C reaktīvais olbaltums

Vikipēdijas lapa
C reaktīva olbaltuma uzbūve.

C reaktīvais olbaltums jeb CRO (arī C reaktīvais proteīns, CRP) ir asins plazmas olbaltumviela, kas pieder pie beta globulīniem.[1] Tas pieder pie akūtas fāzes olbaltumiem, kuru koncentrācija asinīs paaugstinās iekaisuma gadījumos. CRO ir augsti jutīgs nespecifisks iekaisuma rādītājs, kura līmenis sāk paaugstināties pēc 6—8 stundām[1] un ir redzami paaugstināts jau 12—48 stundas pēc iekaisuma sākuma.[2] Veseliem cilvēkiem CRO koncentrācija asinīs ir niecīga.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

C reaktīvo olbaltumu 1930. gadā atklāja Viljams Tilets (William Smith Tillett) un Tomass Frānsiss (Thomas Francis junior)[3] Rokfellera medicīnisko izmeklējumu institūtā.[2] CRO atklāja plazmā pacientiem, kuri slimoja ar pneimoniju, un tā tika nosaukts, jo spēja piesaistīt un izgulsnēt pneimokoku C polisaharīdus.[3]

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

C reaktīvo olbaltumu veido piecas atsevišķas subvienības, kuras ar nekovalentām saitēm ir saistītas cikliskā pentamērā struktūrā ar molekulāro masu no 110000 līdz 140000 daltoniem.[4]

CRO klīnikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

CRO ir galvenais akūtas fāzes olbaltums. Tas paaugstinās 6 līdz 10 stundu laikā pēc saslimšanas, iegūtas traumas vai ķirurģiskas iejaukšanās. CRO testu izmanto iekaisumu diagnostikā un attīstības novērošanā, lai noteiktu iekaisuma dabu (bakteriāla vai vīrusu infekcija), varētu izvēlēties pareizo ārstēšanas taktiku un kontrolēt tās efektivitāti.[5] Pēc traumas vai operācijas bez sarežģījumiem CRO koncentrācija nokrītas līdz normai nākamajās 5—7 diennaktīs. Sliktāk ir, ja CRO koncentrācija virs 200 mg/l ir ilgāk kā 10 diennaktis vai pēc 7—10 diennaktīm notiek tikai neliels paaugstinātās koncentrācijas samazinājums. Izteikts CRO līmeņa kāpums novērojams 1—2 dienas pirms nāves.[1][2][6]

Līmeņa paaugstinājums:[6]

  • 10-40 mg/l ir vīrusu vai viegla bakteriālā infekcija;
  • 40-200 mg/l ir akūts iekaisums un vidēji smaga bakteriālā infekcija, stāvoklis pēc traumas vai ķirurģiskas iejaukšanās;
  • 200-700 mg/l ir smagas traumas, apdegumi, sepse.

Pie faktoriem, kas ietekmē CRO līmeņa paaugstināšanos, minams vecums, fiziskā slodze, kāpšana augstumā (piemēram, pa kāpnēm), smēķēšana (var būt augsts CRO – līdz 25 mg/l), grūtniecība un paaugstināts estrogēnu līmenis.[6]

Laboratoriski CRO nosaka ar turbidimetrijas metodi, izmantojot CRO lateksa reaģentu. Asins serumā un plazmā normāli atrodami <0,3-0,5 mg/l CRO.[4]

CRO išēmiskā insulta gadījumā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

CRO līmenis serumā ir paaugstināts apmēram 3/4 slimnieku ar išēmisko insultu. Paaugstinātu CRO līmeni var arī izraisīt sistēmiska iekaisuma atbilde, audu bojājumi vai išēmiskam insultam līdzi nākoša infekcija.[7]

CRO iedarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

CRO iedarbības mehānismi ir dažādi. Uzskata, ka CRO stimulē imūnsistēmas reakcijas, tostarp fagocitozi, piedalās T un B limfocītu mijiedarbībā, aktivē klasisko komplementa sistēmu. CRO sintezējas galvenokārt aknās, tā sintēzi aktīvi aizsāk antigēni, imūnkompleksi, citokīni (interleikīns 6, audzēju nekrozes faktors, interleikīns 1).[1]

CRO spēj piesaistīt plašu spektru toksīnu, bojāto audu daļiņu un baktēriju ligandu, novēršot to izplatīšanos organismā. Pats par sevi CRO nav imunitātes mediatoru grupā, taču ir seruma pamatsastāvdaļa akūtas iekaisuma fāzes attīstīšanās gadījumā.[1]

Uzskata, ka CRO arī veicina asinsvadu sašaurinošā endotelīna veidošanos, kas pastiprina monocītu un SICAM-1 hemoatraktanta-1 ekspresiju, izraisa endotēlija disfunkciju, asinsvadu sašaurināšanos un arteriāla spiediena pieaugumu. CRO aktivē arī lipīdu peroksīdu oksidēšanos, piedalās oksidatīvā stresa attīstībā un negatīvi ietekmē endotēlija darbību.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Сакович А.Р. ’’Сравнительное исследование системной и локальной концентрации С- реактивного белка у пациентов с острым гнойным синуситом’’. Медицинский журнал. – 2012. – №2(40). – С. 102-104.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Милютина О.В., Чичерина Е.Н. ’’Прогностическая роль С-реактивного белка в развитии риска кардиальных событий’’.
  3. 3,0 3,1 ’’С-реактивный белок, высокочувствительный (hsCRP ELISA)’’. hsCRP ELISA, Biomerica, Inc. Перевод на русский язык АО «АНАЛИТИКА», Москва, 2010
  4. 4,0 4,1 ’’С-реактивный белок, высокочувствительный (hsCRP ELISA) Arhivēts 2014. gada 22. jūlijā, Wayback Machine vietnē.’’.
  5. ’’С-реактивный белок в диагностике различных заболеваний’’.
  6. 6,0 6,1 6,2 Клиническая лабораторная диагностика: национальное руководство: в 2 т. – Т. I. / под ред. В.В. Долгова, В.В. Меньгикова. – М.: ГЭОТАР-Медиа, 2012. – 928 с. ISBN 978-5-9704-2129-1 (т. I), ISBN 978-5-9704-2127-7 (общ.)
  7. H. M. den Hertog, J. A. van Rossum, H. B. van der Worp, H. M. A. van Gemert, R. de Jonge, P. J. Koudstaal, D. W. J. Dippel. C-reactive protein in the very early phase of acute ischemic stroke: association with poor outcome and death. J Neurol. 2009 Dec; 256(12): 2003–2008. doi:10.1007/s00415-009-5228-x