Bellacord Electro
Bellaccord Electro, zināma arī kā vienkārši Bellacord, bija skaņuplašu rūpnīca, kuru 1931. gadā pēc Nacionālās operas dziedātāja Roberta Vizbuļa ieteikuma[1] nodibināja tolaik Latvijas lielākā grāmatu apgāda "Grāmatu draugs" īpašnieks Helmārs Rudzītis.
Rūpnīca savu darbību uzsāka 1931. gada novembrī ar 14 strādniekiem un 11 mašīnām Kalnciema ielā 40, bijušās lampu rūpnīcas Lux teritorijā. Fabrikā izmantoja Lielās depresijas laikā bankrotējušas Berlīnes firmas Vox-Schallplatten- und Sprechmaschinen-AG iekārtas. Īsā laikā firma guva panākumus, pateicoties kvalitatīvajiem ierakstiem, un kļuva par tālaika lielāko skaņuplašu ražotāju Baltijas valstīs, savas pastāvēšanas laikā veicot vairāk nekā 1500 skaņdarbu ierakstu. Viens no panākumu iemesliem bija tiem laikiem ļoti modernie firmas Neumann mikrofoni, kas ļāva veikt kvalitatīvus skaņu ierakstus.[2]
Padomju okupācijas laikā fabriku nacionalizēja, 1949. gadā tā ieguva nosaukumu "Valsts Rīgas skaņuplašu fabrika", 1950. gadā — "Rīgas skaņuplašu rūpnīca", 1958. gadā — Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu rūpnīca "Līgo",[3] 1961. gadā — Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu rūpnīca “Melodija”. 1964. gadā visas PSRS skaņuplašu fabrikas apvienoja Vissavienības firmā “Melodija”.[3] Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas fabrikas ēkā darbojās SIA “RiTonis” (1992–1999).
Mūsdienās Bellacord plates glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas audiovizuālajā krājumā, kā arī vairākos Latvijas muzejos.[4]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Maija Goluboviča (2016. gada 28. marts) (latviski). Helmars Rudzītis – no sīka tirgotāja līdz Eiropas magnātam. Forbes. Arhivēts no oriģināla 2017-05-14.
- ↑ Bellaccord
- 1 2 «Bellacord- Electro» (latviski). CitaRiga. Skatīts: 2018-11-28.
- ↑ «Audiovizuālie izdevumi» (latviski). Latvijas Nacionālā bibliotēka. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-04-18. Skatīts: 2018-11-28.
 | Šis ar Latviju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |