Brāļi Grimmi

Vilhelms (pa kreisi) un Jākobs (pa labi) Grimmi 1855. gada Elizabetes Jērikas-Baumanes gleznā

Brāļi Grimmi (vācu: die Brüder Grimm vai vācu: die Gebrüder Grimm), Jākobs Grimms (1785–1863) un Vilhelms Grimms (1786–1859), bija vācu akadēmiķi, filologi, kultūras pētnieki, leksikogrāfi un autori, kuri 19. gadsimta laikā pasaules slavu ieguvuši ar sevis vāktajiem un rediģētajiem tautas nostāstiem un pasakām.

Viņi bija vieni no pirmajiem un pazīstamākajiem vācu un Eiropas tautu pasaku apkopotājiem un popularizēja tradicionālos mutvārdu pasaku veidus, piemēram, "Pelnrušķīte" ("Aschenputtel"), "Varžu princis" ("Der Froschkönig"), "Zoss-Meitene" ("Die Gänsemagd"), "Ansītis un Grietiņa" ("Hänsel und Gretel"), “Salātlapiņa” ("Rapunzel"), "Sarkangalvīte" ("Kleine Rotkäppchen"), "Vilks un septiņi kazlēni" ("Der Wolf und die Sieben Geißlein"), “Rumpelrūķis” ("Rumpelstilzchen"), "Ērkšķrozīte" ("Dornröschen") un "Sniegbaltīte" ("Schneewittchen"). Viņu klasiskā kolekcija Bērnu un mājsaimniecības pasakas (Kinder-und Hausmärchen) tika izdota divos sējumos: pirmais 1812. gadā un otrais 1815. gadā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brāļi Grimmi dzimuši Hānavā. Jākobs Ludvigs Karls bija 13 mēnešus vecāks nekā Vilhelms Karls, bet pavisam ģimenē bija deviņi bērni. Viņu vecākiem, juristam Filipam Vilhelmam Grimmam un Dorotejai Grimmai, bija 8 dēli (Frīdirihs Hermans Georgs Grimms (1783–1784), Jākobs Ludvigs Karls Grimms (1785–1863), Vilhelms Karls Grimms (1786–1859), Karls Frīdirihs Grimms (1787–1852), Ferdinands Filips Grimms (1788–1844), Ludvigs Emils Grimms (1790–1863), Frīdirihs Grimms (1791–1792) un Georgs Eduards Grimms (1794–1795)), no kuriem 3 nesasniedza gada vecumu un 1 meita (Šarlote Amālija Hassenfluga Grimma (1793–1833)). Brāļu Grimmu tēvs mira 1796. gada 10. janvārī, 44 gadu vecumā, šajā laikā viņa vecākais dēls Jākobs bija tikai 11 gadus vecs.

1798. gadā Jākobs un Vilhelms pārcēlās uz Kasseli, viņu mātes dzimto pilsētu, lai sāktu mācības vidusskolā. Tur 13 un 14 gadus vecie zēni dzīvoja kopā ar aukli. Pabeiguši vidusskolu, Jākobs 1802. gadā, bet Vilhelms 1803. gadā, uzsāka mācības Marburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Tur viņus saveda kopā ar profesoru Fridrihu Karlu Savinjī. Profesors jauniešus ievilka tā saucamajā Heidelbergas romantiķu kustībā, kuras ietekmē viņi sāk kolekcionēt un pierakstīt pasakas. 1808. gada 27. maijā, 52 gadu vecumā, mira brāļu Grimmu māte un Jākobs sāka strādāt par Vestfāles galma bibliotekāru. 1816. gadā viņš sāka strādāt par bibliotekāru Kasselē, kur Vilhelms strādāja jau no 1814. gada. Brāļi Grimmi visa mūža garumā bija ļoti tuvi cilvēki. Daļēji tas varētu būt skaidrojams ar viņu līdzīgajiem raksturiem, kas viņiem ļāva viegli sadarboties, lai gan viņiem bija dažas būtiskas raksturīgas iezīmes – Jākobam labāk padevās un patika izpētes darbs, tieši viņš izstrādāja lielāko daļu no brāļu valodas un gramatikas teorijām, bet Vilhelms bija radošāks, viņa uzmanību vairāk piesaistīja mūzika un literatūra, Vilhelms ir atbildīgs par Grimmu pasaku kolekcijas patīkamo stilu.

1812. gadā brāļi Grimmi pabeidza savu pirmo pasaku krājumu „Bērnu un mājas pasakas”, kurā ir 86 numurētas pasakas. Laikam ejot, viņi šo krājumu papildināja 6 reizes un beigās tas sastāvēja no 200 numurētām pasakām un 10 „bērnu leģendām”.

Laika posmā no 1816. līdz 1818. gadam viņi publicēja divus izdevumus krājumam „Vācu leģendas”. Vēlāk brāļu Grimmu interese par vecāku literatūru noveda viņus pie vecāku valodu pētīšanas un to salīdzināšanas ar vācu valodu. Jākobs sāka īpaši specializēties vēsturē un vācu valodas uzbūvē. Viņa pirmais grāmatas „Vācu gramatika” izdevums tika publicēts 1819. gadā. Abi brāļi, īpaši Jākobs, arī strādāja pie līdzīgu vārdu pētīšanas dažādās valodās. Viņi veidoja likumus, kas tika saukti par „Grimmu likumiem”. Vēlāk tie tika paplašināti, lai atrastu visu indoeiropiešu valodu vārdu saikni.

1825. gada 15. maijā Vilhelms apprecējās ar Henrieti Doroteju Vaildu. Viņiem bija četri bērni, no kuriem trīs pārdzīvoja zīdaiņa vecumu – Karls, Jākobs un Agnese.

1830. gadā brāļi Grimmi pārvācās uz Getingenes Universitāti, kur Jākobs sāka strādāt par profesoru un bibliotekāru, bet Vilhelms par bibliotekāra palīgu. Kā profesors Jākobs pasniedza valodniecību un kultūras vēsturi. Arī Vilhelms 1835. gadā kļuva par profesoru. Tajā pašā gadā viņi tika atlaisti par to, ka viņi pieteicās protesta akcijā, kad karalis gribēja atcelt Hannoveres konstitūciju.

1841. gadā brāļi Grimmi tika ievēlēti par Berlīnes Zinātņu akadēmijas locekļiem un ieguva tiesības lasīt lekcijas Berlīnes Universitātē. Dzīves nogali brāļi Grimmi pavadīja, veidojot pilnīgu vācu valodas vārdnīcu. Pirmais sējums tika izdots 1854. gadā. Tajā bija 1824 lappuses, bet tika tikai līdz vārdam „Biermolke”. „Grimmu vārdnīcu” turpināja veidot vēl vairākas paaudzes pēc brāļu nāves, līdz to pabeidza 1960. gadā.

Vilhelms nomira Berlīnē 1859. gada 16. decembrī. Jākobs turpināja darbu pie vārdnīcas un līdzīgiem projektiem līdz savas nāves dienai 1863. gada 20. septembrī.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brāļi Grimmi ar savu darbu rada pamatu pasaku pētīšanai – ar savu pazīstamo pasaku krājumu „Bērnu un mājas pasakas”, kas parādījās 1812. gadā. (gadu pēc filmas notikumiem). Savas domas par pasaku izcelšanos viņi izteikuši gan krājumam pievienotās „piezīmēs”, gan citur. Grimmu pasaku krājums atšķiras no agrākiem līdzīgiem krājumiem ar to, ka tajā tautas stāstiem lūkots paturēt to pašu formu, kādā tie dzirdēti no tautas mutes (tomēr bieži vien pētnieki uzskata, ka daudz kas ticis pielikts klāt labskanībai). Brāļu Grimmu cenšanās atstāt pasakām viņu tautā parasto formu izskaidrojama ar tiem uzskatiem, kādi viņiem bija par pasakām, jo viņi veda pasakas sakarā ar seniem mītiem. Kad mīti pie visdažādākām tautām ar laiku pārmainījās, pārveidojās un beidzot pavisam panīka, tad no atliekām izcēlās tautas pasakas. Lai paceltu pasaku vērtību to acīs, kas negribēja atzīt viņu zinātnisko vērtību, tad Jākobs Grimms ievadā saka:

Tagad vairs nav jāatvainojas par to, ka šiem ievērojamiem nostāstiem tiek piešķirta visa pētniecības un iztirzāšanas nopietnība un noteiktība, kādu vien mēs tagad beidzot vispārīm novēlam tautas valodai un dziesmām. Lai viņas arī turpmāk uzjautrina un pakavē laiku, kā tās jau tik ilgi un klusām darījušas, bet viņas var prasīt ari, lai atzīst viņu zinātnisko vērtību, kas tām nodrošina daudz plašāku un vispārīgāku atzinību
— Jākobs Grimms „Bērnu un mājas pasakas”