Baltais terors (Grieķija)
Baltais terors (grieķu: Λευκή Τρομοκρατία) Grieķijā, līdzīgi tamlīdzīgos gadījumos citās zemēs, ir apzīmējums Grieķijas Komunistiskās partijas (KKE) biedru un tai radniecisku radikāli kreiso organizāciju locekļu vajāšanai, piemēram, Nacionālās atbrīvošanās frontes (EAM), kas pastāvēja 1945.—1946. gadā pirms Grieķijas pilsoņu kara uzliesmojuma.
Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Grieķijas vācu-itāļu okupācijas laikā EAM-ELAS, kurā dominēja komunisti, bija kļuvusi par lielāko Grieķijas pretošanās kustības organizāciju. Līdz 1944. gada vasarai ar aptuveno locekļu skaitu starp 0,5 un 2 miljoniem un aptuveni 150 000 kaujiniekiem, tā pārsniedza savus tuvākos konkurentus, kas nebija komunisti, EDES un EKKA.[1] Pieaugošā spriedze starp konkurējošām grupām, ko izraisīja ideoloģija, kā arī EAM-ELAS ambīcijas būt par vienīgo "nacionālās atbrīvošanās" instrumentu, izraisīja atkārtotas sadursmes 1943.—1944. gadā, ko vēlāk sauca par pilsoņu kara "pirmo fāzi".[1]
Grieķijas atbrīvošanas laikā 1944. gada oktobrī EAM-ELAS dominēja valstī, izņemot lielākās pilsētas, īpaši Atēnas, kur britu spēki atbalstīja atgriezto Grieķijas trimdas valdību. Saskaņā ar Kasertas vienošanos Grieķijā tika izveidota jauna nacionālās vienotības valdība Georgiosa Papandreu vadībā, kurā piedalījās EAM un KKE. Valdības iekšējās nesaskaņas rezultējās ar EAM ministru atkāpšanos. Sīkstā sāncensība starp Papandreu valdību, ko atbalstīja briti, un EAM-ELAS izraisīja Decembra sadursmes ("Dekemvrianu") Atēnās (1944. gada decembris — 1945. gada janvāris), kurās EAM-ELAS tika sakauta, un organizācija tika atbruņota saskaņā ar Varkizas līgumu 1945. gada februārī.[2]
Varkizas līgums nekad netika pilnībā īstenots, jo tā noteikumos bija daudz apzinātu izlaidumu un neskaidrību. Valdības puse nepildīja savas saistības, savukārt daži KKE locekļi, piemēram, Ariss Veluhiotis, slēpa lielus ieroču glabātuves, gaidot labējo spēku atriebību nākotnē.[3] Labējie grupējās ap karali Georgu, nacionālismu un monarhismu, teorētiski neitrālā Nacionālā gvarde, kas bija izveidota Varkizas līguma īstenošanai, nepieļāva kreiso iekļūšanu tajā.[4]
Baltais terors un pilsoņu kara sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Grieķijas kreisajiem valdība sistemātiski liedza viņu politiskās un juridiskās tiesības, veicinot viņu turpmāko vajāšanu.[5] Kad EAM-ELAS tika neitralizēts, tās dalībnieki kļuva par vieglu upuri dažādām bruņotām labējām grupām, kuras atriebās par iepriekšējo "sarkano teroru" un lielā mērā sastāvēja no tajā cietušajiem un viņu ģimenes locekļiem.[2][6] Tie bija no bijušajiem kolaboracionistu drošības bataljonu locekļiem līdz valdības paramilitārajiem drošības dienestiem, galvenokārt Grieķijas žandarmērijas, MAY un Nacionālās gvardes, kas darbojās ar valdības klusu atbalstu. Tādējādi, kā norāda Polimeriss Vogliss, "[ja] citur Eiropā cietumus pārpludināja fašisti un viņu līdzstrādnieki, Grieķijā lielākā daļa ieslodzīto bija kreiso pretošanās organizāciju biedri." Saskaņā ar Lielbritānijas Juridiskās misijas Grieķijā datiem, no 16 700 ieslodzītajiem 1945. gada 1. oktobrī 7 077 bija parastie noziedznieki, 6 027 bija kreisie ieslodzītie, kas tika ieslodzīti pēc Decembra sadursmēm, un tikai 2 896 bija kolaboracionisti. 1945. gada decembrī Grieķijas varas iestādes meklēja 48 956 cilvēkus sakarā ar viņu saistību ar EAM-ELAS.[3] Vajāšanas kampaņa ilga 1945. gadā un lielāko daļu 1946. gada, un tā bija izšķirošs elements politiskā klimata radikalizēšanā un polarizācijā valstī. Ar nāvessodu izpildi, spīdzināšanu, publisku pazemošanu un sieviešu izvarošanu tika mēģināts kriminalizēt kreiso pretestības kustību un atdalīt no valsts struktūrām tās dalībniekus, pret kuriem izturējās nevis kā pret karotājiem pret okupāciju, bet kā pret parastiem noziedzniekiem un sliktāk nekā pret iekarotājiem.[4]
Līdz 1945. gada maijam Nacionālā gvarde bija izveidojusi priekšposteņus visā valstī, taču tās skaits nebija pietiekams, lai uzturētu kārtību, un Žandarmērijas darbaspēks tāpat bija izsmelts Dekemvrianas laikā. Šādos apstākļos policijas darbu bieži veica galēji labējās paramilitāras organizācijas, īpaši "X organizācija". Tādos apgabalos kā Krētā, Peloponēsas dienvidos un Tesālijā paramilitārie grupējumi pārsniedza oficiālo drošības vienību locekļu skaitu pat pēc 1946. gada. Lai gan Lielbritānijas iesaistīšanās tiešā galēji labējo paramilitāro grupējumu atbalstīšanā joprojām ir strīdīgs jautājums Grieķijas historiogrāfijā un nav pārliecinoši pierādīts, ir zināms, ka Lielbritānijas varas iestādes pacieta viņu aktivitātes un nepielika nekādas pūles, lai novērstu grieķu kreiso vajāšanu.[5] Pēc Varkizas līguma tika izveidoti 35 galēji labējo "nāves eskadroni" Centrālajā Grieķijā, 35 Tesālijā, 23 Epīrā, 50 Peloponēsā, 38 Rietummaķedonijā un kopumā 35 grupas darbojās Centrālajā Maķedonijā, Austrumu Maķedonijā un Trāķijā. Tādas bija arī dažādās Grieķijas salās, palielinot kopējo paramilitāro grupu skaitu līdz vairāk nekā 230, kurās 1945. gada jūlijā bija 10 000 līdz 18 000 dalībnieku. Pēc KKE otrā partijas kongresa 1946. gada februārī izveidojās aptuveni 250 kreiso pašaizsardzības grupu. Visā Grieķijā tika izveidotas kaujinieku grupas, kas pazīstamas kā Demokrātisko bruņoto vajāto kaujinieku grupas (ODEKA), kurās kopumā bija aptuveni 3000 vīru.
Vardarbība pastiprinājās vēlēšanu periodā, lai veidotu rezultātus labējo labā, kā arī referenduma laikā, lai nepieļautu pretmonarhistu piedalīšanos.[6] Tika iznīcināti EAM un KKE reģionālie biroji, kā arī vietējie laikraksti ārpus Atēnām. Radītie intensīvās nedrošības un terorisma apstākļi izraisīja jaunu iekšējās migrācijas vilni no laukiem uz pilsētām, kurp cilvēki devās bēgļu gaitās pēc lielākas drošības.[4] 1945. gada 3. jūnijā centristu politiķu grupa apmeklēja premjerministru Petrosu Volgaru, lūdzot reorganizēt žandarmēriju un izbeigt terorismu. Vienlaikus viņi nāca klajā ar kopīgu paziņojumu, nosodot vardarbību pēc decembra.[7] KKE boikotēja 1946. gada vēlēšanas, un karadarbība galu galā atsākās līdz ar Grieķijas pilsoņu kara trešās jeb galvenās fāzes uzliesmojumu 1946. gada pavasarī.
Laika posmā no Varkizas līguma līdz 1946. gada vēlēšanām labējās teroristu vienības pastrādāja 1289 slepkavības, 165 izvarošanas, 151 nolaupīšanu un piespiedu pazušanu. 6681 cilvēks tika ievainots, 32 632 tika spīdzināti, 84 939 tika arestēti un 173 sievietes tika noskūtas kailas. Pēc Apvienotās nacionālistu apvienības uzvaras 1946. gada 1. aprīlī un līdz tā paša gada 1. maijam tika noslepkavoti 116 kreisie, 31 ievainots, 114 spīdzināti, nodedzinātas 4 ēkas un izdemolēti 7 politiskie biroji.[8]
Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| Slepkavības | 1289 |
| Traumas | 6671 |
| Aresti | 84 931 |
| Spīdzināšanas | 31 632 |
| Cietumi | 8624 |
| Aplaupīšana vai mantas iznīcināšana | 18 767 |
| Slepkavības mēģinājumi | 509 |
| Izvarošanas | 165 |
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 Stavrakis, Peter J. (1989). Moscow and Greek Communism, 1944-1949. Cornell University Press. ISBN 080142125X.
- ↑ 2,0 2,1 Rajak, Svetoslav (2010). "The Cold War in the Balkans, 1945—1956". In Leffler, Melvyn P.; Westad, Odd Arne (eds.). The Cambridge History of the Cold War, Volume I. Cambridge University Press. pp. 198—220. ISBN 978-0521837194.
- ↑ 3,0 3,1 Alivizatos, Nikos (1995). Οι πολιτικοί θεσμοί σε κρίση 1922-1974. Όψεις της ελληνικής εμπειρίας [Political institutions in crisis 1922-1974. Aspects of the Greek experience] (in Greek). Athens: Themelio. ISBN 960-310-043-9.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Λιάκος, Αντώνης (2020) [2019]. Ο Ελληνικός 20ος αιώνας (3η έκδοση). Αθήνα: Πόλις. ISBN 978-960-435-698-0.
- ↑ 5,0 5,1 Margaritis, Giorgos (2005). Ιστορία του ελληνικού εμφυλίου πολέμου 1946-1949 [History of the Greek Civil War 1946-1949] (in Greek). Vol. I. Athens: Vivliorama. ISBN 9608087120>.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 Μαυρογορδάτος, Γιώργος (2006) [1984]. «Οι εκλογές και το δημοψήφισμα του 1946:Προοίμιο του Εμφυλίου Πολέμου». Στο: Ιατρίδης, Γιάννης. Η Ελλάδα στη δεκαετία 1940-1950: Ένα έθνος σε κρίση. Αθήνα: Θεμέλιο. ISBN 960-310-004-8.
- ↑ Μαραντζίδης, Νίκος (2023). Στη σκιά του Στάλιν:Μια παγκόσμια ιστορία του ελληνικού κομμουνισμού (1η έκδοση). Αθήνα: Αλεξάνδρεια. ISBN 978-960-221-993-5.
- ↑ Margaris, Nikos (1966). Η Ιστορία της Μακρονήσου [The History of Makronisos] (in Greek). Vol. I. Athens: Papadopoulos and Co.