Banokbērnas kauja

Banokbērnas kauja
	Daļa no Pirmā Skotijas neatkarības kara
	; Banokbērnas kaujas attēlojums no 1440. gadu Valtera Bovera grāmatas Scotichronicon manuskripta. Šis ir agrākais zināmais kaujas attēlojums.
Datums	1314. gada 23–24. jūnijs
Vieta	Bennokberne, Skotija56°05′36″N 03°56′16″W / 56.09333°N 3.93778°WKoordinātas: 56°05′36″N 03°56′16″W / 56.09333°N 3.93778°W
Iznākums	skotu uzvara
Karotāji
Skotijas karaliste	Anglijas Karaliste
Komandieri un līderi
Roberts Brūss; Edvards Brūss; Džeimss Duglass ;	Edvards II Plantagenets; Hamfrijs de Bohuns; Gilberts de Klērs;
Spēks
5 000–8 000	20 000–25 000

Banokbērnas kauja (skotu gēlu: Blàr Allt nam Bànag vai Blàr Allt a' Bhonnaich) ir viena no nozīmīgākajām 13.—16. gadsimta angļu-skotu kaujām, kas notika 1314. gada 23.—24. jūnijā pie Banokbērnas upes starp Skotijas karaļa Roberta Brūsa armiju un Anglijas karaļa Edvarda II armiju Pirmā Skotijas neatkarības kara laikā. Angļu armijas sakāve Banokbērnā nodrošināja Skotijas neatkarības atjaunošanu. Šī iemesla dēļ Banokbērnas kauja tiek plaši uzskatīta par ievērojamu brīdi Skotijas vēsturē.^[1]

Karadarbība pirms kaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Roberta I Brūsa vēsturiskā uzvara pār Emera de Valensa, lorda Pembroka armiju Laudonhilas kaujā 1307. gada 10. maijā^[2] un nemiernieku Skotijas karaļa atbalstītāju veiksmīgās darbības, lai atbrīvotu ziemeļu un rietumu valsts daļas no angļu okupācijas 1307-1312. gados ļāva aplenkt lielākās pilsētas Skotijas lejasdaļā. 1313. gadā skotu komandieri Džeimss Duglass un Tomass Rendolfs padzina angļu garnizonus no Roksboro un Edinburgas. 1314. gada pavasarī karaļa Roberta I armija aplenca Stērlingas pili, kas ir svarīgākais stratēģiskais punkts Skotijas rietumos. Stērlingas gubernators Anglijā Filips Movbrijs piekrita nodot pili skotiem, ja aplenkums netiks atcelts līdz 1314. gada 24. jūnijam. Anglijas karalis Edvards II nekavējoties sāka gatavot jaunu iebrukumu Skotijā. Tomēr konflikta ar angļu magnātiem kontekstā viņš nevarēja piesaistīt kampaņai nozīmīgus militāros spēkus. Neskatoties uz to, 25 000 cilvēku liela angļu armija karaļa Edvarda II vadībā ienāca Skotijā un netraucēti virzījās Stērlingas virzienā.

Pretinieku karaspēka sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

23. jūnijā britu karaspēks sasniedza Banokbērnas upi dažus kilometrus uz dienvidiem no Stērlingas. Skotijas armija, kuru vadīja karalis Roberts I, atradās mežainajos pakalnos, kas ieskauj ceļu. Skaitliskā ziņā skotu karaspēks (pēc dažādām aplēsēm — no 5 līdz 10 tūkstošiem cilvēku) bija mazāks par angļu armiju, taču skotu atrašanās vieta bija labvēlīga un tos vadīja pieredzējuši komandieri: karalis Roberts I, Edvards Brūss, Džeimss Duglass un Tomass Rendolfs (vairāki mūsdienu vēsturnieki, sākot no 19. gadsimta, apstrīd britu skaitlisko pārākumu, īpaši viņu lielo kājnieku klātbūtni, jo kaujas gaita to neapstiprina).

Skotijas karaļa, tāpat kā viņa priekšgājēja Viljama Vollesa, armija galvenokārt sastāvēja no kājniekiem, kas bija bruņoti ar šķēpiem, un tika sadalīta trīs lielās vienībās. Avangardu komandēja Tomass Rendolfs. Pats karalis 500 jātnieku lielu vienību. Armija tika savākta no visas Skotijas: tajā bija bruņinieki, pilsētnieki un tirgotāji — visi, kas varēja iegādāties ieročus un bruņas. Skotijas armijā bija loka šāvēju vienības (apmēram 500 cilvēku) un smagā kavalērija (daudzi no viņiem kaujas laikā bija spiesti nokāpt no zirgiem).

Kaujas gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divkauja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cīņa sākās ar negaidītu sadursmi starp karali Robertu Brūsu un Herefordas grāfa brāļa dēla Henrija de Bohuna angļu vienību (nejaukt ar otru Henriju de Bohunu — viņa vecvectēvu). Henrijs de Bohuns, ejot savas vienības priekšgalā, pēkšņi ieraudzīja Skotijas karali jājam viņa karaspēka priekšgalā. Bohuns, izlicis šķēpu uz priekšu, nekavējoties metās uzbrukt izcilajam ienaidniekam. Karalis jāja ar nelielu sacīkšu zirgu un, kam nebija bruņu, bija bruņots tikai ar kaujas cirvi. Kad strauji tuvojošais barons jau atradās pāris metru attālumā no karaļa, pēdējais strauji pagrieza zirgu un, stāvēdams kāpšļos, izdarīja graujošu sitienu ar cirvi, ielaužot angļa ķiveri un nogriežot bruņiniekam galvu. Tajā mirklī Bohuns nokrita miris. Karaļa uzvara duelī ar angļu baronu kļuva par signālu vispārējam skotu karaspēka uzbrukumam. Šī cīņa kļuva par vienu no krāšņākajām Skotijas vēstures lappusēm.

Kaujas pirmā diena[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmajā dienā cīņa turpinājās ar izteiktu skotu pārsvaru. Kalnains reljefs un komandas kļūdas neļāva britiem aktīvi izmantot kavalēriju un loka šāvējus. Skotijas karaspēka spiediena ietekmē angļu avangarda bruņinieki bija spiesti atkāpties. Tikmēr cita angļu kavalērijas vienība Roberta de Kliforda un Henrija de Bomona vadībā, apejot skotu pozīcijas, devās Stērlingas virzienā. Uzminējis britu manevru, Roberts I Brūss nosūtīja Tomasa Rendolfa šiltronu, lai bloķētu uzbrūkošo angļu vienību. Angļu bruņinieki, kuriem bija atņemts loka šāvēju atbalsts, nespēja pretoties skotu kājniekiem, kas apvienojās izturīgos un kustīgos šiltronu ierindas veidojumos. Angļu vienība tika atsista un sakauta.

Kaujas otrā diena[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tikmēr angļu karaspēks turpināja virzīties uz Stērlingu. Skotijas karalis ar prasmīgiem manevriem nogrieza visus tiešos ceļus uz pilsētu, bet Edvards II izvēlējās visneveiksmīgāko un bīstamāko maršrutu, kas veda cauri Banokbērnas pilsētai. Vakarā Anglijas karalis deva pavēli pārdislocēt karaspēku līdzenumā starp Banokbērnas un Fortas upēm. Rezultātā angļi nokļuva ārkārtīgi ierobežotā, purvainā teritorijā. Drīz pēc rītausmas nākamajā rītā skotu šķēpneši, apvienojušies trīs batālijās, sāka uzbrukt angļu pozīcijām. Edvardu pārsteidza skotu armijas parādīšanās no meža. Tikmēr Roberta I Brūsa karavīri, tuvojoties angļu pozīcijām, nometās ceļos, lai lūgtu dievu. Pārsteigtais angļu karalis, saskaņā ar leģendu, teicis, ka viņi lūdz žēlastību, taču viens no viņa svītas pārstāvjiem deva mājienu, ka skoti lūdz žēlastību no Dieva, bet ne no angļu karaļa.

Angļu karaspēka avangards, kuru vadīja nepacietīgais Glosteras grāfs, uzbruka skotu karaspēkam. Pats Glosters un daudzi viņa bruņinieki savu nāvi atrada Skotijas virsotņu mežā. Angļu armijas milzīgajam lielumam bija liktenīga loma sekojošajā kaujā: britiem vajadzēja pārāk daudz laika, lai pārkārtotu savas rindas un sagatavotu karaspēku kaujai. Tikmēr pēc Roberta I Brūsa pavēles Skotijas armija ar visu savu masu uzbruka nesakārtotajai angļu armijai. Mēģinājumi organizēt pretošanos cieta neveiksmi, briti nokļuva upes aizsprostojumā un saspiedās ciešā, neorganizētā pūlī, kurā loka šāvējiem nebija iespējas demonstrēt savas kaujas spējas. Daudzi bruņinieki aizbēga. Sakāvi pabeidza karaļa Roberta I vienība, ko pastiprināja gēlu vienības no Skotijas rietumiem.

Karalis Edvards II tik tikko izglābās no sagūstīšanas un kopā ar savu personīgo miesassargu aizbēga uz Danbāru, kas veicināja visas kārtības un disciplīnas galīgu sabrukumu angļu armijā, kuras atkāpšanās drīz vien pārvērtās par panisku bēgšanu. Izmisīgi mēģinot aizbēgt, angļu karaspēka paliekas aizbēga uz Anglijas un Skotijas robežu, kas atrodas 145 kilometrus uz dienvidiem no slaktiņa vietas. Daudzus angļus nogalināja vajājošie skoti vai vietējie iedzīvotāji. Vienīgā daļa, kurai izdevās organizēti un bez liekiem zaudējumiem nokļūt drošā vietā, bija velsiešu šķēpneši. Kaujā gāja bojā vairāk nekā 10 tūkstoši britu karavīru. Skotu zaudējumi bija daudz mazāki.

Banokbērnas kaujas nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz to, ka sakāve Banokbērnā nepiespieda Angliju atzīt Skotijas neatkarību un karadarbība turpinājās vairāk nekā desmit gadus (ar pārtraukumiem), šī cīņa bija izšķiroša cīņā par Skotijas atbrīvošanu.

Pēc Banokbērnas Roberts I Brūss uzsāka pretuzbrukumu un parnesa karadarbību uz militārajām operācijām Anglijā un Īrijā. Skotija tika atbrīvota un sākās valsts atjaunošana. Uzvara Banokbērnā kļuva par skotu vienotības un neatkarības cīņas simbolu, būtiski ietekmējot skotu nācijas veidošanos.

Tajā pašā laikā angļu varas nodibināšanas plānu sabrukums Skotijā veicināja nopietnu iekšpolitisko krīzi Anglijā, kas beidzās ar Edvarda II gāšanu 1327. gadā, un 1328. gada 1. martā tika noslēgts Nortemptonas miers, kā rezultātā tika atzīta Skotijas neatkarība.