirkīzziliem glazētiem ķieģeļiem. Svētnīcu uzskatīja par dieva Marduka un viņa sievas — rītausmas dievietes Sarpanitas mājokli. Šeit atradās dieva Marduka zelta statuja.