Benzīns

Stikla burka ar benzīnu.

Benzīns normālos apstākļos ir gaistošs un viegli uzliesmojošs šķidrums, kas destilācijas rezultātā ir iegūts no jēlnaftas. Mūsdienās, lai palielinātu iegūtā benzīna daudzumu no jēlnaftas, plaši izmanto arī naftas smago sastāvdaļu pārstrādes procesu, kas pazīstams kā krekings. Benzīns lielākoties tiek izmantots kā degviela iekšdedzes dzinējos, lai gan plaši lieto arī eļļas un tauku šķīdināšanā. Benzīns ir tikpat svarīgs tautsaimniecībā kā asinis cilvēka organismā.

Benzīns ir komplekss maisījums, kas sastāv no vairākiem simtiem dažādu ogļūdeņražu. Vairums no tiem ir piesātinātie ogļūdeņraži, kur katras molekulas pamatā ir no 4 līdz 12 oglekļa atomiem. Benzīns, kas tiek izmantots automašīnās, iztvaiko no 30 līdz 200 °C lielā temperatūrā.

Benzīna oktānskaitlis (95, 98 un citi) raksturo to, cik daudz konkrēto vielu var saspiest, pirms tā spontāni aizdegas.

20. gadsimtā ceļoties naftas un, līdz ar to, benzīna cenai, daudzās valstīs ir pieaudzis pieprasījums pēc gazohola, kura sastāvā 90% ir bezsvina benzīns un 10% — etanols.

Vēsture

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā benzīns bija petrolejas rūpniecības atlikums, kuram nebija pielietojuma. Sākumā naftas rūpnieki to vienkārši izlēja jūrā, bet to varas iestādes drīz vien aizliedza, jo tika apdraudēta dzīvnieku un augu valsts, kā arī varēja izcelties ugunsgrēks. Tādēļ tika raktas speciālas bedres, kurās nevajadzīgo benzīnu sadedzināja. Sadedzinātā benzīna daudzums sasniedza vairākus simttūkstošus tonnu. Šī bezjēdzīgā iznīcināšana beidzās tikai pēc iekšdedzes dzinēja izgudrošanas.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Benzīns.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)