Bruņuautomobilis

Bruņotais automobilis, bruņu automobilis (saīsināti bruņuautomobilis) ir militārā automobiļa veids, kas klāts ar plānām bruņām (parasti līdz 10-12 mm) un bruņots ar ložmetēju vai neliela kalibra lielgabalu. Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara laikā bruņuautomobiļi netika izmantoti kā bruņutransportieri, lai pārvestu ievainotos vai desantu, bet, galvenokārt, pildīja komandieru apsardzes pienākumus. Bruņuautomobiļi daudz neatšķīrās no tā laika vieglajiem tankiem, tāpēc bieži tika izmantoti arī kaujās. Liela daļa bruņuautomobiļu tika būvēti uz pārveidotas kravas mašīnu ritošās daļas.

Bruņuautomobiļa un tanka salīdzinājums

Galvenie bruņuatomobiļa ieguvumi un zaudējumi ir saistīti ar to, ka tas būvēts uz kravas automobiļa šasijas un tas izmanto riepas, nevis kāpurķēdes.

Bruņuautomobiļa priekšrocības:

Salīdzinoši liels ātrums — Jau 1930. gadu sākumā lielākā daļa bruņuautomobiļu spēja attīstīt 60-70 km/h lielu ātrumu. Tajā pašā laikā tanku ātrums bija pusotru līdz divas reizes mazāks. Mūsdienās kāpurķēžu tehnoloģijas uzlabojumi šo atšķirību ir samazinājuši.
Lēta izgatavošana — Lai steigā izveidotu bruņuautomobili pietiek ar bruņu plāksnēm pārklāt kravas automašīnu un novietot uz tās kādu šaujamieroci. Arī rūpnieciski ražotie bruņuautomobiļi ir lētāki nekā tāda paša svara tanki. Daudz pieejamākas ir arī rezerves daļas, jo tās ir tādas pašas kā civilajiem automobiļiem.
Uzticamība — Tanku lielā svara dēļ, to dzinēji bieži tiek pakļauti pārslodzēm; dzinēju mūžs tādējādi ievērojami saīsinās. Arī tanka kāpurķēdes tiek pakļautas pārslodzēm, kas noved pie ātras to nolietošanās vai salūšanas. Tas viss noveda pie zemas tanku uzticamības 1920.-1930. gados. Tāpēc bruņuautomobiļi bija daudz uzticamāki par tankiem. Tikai pēc Otrā pasaules kara beigām, tanku modernizācija ļāva atbrīvoties no šiem trūkumiem.

Bruņuautomobiļa trūkumi:

Slikta caurejamība — Dažādiem bruņuautomobiļiem, kuri nav rūpnieciski ražoti, bieži ir problēmas ar bezceļu šķērsošanu. Tas ļauj tiem pārvietoties tikai pa ierīkotiem ceļiem, kas ne vienmēr ir iespējams. Sliktā caurejamība saistīta ar to, ka bruņuautomobiļi neizmanto kāpurķēdes, bet lieto tās pašas riepas, kuras civilās kravas mašīnas. Rūpnieciski ražotajiem bruņuautomobiļiem ir labāka caurejamība un tie nereti ir aprīkoti ar vajadzības gadījumā uzliekamām kāpurķēdēm. Šajā ziņā bruņuautomobiļi piekāpjas tankiem. Tikai pēc mašīnu parādīšanās ar 8x8 riteņu formulu un riepu automātiskās pumpēšanas sistēmu, kā arī iespēju sabloķēt riteņus, bruņuautomobiļi ieguva caurejamību teju vienlīdzīgu tankiem.
Vāja aizsardzība un bruņojums — Bruņuautomobiļi parasti tika pārklāti ar plānām bruņu plāksnēm, lai nesamazinātu to ātrumu un nenoslogotu dzinēju. Lai caursistu šīs bruņas, pretiniekam pietika ar visai vājiem ieročiem. Arī bruņojuma ziņā bruņuautomobiļi būtiski piekāpjas tankiem, jo parasti uz tiem netiek uzstādīts lielāks lielgabals par 45-50 mm.

Bruņuautomobiļu vēsture

Ideja aizsargāt automobili ar bruņām radās jau neilgi pēc benzīna dzinēja izgudrošanas. 1885. gadā Džeimss Kouens piedāvāja savu piecriteņu bruņuautomobiļa ideju, būvētu uz Burella traktora bāzes.^[1] Tās bruņojums sastāvēja no astoņiem maza kalibra lielgabaliem. Testa braucienos automobilis spēja attīstīt 8 km/h lielu ātrumu. Sakarā ar slikto vadāmību un vājo izturību, tas netika pieņemts bruņojumā.

Pirmo bruņuautomobiļa projektu izstrādāja amerikāņu izgudrotājs I.D. Pennigtons 1896. gadā. Taču pirmie īstie bruņuautomobiļi tika izgatavoti 1902. gadā Lielbritānijā. Izgatavotājs bija F.R. Smits, taču tajā laikā šī ideja neizsauca nekādu interesi no angļu kara ministrijas puses. 1900. gados bruņuautomobiļu izstrāde notika arī citās Eiropas valstīs, taču, līdz Pirmā pasaules kara sākumam interese par tiem no armijas vadības puses bija neliela.

Izņēmums bija Krievijas Impērija, kuras kaujas pieredze Krievijas—Japānas karā parādīja nepieciešamību pēc automobiļa, kurš spētu atbalstīt kājniekus ar ložmetēja uguni un, tajā pašā laikā, būtu aizsargāts no pretinieka lodēm. M.A. Nakašidze noformolēja šīs kaujas mašīnas prasības un izstrādāja tās projektu, par kuru ieinteresējās Krievijas Impērijas kara ministrija. Taču, uzskatot, ka priekš pašmāju ražotājiem šis projekts būs pārāk sarežģīts, bruņuautomobiļi tika pasūtīti Francijas firmā "Šarron". 1906. gadā neliela automobiļu partija (12 automobiļi), pazīstami kā "Nakašidze-Šarron", tika piegādāti pasūtītājam. Šie automobiļi bija pilnībā klāti ar bruņām, bruņojums — ložmetējs — bija novietots tornī, kurš spēja veikt pilnu apgriezienu. Caurejamība tika atzīta par apmierinošu, un mašīna kopumā ieguva augstu novērtējumu no Krievijas Impērijas armijas puses.

Līdzīgu automobili, nedaudz ātrāk (1905.-1906. gados), demonstrēja vācu firma "Erhardt", taču šis projekts neapmierināja Vācijas Impērijas armijas vadību. Tāpēc par pirmo armiju, kuras bruņojumā tika pieņemts bruņuautomobilis, var uzskatīt Krievijas Impēriju.

Lieldienu sacelšanās laikā 1916. gadā Īrijā Lielbritānijas armija izmantoja kravas mašīnas ar improvizētiem bruņukorpusiem, izgatavotiem no vilcienu dūmtveriem ar izgrieztām ambrazurām, paredzētām šaušanai. Ar melnu krāsu uz sāniem tika uzkrāsotas arī viltus ambrazūras, lai maldinātu pretinieka snaiperus.

Bruņuautomobiļi starpkaru periodā

Pēc Pirmā pasaules kara pieredzes, bruņuautomobiļus apvienoja divizionos vai rotās, divizionus — nodaļās, bet rotas — vados. Parasti šajās vienībās ietilpa arī smagie automobiļi — transportam un munīcijas pievešanai, kā arī vieglie automobiļi un motocikli — sakaru uzturēšanai starp bruņuautomobiļiem un kaujas rezervēm.^[2]

Bruņuautomobiļi Otrajā pasaules karā

Sākot ar Otro pasaules karu teju visi bruņuautomobiļi bija aprīkoti ar kāpurķēdēm, lai palielinātu to caurejamību. Taču, sakarā ar bruņuautomobiļu vieglo ievainojamību un artilērijas attīstību, Otrajā pasaules karā to ražošanas apjomi samazinājās. To vietā nāca bruņutransportieri, kuri spēja veikt daudz dažādākus un sarežģītākus uzdevumus (desanta pārvietošana, ievainoto izvešana utt.).

Bruņuautomobiļa konstrukcija

Bruņuautomobiļus parasti bruņu ar salīdzinoši plānām bruņām, lai saglabātu to mobilitāti. Tāpēc, bruņuautomobiļi parasti aizsargā tikai no pretinieka ieroča parastajām lodēm un dažādām šķembām, savukārt, ar speciāli veidotām lodēm, mīnmetēja vai artilērijas lādiņiem ir viegli cauršaut to bruņu.

Bruņuautomobiļu iedalījums

Bruņuautomobiļus parasti iedala vieglajos, vidējos un smagajos. Par vieglajiem parasti tiek uzskatīti tie, kam masa nepārsniedz 4 tonnas un kuri ir bruņoti tikai ar ložmetēju. Par vidējiem parasti tiek uzskatīti tie, kam masa ir starp 4 un 8 tonnām, bet par smagajiem, tie, kam masa pārsniedz 8 tonnas. Gan vidējie, gan smagie bruņuautomobiļi parasti ir bruņoti ar lielgabalu un vienu vai vairākiem ložmetējiem.

Bruņuautomobiļi Latvijas armijā

Pamatraksts: Autotanku brigāde (Latvija)#Bruņu automobiļi

1940. gadā pirms okupācijas Latvijas armijas rīcībā bija 7 bruņuautomobiļi:

Putilov-Garford-Wisconsin "Kurzemnieks"
Pierce-Arrow "Viesturs"
Austin-Fordson V8 "Zemgalietis"
Sheffield-Simplex "Imanta" (1940. gadā pārbūvēts uz Ford-Vairogs 917-T šasijas)
Ižoras Fiat "Staburags" (paredzēts pārbūvēt uz Ford-Vairogs 91-T šasijas)
Fiat-Beardmore "Sargs" (1938. gadā pārbūvēts uz Ford V8 šasijas)
Ford AA "A-7" (jauno kadru apmācībai)

Daimler-Krupp BAK Kw 14 "Max" Latvijas armijas bruņojumā
Sheffield-Simplex "Imanta"
Austin Mk.2 "Zemgalietis"
Ižoras Pierce-Arrow "Viesturs"
Ižoras FIAT "Staburags"
Putilov-Garford "Lāčplēsis"
Putilov-Garford "Kurzemnieks"

Atsauces

↑ Gogoļevs L. Бронемашины: Очерки об истории развития и боевом применении. — М.: ДОСААФ, 1986. — 143 lpp., il. — 100 000 eks.
↑ Esserts M. Dzelzs karavīri jeb Latvijas kaujas mašīnu vēsture — 1998 — 55 lpp.^{[novecojusi saite]}

[gogolev-1] Gogoļevs L. Бронемашины: Очерки об истории развития и боевом применении. — М.: ДОСААФ, 1986. — 143 lpp., il. — 100 000 eks.

[2] Esserts M. Dzelzs karavīri jeb Latvijas kaujas mašīnu vēsture — 1998 — 55 lpp.^{[novecojusi saite]}

[1]

[2]