Bibliotēka Kalpaka bulvārī
 | |
| Abreviatūra | LU Bibliotēka |
|---|---|
| Atrašanās vieta |
|
Darbības | Rīga |
| Pakalpojumi | Bibliotēka |
Jumta organizācija | Latvijas Universitātes Bibliotēka |
| Tīmekļa vietne | biblioteka.lu.lv |
Bibliotēka Kalpaka bulvārī ir jaunākā Latvijas Universitātes Bibliotēkas bibliotēka, kas Rīgā, Kalpaka bulvārī 4 izveidota pētnieku darba vajadzībām. Bibliotēka piedāvā pakalpojumus un informācijas resursus Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro un sociālo zinātņu centra vajadzībām. Bibliotēka ir skaists arhitektūras, izglītības un kultūras simbols ar nozīmīgu vēsturi, viena no izteiksmīgākajām 19./20.gadsimta mijas Rīgas Bulvāru loka dzīvojamajām ēkām, kas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauta kā valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis ēku projektēja ievērojamajam Rīgas pilsonim Ludvigam Vilhelmam Kerkoviusam, kas savulaik bija Rīgas rātskungs, Rīgas pilsētas galvas biedrs un Rīgas pilsētas galva. 20. gadsimta 40. gados ēka Kalpaka bulvārī 4 nonāca Latvijas Universitātes valdījumā. No 2012. gada aprīļa līdz 2013. gada janvārim notika ēkas rekonstrukcija. LU Bibliotēka tajā atsāka darbību 2013. gada septembrī.
Ēkas projekts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jāņa Fridriha Baumaņa nama Totlēbena bulvārī 4 (tagad Kalpaka bulvārī 4) projekts datēts ar 1874. gadu, bet celtniecība pabeigta 1878. gadā. J. F. Baumanis to veidojis kā savrupnamu Ludvigam Vilhelmam Kerkoviusam un viņa 9 bērnu ģimenei. Trīsstāvu ēka veidota izteiksmīgās neogotikas formās, sekojot neogotikas stila piļu asimetriskajai uzbūves shēmai. Ēka projektēta kā tipiska sava laika savrupmāja ar divām ieejām un diviem pagalmiem:
- Viens — neliels slēgts dārzs ar ieeju tikai no īpašnieka dzīvokļa,
- Otrs — saimniecības pagalms ar stalli un ratnīcu kalpiem,
- Zem vēsturiskās ēkas visā tās apjomā izvietots velvēts pagrabs,
- Dzīvokļu plānojums visos stāvos bijis analogs — ar 10 telpām.[1]
Ēkas fasādes (gan pret Kalpaka bulvāri, gan abas sānu fasādes) sedz bagātīgs apmetumā veidots neogotiskais dekors angļu gotikas tradīcijās — otrajā stāvā redzamas smailarkas pārsedzes logu apmalēs, bet ēkas fasādi noslēdz plata, ar dzeguļiem dekorēta atika. Sākotnējais fasādes krāsojums, kas konstatēts pirmā stāva līmenī, bijis dzeltenīgs, savukārt ēkas cokols krāsots brūnganīgā tonī. Ēkai ir desmit veidu logi un deviņu veidu durvis. Fasādē pret Kalpaka bulvāri saglabājušies visi sākotnējie logi ar pirmējo aprīkojumu, pirmajā stāvā arī sākotnējie iekšējie slēģi.[2] Pagalma fasādē saglabājušās sākotnējās logu ārējās vērtnes. Nomainītajām vērtnēm un rāmjiem izveidots stilistiski analogs profilējums.
Ēkā saglabājušās lielākā daļa sākotnējo durvju, kas veidotas rāmju pildiņu konstrukcijā ar neogotisku pildiņu dekoru.[3] Parādes ieeja ēkā atrodas blakus saimniecības pagalma vārtiem, bet ieeja un „melnās” (kalpu) kāpnes — no saimniecības pagalma. Saimniecības pagalmā agrāk atradies piebūvēts zirgu stallis četriem zirgiem un ratnīca. Piebūves otrajā stāvā — divas dzīvojamās telpas kalpotājiem un noliktava.
Ievērības cienīga ir kāpņu telpa ar ozolkoka vītņu kāpnēm, kas veidotas ar virpotiem margu balustriem. Kāpnes stiprinātas uz sienā iebūvētām konsolēm un iekļautas ovālās kāpņu telpas apjomā. Laidu pakāpieni sekundāri apšūti. Redzamas greznas un vēsturiskas durvis ar barokāliem dzelzs rotājumiem un izteiksmīgiem kokgriezumiem. Galvenajā kāpņu telpā un vestibilā redzams piesātināts tumši sarkans sienu krāsojums un daudzkrāsaini griestu gleznojumi. Vairākās telpās saglabājies ozolkoka parkets, kas atklāj daudzveidīgas un katrā telpā atšķirīgas rakstu kompozīcijas — pirmā stāva pieņemšanas telpā parkets ir šaha galdiņa rakstā, zāles parketā savukārt ietvertas zvaigznes veida cēlkoku intarsijas.
Zem ēkas atrodas pagrabs. Vēsturiski pagrabs ir atradies zem visas vecās mājas. Pagrabs agrāk izmantots dažādiem saimnieciskajiem mērķiem. 20. gs. 20.—30. gados pagrabā atradušies dzīvokļi. Pēc renovācijas pagrabs ir atjaunots un labiekārtots. Tajā saglabājušies koka sienas paneļu oriģināli no 20. gs. 30. gadu labiekārtojumiem. Augšējā daļa ir veidota Art Deco stilā, grīdas sedz parkets skujiņu rakstā.
Tolaik katrā no trim stāviem atradās liels labiekārtots desmit istabu dzīvoklis ar atsevišķām „melnajām” jeb sētas kāpnēm un kalpones istabu pie virtuves. Saimniekiem paredzētās telpas atradās 1. stāvā, bet otrā un trešā stāva dzīvokļi tika izīrēti.
Ēkas projektā pirmā stāva telpām minētas arī to funkcijas — priekštelpa, kabinets, uzgaidāmā telpa, zāle, kamīna istaba, ziemas dārzs, ēdamistaba centrā, četras guļamistabas, virtuve, kalpones istaba, vannas istaba un divas tualetes. Ēkā sākotnēji bijusi krāsns apkure, taču no krāsnīm saglabājusies tikai viena apaļa baltu podiņu krāsns, kas šobrīd novietota galvenajā kāpņu telpā,[2] kuras īstā atrašanās vieta nav zināma. 1908. gadā ēka pievienota pilsētas kanalizācijas sistēmai.
Nama iemītnieki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ar namu Kalpaka bulvārī saistīta Rīgas Mākslas veicināšanas biedrības (Rigasche Kunstverein) un Rīgas pilsētas Gleznu galerijas vēsture. Šo abu organizāciju kolekcijas līdz 1878. gadam atradušās nepiemērotos apstākļos Rīgas Politehnikuma aulā (tagad LU galvenajā ēkā Raiņa bulv. 19). No 1879. gada kolekcijas izvietošanai nolēma nomāt telpas Kerkoviusa namā, kur tās atradās līdz 1905. gadam — laikam, kad tika pabeigts pilsētas Mākslas muzejs.[4]
Pēc L. V. Kerkoviusa nāves par ēku rūpējušies viņa radi (mantinieki), bet no 1920. gada līdz 1940. gadam Kalpaka bulvāra namā atradās dzīvokļi, kā arī Veselības kopšanas muzejs, akciju sabiedrība „Ķieģelis”, studenšu korporācija „Imerija” un citas organizācijas. Ēkā bija arī pieci dzīvokļi, no kuriem trīs bija vienistabas bez virtuves un atradās pagrabā, viens vienistabas dzīvoklis ar virtuvi atradās virs autogarāžas un viens divistabu dzīvoklis bēniņos.[5]
1940. gadā par šo namu sāka interesēties Latvijas Universitāte un tā paša gada 15. jūlijā LU lūdza izglītības ministru piešķirt jaunas telpas tās Centrālās bibliotēkas vajadzībām. LU Saimniecības Padome atzina, ka Centrālās bibliotēkas pašreizējām vajadzībām būtu piemēroti nekustamie īpašumi Kalpaka bulv. Nr. 4 un Raiņa bulv. Nr. 9, kuru robežas savienojas.
Ēkas, kurās šobrīd izvietota Bibliotēka Kalpaka bulvārī, tolaik piederēja Kerkoviusa mantiniekiem — Vācijas pilsoņiem, bet viena daļa — Latvijas Kredītbankai. Nams Raiņa bulvārī 9 — N. Mencendorfai, kas jau ilgu laiku dzīvoja Šveicē. Visi īpašnieki bija gatavi pārdot sev piederošās ēku daļas. Ēkas plānojums ir izmainījies 20. gs. 40. gados. Pielāgojot bibliotēkas vajadzībām un veidojot plašas lasītavas un grāmatu glabātuves, iekštelpas tika ievērojami pārbūvētas, lielākoties likvidējot sākotnējās starpsienas.[5]
1940. gadā pēc pāriešanas LU pārziņā savrupnams sāka jaunu dzīves un darba cēlienu, saglabājot mājas īpašnieka garīgos centienus Rīgas pilsētas labā. Celtnei tika pievienota blakus gruntsgabala — Mencendorfa savrupnama bijusī staļļa ēka.
LU Bibliotēkas Centrālā bibliotēka 20. gs. 70. gados kļuva par studentu, profesoru un pētnieku atzītu un iecienītu darba vietu.
Nama atdzimšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tagad valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ir renovēts, bet sētas būvju vietā uzcelta jauna ēka.
Greznajā vēsturiskās ēkas 1. stāva priekštelpā ir iespējams aplūkot restaurētos griestus, kur ir atstāti fragmenti, kas sniedz iespēju ieraudzīt krāsojumu oriģinālā — gan tādu, kāds tas bijis tolaik, kad ēka tika uzcelta, gan 19. gs. 90. gados. Bijušajā saimnieka darba kabinetā apmeklētājiem iekārtota pašapkalpošanās garderobe.
Bibliotēkas apmeklētāju ērtībām ir izveidota multifunkcionāla lasītava, kur notiek arī konferences, semināri, mācību nodarbības, prezentācijas, grāmatu atvēršanas svētki un citi pasākumi. Savulaik šī telpa bijusi grezna viesu zāle un uzgaidāmā telpa, šeit grīdas parketa paraugos redzama ēkas vēsture. Tā kā Kerkoviusa kungs savā dzīves laikā ir bijis liels mākslas cienītājs un atbalstītājs, ēkā ir valdījusi māksla. Turpinot tradīcijas, LU Bibliotēka piedāvā mākslas darbu izstādes. Šajā zālē jau skatītājus priecējuši Velgas Zvirgzdiņas gleznas, Monikas Oses akvareļi, Roberta Muža gleznas, Olafa Muižnieka zīmējumi.
Nelielās kamīna telpas greznā apdare ir izcils sava laika interjera kultūras paraugs. Istabā redzami atjaunoti sākotnējie sienu gleznojumi mauru stilā ar trafareta tehniku, kas liecina par augsta līmeņa amatnieku darbu. Kamīna istabā apdare bijusi fantastiski grezna — sienas lejasdaļā iluzori krāsots cokols un pildiņi, sienu augšdaļā veidots sarežģīts paklājam raksturīgs ornaments ar pinuma motīva ietvaru, bet griestu krāsojumu veidojusi sarežģīta kasešu kompozīcija ar astoņstaru zvaigzni centrā. Polihromie krāsojumi veidoti brūnganos, zilos un sārtos toņos.[6] Kamīns līdz mūsdienām nav saglabājies.
Bibliotēkas telpa atpūtai — brīvnīca — apmeklētāju iecienīta vieta skaisti noformētā baltā mēbeļu interjerā ar zilu ziedu ornamentu agrākās saimnieka virtuves vietā. Bet melnbaltās fotogrāfijas atgādina Bibliotēkas vēsturi dažādos laika posmos. Kerkoviusa kunga ģimenes ēdamistabas zonā tagad iekārtota Bibliotēkas lietotāju apkalpošanas vieta.
Ziemas dārza telpā restaurētā sarkankoka skapī ir izvietota daļa no grāmatu kolekcijas, ko dāvinājusi Kerkoviusu dzimta, kas tagad dzīvo daudzās pasaules valstīs visos kontinentos. Pēc dzimtas tikšanās Rīgā 2001. gadā LU saņēma vērtīgu grāmatu dāvinājumu LU Bibliotēkai. Kolekcijas lielāko daļu veido daiļliteratūras grāmatas, izdevumi literatūrzinātnē un filozofijā, kā arī darbi socioloģijā, antropoloģijā, valodniecībā, mākslā un vēsturē. Kopumā kolekcijā ir 926 grāmatas — izdevumi no 1856. gada līdz 1997. gadam, galvenokārt 20. gs. 60. un 70. gados Vācijā izdotas grāmatas vācu valodā.
Pēc viesošanās Kalpaka bulvārī 4 2014.gadā L. V. Kerkoviusa mazmazmazmeita Džoisa Kerkovius Hegli (Joyce Kerkovius Heggli) dāvāja Latvijas Universitātei L. V. Kerkoviusa portretu, ko Rīgā 1903. gadā gleznojis vācu portretists Teodors Kraus.
Bibliotēkas pakalpojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bibliotēka Kalpaka bulvārī nodrošina pilna spektra zinātniskajam darbam nepieciešamo pakalpojumu klāstu.
2. stāva apkalpošanas zonā pieejami uzziņu materiāli, enciklopēdijas, vārdnīcas, bezmaksas Bibliotēkas pamatpakalpojumi un maksas pakalpojumi. Apvienojot vēsturisko un mūsdienīgo būtiski ir izmainījusies plašā lasītava, kas nodrošina vidi efektīvam radošam darbam. Jaunbūvē ir iekārtota brīvpieejas krājuma lasītava, kurā atrodas pēdējos 10 gados pieprasītākie humanitāro un sociālo zinātņu nozaru izdevumi. Pētnieku ērtībām ir iekārtotas sešas individuālā darba kabīnes, no kurām paveras brīnišķīgs skats uz Esplanādi, Kerkoviusa kunga rožu dārza vietu un liepām lietussargu formā. Zinātniskām vajadzībām izmantojama konferenču zāle 60 vietām.
Pirmo reizi savā pastāvēšanas vēsturē pēc ēkas renovācijas LU Bibliotēkai ir izstāžu zāle, kurā iekārtota pastāvīga ekspozīcija. Izstādē apskatāmas kultūrvēsturiskās bagātības: pergamenti, gravīras, izdevumi no speciālām kolekcijām — attēlizdevumi, kartes, rokraksti un citas unikālas laikmetu liecības. Svarīgu vietu izstādē ieņem LU pirmā rektora profesora Ernesta Felsberga (1866—1928) kolekcijas izdevumi, kā arī ievērojamā sinologa profesora Pētera Šmita (1869—1938) kolekcijas dārgumi: ķīniešu, mandžūru grāmatas un rokraksti, īpaši ksilogrāfi. Izstāžu zāle ikvienam interesentam ir atvērta bez maksas Bibliotēkas darba laikā.
LU Bibliotēka piedāvā ekskursijas Bibliotēkā Kalpaka bulvārī, lai interesenti varētu iepazīties ar skaisti renovēto savrupnamu.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas Universitātes Bibliotēka laikmetu griežos (2007), LU Akadēmiskais apgāds. 12. lpp.
- ↑ 2,0 2,1 Latvijas Universitātes Bibliotēka laikmetu griežos (2007), LU Akadēmiskais apgāds. 13. lpp.
- ↑ Rīga, Kalpaka bulvāris 4. (2004), Arhitektoniskā izpētes grupa. 20. lpp.
- ↑ Rīga, Kalpaka bulvāris 4. (2004), Arhitektoniskā izpētes grupa. 7. lpp.
- ↑ 5,0 5,1 Rīga, Kalpaka bulvāris 4. (2004), Arhitektoniskā izpētes grupa. 14. lpp.
- ↑ Latvijas Universitātes Bibliotēka laikmetu griežos (2007). 13. lpp.