Ložmetējs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ložmetējs MG-42 "Kaulu zāģis"
Maksima ložmetējs

Ložmetējs ir automātiskais strēlnieku šaujamierocis, kas spēj izšaut lodes lielā ātrumā. To kaujas šaušanas ātrums ir līdz 300 šāvieni minūtē, bet nepārtraukti kārtām — līdz 500 šāvieniem minūtē. Ložmetēji ir lielāki par mašīnpistolēm un automātiskajām šautenēm (automātiem), bet mazāki par automātiskajiem lielgabaliem.

"Smagie ieroči" tiek uzskatīti par pārāk masīviem, lai dotu labumu kaujas laukā. To masa ir no 12 līdz 16 kilogramiem ar trijkāju balstu un no 8 līdz 11 kg ar divkāju balstu. Jebkurā labi organizētā militārajā operācijā vienmēr ir kāda nozīmēta persona, kas rīkojas ar ložmetēju vai līdzīgu ierīci ciešai ugunij kaujas laukā. Šādu ieroču lietošana ārpus kaujas lauka tiek uzskatīta par briesmīgu un bezjēdzīgu. Visbiežāk tos lieto militārais personāls, lielas teroristu grupas, un Kolumbijas narkotiku karaļi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie veiksmīgi ložmetēju dizaini tika radīti 19. gadsimta vidū. Galvenā mūsdienu ložmetēju iezīme, to salīdzinoši augstais šaušanas temps un vēl svarīgāk — automātiskā pārlādēšana, tika izmantoti 1862. gada Getlinga ložmetējā. Šim ierocim bija vairāki rotējoši stobri un to darbināja ar roku. Tas mainījās, kad 1884. gadā Hairems Maksims izdomāja atsitiena enerģiju izmantot ieroča pārlādēšanai. Maksima ložmetējs tika plaši izmantots Pirmajā pasaules karā. 1893. gadā Ričards Džordans Getlings izstrādāja ložmetēju, kuru darbināja elektriskais dzinējs; šī ārējā ieroča pārlādēšanas tehniku izmanto arī mūsdienu ieročos.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]