Sprāgstvielas

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sprāgstvielu brīdinājuma zīme angliski
Sudraba acetilenīda un dzīvsudraba fulmināta eksplozijas (detonācijas) un acetona peroksīda strauja sadegšana. Detonāciju no sadegšanas var viegli atšķirt pēc spalgās virsskaņas triecienviļņa radītās skaņas. Lai arī acetona peroksīds ir ļoti bīstama sprāgstviela, brīvā veidā izbērts nesablīvēts acetona peroksīds neeksplodē, bet tik strauji sadeg, ka nepaspēj nodarīt bojājumus rokas delnai, uz kuras tas izbērts

Sprāgstvielas ir vielas, kuras spēj strauji ķīmiski noārdīties, sadalīšanās siltumu izdalot ļoti īsā laika intervālā. Šeit ir aprakstītas ķīmiskās sprāgstvielas. Sprādzienu ir iespējams izraisīt arī ar fizikālām metodēm, piemēram, karsējot ūdeni noslēgtā traukā (tvaika katlā), kodolreakcijās, utt.

Iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sprāgstvielas iedala pēc to sadalīšanās ātruma:

Var iedalīt arī pēc ķīmiskā sastāva:

  • tīras ķīmiskas vielas:

Organiskās sprāgstvielas pēc to funkcionālajām grupām var iedalīt:

Sekundārās sprāgstvielas ir stabilas, tāpēc tās var relatīvi droši ražot un uzglabāt lielos daudzumos, bet ir relatīvi grūti panākt to detonāciju. Primārās sprāgstvielas ir nestabilas, tāpēc tās nevar ražot lielos daudzumos. Primāro sprāgstvielu detonāciju izraisīt ir relatīvi viegli. Šos savienojumus lieto detonatoriem, lai detonētu sekundārās sprāgstvielas.