Pēteris Šmits

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par valodnieku. Par citām jēdziena Šmits nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Pēteris Šmits
Pēteris Šmits
Personīgā informācija
Dzimis 1869. gada 25. decembrī
Raunas pagasts
Miris 1938. gada 5. jūnijā (68 gadi)
Rīga
Tautība Latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne valodniecība, folkloristika, sinoloģija
Darba vietas Pekinas universitāte, Tālo Austrumu universitāte, Latvijas Universitāte
Alma mater Maskavas Universitāte
Pēterburgas universitāte
Sasniegumi, atklājumi Zinātniski pamatoja tungusu-mandžūru valodas kā patstāvīgu valodu saimi. Jaunās krievu sinoloģijas skolas izveidotājs. Baltu valodu pētījumi.
Apbalvojumi Tēvzemes balva zinātnē

Pēteris Šmits-Smiters, arī Šmidts (dzimis 1869. gada 25. decembrī, miris 1938. gada 5. jūnijā), bija latviešu orientālists sinologs, valodnieks un etnogrāfs. Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes goda priekšēdis (1919).

Pasaulē zināms kā jaunas krievu sinoloģijas skolas izveidotājs[1], Latvijā vairāk pazīstams ar saviem darbiem par latviešu folkloru un etnogrāfiju. Latviešu zinātniskās mitoloģijas pamatlicējs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēteris Šmits dzimis Raunas novadā toreizējās Lisēniešu Pekša mājās lauksaimnieka ģimenē. Pamatizglītību guvis Raunas pagastskolā, Raunas draudzes skolā un Cēsu apriņķa skolā. 1891. gadā absolvējis Rīgas guberņas ģimnāziju.

1891. gadā viņš uzsāka slāvu filoloģijas studijas Maskavas universitātē, taču pēc pirmā mācību gada mācības pameta. 1892. gadā sāka studijas Pēterburgas universitātes Austrumu valodu fakultāti, kur apguva ķīniešu un mandžūru valodas. Trīs gadus stažējās Pekinā, lai varētu pretendēt uz profesora vietu. Pēc Pekinas universitātes nodibināšanās 1898. gadā pasniedza tur krievu valodu, izpildījis atsevišķus diplomātiskus uzdevumus. No 1899. gada bijis mandžūru valodas un ķīniešu valodas gramatikas profesora vietas izpildītājs Vladivostokas Tālo Austrumu institūtā, kas bija pirmais orientālistikas centrs Krievijas impērijā, bet P. Šmits viens no pirmajiem mācību spēkiem tajā.[2] 1902. gadā ieguva maģistra grādu Pēterburgas universitātē ar disertāciju par ķīniešu mandarīnu valodas gramatiku un ieguva ārkārtas profesora vietu Vladivostokā.

1918. gadā viņš kļuva par Tālo Austrumu universitātes (Дальневосточный государственный университет (ДГУ)) profesoru un piedalījās tās Satversmes izveidē, bet 1919.-1920. gados bija universitātes Filoloģijas-filosofijas fakultātes dekāns. Darbojās Tālo Austrumu Latviešu Centrālajā birojā, 1919. gadā viņu ievēlēja par Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes Centrālās padomes goda priekšsēdi.[3]

1920. gadā kopā ar Imantas pulku atgriezās Latvijā, un tajā pašā gadā uzsāka darbu Latvijas Universitātē (LU), kur bija profesors, Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns (no 1923. gada līdz 1925. gadam), 1922. gadā LU prorektors studentu lietās. No 1923. gada līdz 1925. gadam filologu biedrības priekšnieks, pēc tam tās goda biedrs, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas priekšnieks. 1928. gadā Upsalas universitātes goda doktors, bet no 1936. gada - Latvijas Vēstures institūta īstenais biedrs.

Tā kā Latvijas Zinātņu akadēmijas izveidošanas projekts no valdības puses netika atbalstīts, pēc Pētera Šmita ierosmes Rīgas Latviešu biedrības paspārnē tika izveidota nevalstiska zinātņu akadēmija, Zinību komisiju reorganizējot par Zinātņu komiteju. Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komitejas svinīgajā atklāšanas sēdē 1932. gada 23. maijā kā goda viesi piedalījās Valsts prezidents A. Kviesis, ārlietu ministrs K. Zariņš, izglītības ministrs A. Ķēniņš, gandrīz viss diplomātiskais korpuss.

Mūža nogalē slimoja. 1938. gadā ieguva Tēvzemes balvu zinātnē. Miris 1938. gada 5. jūnijā. Pēteris Šmits bija latviešu studentu korporācijas Fraternitas Lettica biedrs.

Zinātniskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paralēli zinātniskajam darbam un pedagoga slodzei Tālo Austrumu institūtā, izstrādāja pilnīgi jaunu ķīniešu valodas pasniegšanas metodiku, ko vēlāk ieviesa arī Pēterburgas austrumu valodi institūtā u.c. Krievijas augstskolās.[4] Aktīvi piedalījās Amūras apgabala izpētes biedrības (Общество изучения Амурского края) darbā, bija biedrības bibliotekārs un rīcības komitejas loceklis, kas viņam ļāva gan organizēt, gan piedalīties zinātniskajās ekspedīcijās pa Austrumsibīriju.

1902. gadā Šmits nokārtoja eksāmenu un aizstāvēja disertāciju (Опыт мандаринской грамматики с текстами для упражнений), saņemot zinātnisko grādu. Pirmais Eiropas zinātnieks, kas apmeklēja gandrīz visas mandžūru valodās runājošās tautas Sibīrijā un Tālajos Austrumos, viņš arī izpētīja tās un publicēja zinātnisku rakstus par šo tautu valodām. Zinātniski pamatoja tungusu-mandžūru valodas kā patstāvīgu valodu saimi. Ar saviem darbiem un idejām izveidoja jaunu sinologu skolu Krievijā. Latvijā P.Šmitam neizdevās panākt, ka LU ievieš orientālistikas disciplīnas, un viņš bija spiests sašaurināt savu pētījumu loku un pamatā pievērsties latviešu folklorai un etnogrāfijai.

Pirmais P. Šmita zinātniskais darbs par latviešu valodu bija "Trejādi garumi latviešu valodā" (izdots Pēterburgā 1899. gadā). Atsevišķi raksti par latviešu valodu tika publicēti arī žurnālos "Mājas Viesa Mēnešraksts", "Austrums". Publicēja Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājumā daudz rakstu un apcerējumu par latviešu ticējumiem, mitoloģiju tautasdziesmām, vecajām vārdnīcām, Glika Bībeles valodu u.c.

Pēc viņa nāves 1940.—1941. gadā tika izdoti "Latviešu tautas ticējumi" 4 sējumos, kuros apkopoti 36 790 tautas ticējumi.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2003. gada 11. novembrī I Meža kapos svinīgi atklāja P. Šmitam veltītu pieminekli.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Опыт мандаринской грамматики с текстами для упражнений (1902)
  • Китайская грамматика (Владивосток, 1915)
  • The language of the Negidals // Latvijas Augstskolas raksti. Rīga, 1923, № 5
  • The language of the Olchas // Latvijas Augstskolas raksti. Rīga, 1923, № 8;
  • The language of the Oroches // Latvijas Augstskolas raksti. Rīga, 1928, № 17
  • The language of the Samagirs // Latvijas Augstskolas raksti. Rīga, № 19
  • Chinesische Elemente im Mandschu (1932)
  • Der Lautwandel im Mandschu und Mongolischen (1898)
  • "Ķīniešu hrestomātija" (1902)
  • "Mandžūru valodas mācība" (1907)
  • "Ķīniešu pasakas" (1936)
  • "Etnogrāfisku rakstu krājums" I daļa (1912)
  • "Valodas kļūdas un grūtumi" (1920)
  • "Ievads valodniecībā" (1921)
  • "Ievads baltu filoloģijā" (1921)
  • "Etnogrāfisku rakstu krājums" II-III daļa (1923)
  • "Latviešu mitoloģija" (1926)
  • "Ievads valodniecībā" (1934)
  • "Ievads Baltu filoloģijā" (1936)
  • "Vēsturiski un etnogrāfiski raksti" (1937)
  • "Latviešu tautas pasakas un teikas" 15 sējumos (1925—1937)
  • "Latviešu tautas ticējumi" 4 sējumos (1940—1941)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Schmidt P. Gesammelte Arbeiten zur Tungusologie und Mandjuristik. / hrsg von Hartmut Walravens - C. Bell Verlag: Hamburg, 1984, ISBN 3-923308-17-5
  • Walravens Hartmut. Peter Schmidt, Ostasienwissenschaftler, Linguist und Folklorist: eine vorlaeufige Biobibliographie. - C. Bell Verlag: Hamburg, 1982, ISBN 3-923308-04-3
  • Florilegia Manjurica: in Memoriam Walter Fuchs. / herausgegeben von Michael Weiers und Giovanni Stary - Harrassowitz: Wiesbaden, 1982. ISBN 3-447-02283-3
  • Решетов А.М. Петр Петрович Шмидт как тунгусо-маньчжуровед. // Tunguso-Sibirica. Bd. 20. Wiesbaden, 2006. S.219 – 224
  • Скачков П.Е. Очерки истории русского китаеведения. - Москва, 1977

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]