Skotija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Skotija
Scotland, Alba
Skotijas karogs Skotijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaFlower of Scotland (de facto)
Location of
GalvaspilsētaEdinburga
55°57′N 3°12′W / 55.950°N 3.200°W / 55.950; -3.200
Lielākā pilsēta Glāzgova
Valsts valodas angļu valoda
skotu gēlu valoda
Etniskās grupas  89% skoti
7% angļi, īri, velsieši
4% citi
Valdība Atkarīga no Apvienotās Karalistes
 -  Skotijas valdības galva Nikola Stērdžena
Platība
 -  Kopā 78 772 km² 
 -  Ūdens (%) 1,9
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2009. gadā. gadā 5 194 000 
 -  Blīvums 65,9/km² 
IKP (PPP) 2006. gada aprēķins
 -  Kopā 194 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju 39680 
Valūta Sterliņu mārciņa (GBP)
Laika josla GMT (UTC0)
 -  Vasarā (DST) BST (UTC+1)
Interneta domēns .uk
Tālsarunu kods +44

Skotija (angļu: Scotland, skotu gēlu: Alba) ir viena no Apvienotās Karalistes četrām daļām (pārējās ir Anglija, Velsa un Ziemeļīrija). Skotija atrodas Lielbritānijas salas ziemeļos, tai ir sauszemes robeža ar Angliju, austrumos to apskalo Ziemeļjūra, ziemeļos un rietumos Atlantijas okeāns, savukārt Ziemeļu šaurums un Īrijas jūra dienvidaustrumos. Skotijai pieder apmēram 790 salas. Skotijā atrodas Lielbritānijas augstākā virsotne Neviss (1343 m vjl).

Lielākās pilsētas Skotijā ir Glāzgova un galvaspilsēta Edinburga.

Skotijas Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras sektoros ir ievērojamas naftas iegulas (lielākās Eiropas Savienībā), kas tiek intensīvi izmantotas ieguvei. Šī iemesla dēļ Skotijas trešo lielāko pilsētu Aberdīnu dēvē par "Eiropas naftas galvaspilsētu".

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 80. gada Romas Impērija vairākkārt nesekmīgi mēģināja pakļaut Lielbritānijas salas ziemeļu daļu, ko apdzīvoja piktu ciltis. No 122. līdz 128. gadam aizsardzībai pret piktiem romieši uzbūvēja Adriāna valni, ap 400. gadu romieši pameta Britāniju. 503. gadā no tagadējās Ziemeļīrijas ieradās skoti, 843. gadā skotu ķēniņš Kenets Makalpins pakļāva piktus un kļuva par Albas valsts valdnieku.

1290. gadā Anglijas karalis Edvards I Plantagenets anektēja Skotiju, bet 1297. gadā Viljams Volless sakāva angļu karaspēku kaujā pie Stirlingas tilta. Skotijas tronī kāpa Roberts I Brūss, kurš 1314. gadā sakāva angļus kaujā pie Banokbērnas (Bannockburn). Skotijas karalis Džeimss VI Stjuarts 1603. gadā kļuva par arī Anglijas un Īrijas karali Džeimsu I.

Kad 1688. gadā Skotijas karalis Džeimss VII Stjuarts (Anglijas un Īrijas karalis Džeimss II) tika gāzts no Anglijas troņa, sākās viņa piekritēju (jakobītu) sacelšanās, kas tika sakauta un 1707. gadā tika izveidota Lielbritānijas Karaliste. Kad 1714. gadā par Lielbritānijas karali kļuva Hannoveres kūrfirsts Georgs Ludvigs (Herzog Georg Ludwig von Braunschweig-Lüneburg), Skotijā atkal sākās jakobītu sacelšanās, kuras laikā Džeimsa VII dēls Čarlzs Frensiss Eduards Stjuarts neveiksmīgi mēģināja iegūt Skotijas troni. Austrijas mantojuma kara laikā Francijas atbalstītais Džeimsa VII mazdēls Čarlzs Eduards Stjuarts (iesauka "Glītais princis Čārlijs", Bonnie Prince Charlie) vēlreiz neveiksmīgi mēģināja atgūt Skotijas karaļa troni (1745-1748).

1820. gados Skotijas dienvidos sākās industriālā revolūcija. 1975. gadā pie Skotijas krastiem sākās Ziemeļjūras naftas ieguve. 1999. gadā atjaunoja Skotijas parlamenta darbību. Lai izšķirtu jautājumu par Skotijas neatkarības atjaunošanu, 2014. gada 18. septembrī notika Skotijas neatkarības referendums, kurā 55,3% no vēlētājiem nobalsoja pret to.

2016. gada referendumā par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā vairums Skotijas iedzīvotāju nobalsoja par palikšanu Eiropas Savienības sastāvā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]