1940. gadā pēc uzvaras Horvātijas čempionātā kļuvis par šaha meistaru. Otrā pasaules kara gados divas reizes piedalījies neoficiālajos Eiropas šaha čempionātos Minhenē.[1][2] 20. gadsimta 50. gados bijis viens no Dienvidslāvijas labākajiem šahistiem. 1950. gadā FIDE viņam piešķīrusi starptautiskā meistara (IM) nosaukumu. Trīspadsmit reizes piedalījies Dienvidslāvijas šaha čempionātos, un 1951. gadā kļuvis par šī turnīra uzvarētāju, bet divus gadus vēlāk izcīnījis sudraba medaļu. Lieliski cīnījies Dienvidslāvijas izlases sastāvā dažādos šaha komandu turnīros. Pasaules šaha olimpiādēs piedalījies trīs reizes (1950, 1952, 1954). Kļuvis par uzvarētāju komandu un individuālajā vērtējumā 1950. gadā, kā arī izcīnījis 3 bronzas medaļas: 1952. gadā komandu un individuālajā vērtējumā, bet 1954. gadā tikai komandu vērtējumā. Eiropas komandu šaha čempionātā 1957. gadā izcīnījis sudraba medaļu komandu vērtējumā. 1946. gadā Belgradā palīdzējis savas valsts izlasei uzvarēt šaha Balkaniādē.[3] 1955. gadā iekļuvis starpzonu šaha turnīrā Gēteborgā, kur nospēlējis neveiksmīgi, dalot tikai 14.-15. vietu.[4]
Pēc profesijas bijis žurnālists un daudzus gadus rediģējis Horvātijas šaha žurnālu Šahovski glasnik. Daudz darba ieguldījis arī starptautiskā izdevuma Chess Informator ("Šaha informators") izdošanā, kurš iznāca Dienvidslāvijā no 1966. gada. Izdevuma vajadzībām izstrādājis oriģinālu šaha atklātņu kodu sistēmu, kas palīdzējusi sakārtot šaha partijas izdevumā. Vēlāk "Šaha atklātņu enciklopēdijā" Rabara kodu sistēma tika pilnveidota un ieguva nosaukumu ECO kods.
.svg){kind=small}
