Bulgārijas Doroteja

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Bulgārijas Doroteja
Доротея Българска
Stratemirovic Coat of Arms.jpg
Dorotejas dzimtā Šišmanu karaļnama Sracimiru atzara ģerbonis
Bosnijas karaliene
1374. gada 8. decembris — ap 1390
Dzimusi 1355.
Valsts karogs: Bulgārija Vidina, Otrā Bulgārijas cariste, Bulgārija
Mirusi ap 1390.
Valsts karogs: Bosnija un Hercegovina Bosnija, Bosnija un Hercegovina
Dzīvesbiedrs Tvrtko I
Bērni Tvrtko II (?)
Dinastija Šišmanu dinastijas Sracimiru atzars
Tēvs Ivans Sracimirs
Māte Valahijas Anna
Nodarbošanās karaliene

Bulgārijas Doroteja (bulgāru: Доротея, serbohorvātu: Doroteja/Доротеја; 1355 — ap 1390), saukta arī par Doroslavu (Дорослава) un Vidinas Doroteju, bija pirmā Bosnijas karaliene. Vidinas Bulgārijas cara Ivana Sracimira meita Doroteja bija Ungārijas karaļa Lajoša I ķīlniece, kurš 1374. gadā to apprecināja ar Bosnijas banu Tvrtko I. Viņa kļuva par karalieni 1377. gadā un iespējams, bijusi karaļa Tvrtko II māte.

Bērnība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dorotejas māte bija Valahijas Anna, sava vīra Ivana māsīca un otrā sieva. Doroteju 1365. gadā kopā ar viņas vecākiem un māsu sagūstīja Ungārijas karaļa Lajoša I karaspēks pēc Ivana Sracimira galvaspilsētas Vidinas iekarošanas. Ģimene tika turēta ieslodzījumā Humnikas cietoksnī Bosiļevā, Horvātijā.[1] Viņi pavadīja cietoksnī četrus gadus, līdz Bulgārijas cariste, kura tolaik bija faktiski sadalījusies trijās patstāvīgās caristēs, panāca Vidinas deokupāciju, un pa to laiku visa ģimene vai tikai vecāki bija piespiesti pāriet no bulgāru pareizticības uz katolicismu.[2]

Ivans Sracimirs tika atbrīvots un iecelts Vidinā kā Lajoša vasalis 1369. gadā, bet Lajošs paturēja Doroteju un viņas māsu Ungārijas varā kā ķīlnieces, lai nodrošinātu viņas tēva lojalitāti.[3][4] Doroteja kļuva par galma dāmu Ungārijas karalienei Bosnijas Elizabetei un karalienes mātei Polijas Elizabetei.[5][1] Kamēr viņas māsa nomira bērnībā, Doroteja ieguva karaļa labvēlību.[3][6]

Laulība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bosnijas maksimālās robežas, kādas tās bija sasniegtas Tvrtko I un Dorotejas valdīšanas laikā

Bans Tvrtko I no Bosnijas, cits ne īpaši paklausīgs karaļa Lajoša vasalis, iespējams, pirmo reizi padzirdēja par Doroteju laikā, kad viņa sēdēja nebrīvē Horvātijā.[1] Lajošs reiz ierosināja, lai Tvrtko apprecētu Doroteju. Sarunas līgavas vārdā veda pats Lajošs.[3] Laulība, kas padarīja Doroteju par Bosnijas banicu,[7] tika noslēgta ungāru kontrolētajā Sirmijas reģionā 1374. gada decembra sākumā, vai nu Džakovo pilsētiņā (tagadējā Horvātijā) vai Ilinci ciematā tagadējā Vojvodinā; vismaz kāzu svētki notika Ilinci.[8] Pastāv versija, ka līgava līdz tam vēl bija palikusi pareizticīgā, taču neatkarīgi no tā kāzas notika saskaņā ar katoļu ritu.[9] Tas uzlaboja līdz tam saspīlētās Tvrtko attiecības ar katoļu baznīcu un pāvestu.[10]

1377. gada oktobrī Tvrtko tika kronēts par Bosnijas un Serbijas karali, un Doroteja kļuva par pirmo Bosnijas karalieni. Tādējādi Doroteja guva nozīmi valstiskās lietās. Viņa apliecināja uzticību sava vīra zvērestiem.[11] Karaliene Doroteja 1382. gadā tikusi pieminēta Ragusas Republikas dokumentā kopā ar karali un karaļa dēlu, iespējams, ka tas bijis viņas dēls, lai gan oficiāli bērnu viņai neesot bijis. Šis bērns varētu būt nākamais karalis Tvrtko II.[12]

Doroteja nomira 1390. gadā vai īsi pirms tā,[13] jo tajā viņas vīrs sāka sarunas par jaunu laulību Hābsburgu namā.[14]

Politiskie notikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viņas vīra valdīšanas laikā, izmantojot apkārtējo valstu karus un krīzes un sagrābjot zemes, kuras nebija labi aizsargātas, Bosnija kopā ar Osmaņu impēriju kļuva par vienu no divām vadošajām valstīm Balkānos, taču pēc 1389. gada serbu un to sabiedroto smagajiem zaudējumiem Kosovas kaujā, kurā no serbu puses piedalījās arī spēcīga bosniešu vienība, tālākā attīstība nosliecās par labu osmaņiem. Tvrtko Serbijas karaļa kronis kļuva tīri nomināls, toties vietā viņš paspēja kronēties par Horvātijas un Dalmācijas karali - šajās teritorijās viņš bija guvis svarīgas uzvaras īsi pirms un pēc Kosovas kaujas. Taču Doroteja to vairs nepiedzīvoja — 1390. gada vasarā Tvrtko jau bija atraitnis un meklēja sev jaunu sievu. Bet viņš nomira 1391. gada martā, pirms meklējumi tika pabeigti.[10]

Cik lielā mērā Doroteja ietekmēja sava vīra politiku, nav zināms.

Alternatīvā vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daži no tekstiem, kas apcer t.s. alternatīvo hronoloģiju — versiju par to, ka visa pasaules vēsture līdz XVIII gadsimtam ir falsificēta,— stāsta, ka Žanna D'Arka, Vecās Derības Soģu grāmatā minētā Debora un Bulgārijas Doroteja ir viena un tā pati persona.[15][16]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Ćorović, 1964, part 3, chapter 11
  2. Bozhilov, Gyuzelev
  3. 3,0 3,1 3,2 Fine, 1994, 367. lpp.
  4. Fine, 1994, 370. lpp.
  5. Aničić, 1997, 187. lpp.
  6. Andreev, Lazarov
  7. Vinko Foretić, Povijest Dubrovnika do 1808: dio. Od osnutka do 1526, Nakladni zavod MH, 1980
  8. Živković, 1981, 24. lpp.
  9. Fine, John Van Antwerp, Jr. (2007). The Bosnian Church: Its Place in State and Society from the Thirteenth to the Fifteenth Century. Saqi. ISBN 0-86356-503-4.
  10. 10,0 10,1 Ćirković, Sima (1964). Историја средњовековне босанске државе (serbohorvātu). Srpska književna zadruga. Ćirković, Sima (1964). Сугуби венац: прилог историји краљевства у Босни. Зборник радова Филозофског факултета (serbohorvātu). University of Belgrade Faculty of Philosophy.
  11. Babić, 1972, 107. lpp.
  12. Živković, 1981, 23. lpp.
  13. Krunoslav Draganović, Poviest hrvatskih zemalja Bosne i Hercegovine, Hrvatsko kulturno društvo «Napredak», 1942
  14. Ćorović, 1964, part 3, chapter 12
  15. Жана Дарк и Доротея Българска
  16. Книга Судии

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mladen Ančić. Putanja klatna: Ugarsko-hrvatsko kraljevstvo i Bosna u XIV. stoljeću (Serbo-Croatian). Hrvatska akademija znanosti i umjetnosti, 1997.
  • Jordan Andreev, Ivan Lazarov, Plamen Pavlov. Кой кой е в средновековна България [Who is Who in Medieval Bulgaria] (Bulgarian). Petar Veron, 1999. ISBN 978-954-402-047-7.
  • Anto Babić. Iz istorije srednjovjekovne Bosne (Serbo-Croatian). Sarajevo : Svjetlost, 1972.
  • Иван Вожилов, Васил Гюзелев. История на средновековна България VII-XIV век (History of Medieval Bulgaria 7th-14th centuries) (bulgāriski). София : Анубис, 1999. ISBN 954-426-204-0.
  • Vladimir Ćorović. Istorija srpskog naroda. Janus, 2001.
  • John Van Antwerp, Jr. Fine. The Late Medieval Balkans: A Critical Survey from the Late Twelfth Century to the Ottoman Conquest. Michigan : University of Michigan Press, 1994. ISBN 0-472-08260-4.
  • Pavo Živković. Tvrtko II Tvrtković: Bosna u prvoj polovini xv stoljeća (Serbo-Croatian). Sarajevo : Institut za istoriju, 1981. ISBN 0-472-08260-4.