Bombardēšana

Bombardēšana no Northrop B-2 Spirit

Bombardēšana ir uzbrukums, kurā izmanto bumbas vai citas sprāgstvielas, lai nodarītu kaitējumu mērķim. Šādus uzbrukumus var tikt veikts no gaisa (piemēram, no lidmašīnām vai bezpilota lidaparātiem), no jūras (no kuģiem vai zemūdenēm), no sauszemes (no artilērijas vai raķešu palaišanas iekārtām) vai pat no kosmosa.

Bombardēšana var būt vērsta pret militāriem vai civiliem mērķiem, tostarp militārajām bāzēm, pilsētām, rūpniecības objektiem, infrastruktūru un citiem mērķiem. To var izmantot gan stratēģiskajās militārajās operācijās, gan taktiskajā karadarbībā.

Vēsture

Bombardēšana kā kara metode ir sena parādība, kas attīstījusies līdz ar militārās tehnoloģijas progresu. Senajā pasaulē Grieķija un Roma izmantoja katapultas un balistas, lai mestu akmeņus, degošus priekšmetus un pat slimību perēkļus ienaidnieka nocietinājumos.

Viduslaikos trebušeti un citi aplenkuma ieroči kļuva par galveno pilsētu bombardēšanas līdzekli. Ar šaujamieroču ieviešanu 14.–15. gadsimtā parādījās pirmie lielgabali jeb bombardas, kas deva vārdu pašam jēdzienam „bombardēšana”. Turpmākajos gadsimtos artilērija kļuva mobilāka un efektīvāka, un tā tika izmantota ne tikai militāru objektu, bet arī civiliedzīvotāju iebiedēšanai.

Industriālajā laikmetā artilērijas izmantošana tika apvienota ar jaunām transporta tehnoloģijām, ļaujot masveidā bombardēt pilsētas gan Eiropā, gan kolonijās. Pirmā pasaules kara laikā sākās jauna ēra – papildus intensīvai artilērijas ugunij pirmoreiz plaši tika izmantoti aviācijas uzlidojumi. Vācu dirižabļi un lidmašīnas bombardēja Londonu, bet frontē artilērijas kanonādes iznīcināja veselas teritorijas. Otrajā pasaules karā bombardēšana kļuva par centrālo kara stratēģiju: Vācija īstenoja masveida uzlidojumus Lielbritānijai, savukārt sabiedrotie bombardēja Vācijas un Japānas pilsētas, radot milzīgus civilos upurus. 1945. gadā Hirosimas un Nagasaki kodoluzlidojumi iezīmēja jaunu, vēl postošāku bombardēšanas posmu. Aukstā kara laikā bombardēšana bija dominējošs stratēģijas instruments Korejas, Vjetnamas un Afganistānas karos, izmantojot smagos bumbvedējus un arvien precīzākas vadāmās raķetes.

Mūsdienās bombardēšanas prakse ir transformējusies uz tā saukto „precīzo triecienu” doktrīnu, taču tās pamatdilemma paliek nemainīga – līdzsvars starp militārā mērķa sasniegšanu un civiliedzīvotāju aizsardzību.

Ukrainas gadījums bombardēšanas vēsturē ieņem īpašu vietu, jo tas atklāj, kā mūsdienu bruņotos konfliktos tradicionālā masveida artilērijas un aviācijas bombardēšana tiek apvienota ar augstas precizitātes ieročiem, dronu tehnoloģijām un informācijas kara elementiem. Krievijas pilna mēroga agresija pret Ukrainu, kas sākās 2022. gada 24. februārī, raksturojas ar plaša mēroga bombardēšanas taktiku, kurā militārie un civilie mērķi nereti tiek pakļauti līdzvērtīgai ugunij. Atšķirībā no daudziem iepriekšējiem konfliktiem, bombardēšana Ukrainā notiek vienlaicīgi vairākos līmeņos. Pirmkārt, tā ir masīva artilērijas apšaude frontes līnijā, kas atgādina Pirmā un Otrā pasaules kara pieredzi, kur ilgstoša uguns sagatavošana tiek izmantota, lai iedragātu aizsardzību un izsīcinātu pretinieku. Otrkārt, Krievija izmanto raķešu triecienus un tālas darbības ieročus, kas vērsti pret stratēģiskiem infrastruktūras objektiem, piemēram, elektrostacijām, ūdensapgādes sistēmām un transporta mezgliem, lai vājinātu Ukrainas valsts spēju darboties un radītu psiholoģisku spiedienu uz civiliedzīvotājiem. Treškārt, plaši tiek izmantoti kamikadze tipa droni un vadāmie lādiņi.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bombardēšana.