Dalībnieks:Elizakabakova/Smilšu kaste
Vijolīšu dzimta (Violaceae)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vijolīšu dzimta (Violaceae) ir lakstaugu, krūmu, puskrūmu, retāk koku dzimta. Vijolīšu dzimtas pārstāvji galvenokārt sastopami tropu un subtropu klimatisko joslu apgabalos. Kopā zināmas ap 830 sugas no kurām lielāko daļu veido vijolīšu ģints (ap 450 - 500 sugas). Latvijā sastopamas 17 vijolīšu sugas. Atskaitot 4-5 retās sugas, pārējās vijolītes ir diezgan biežas mežos, pļavās un krūmājos.
Vijolīšu dzimtas pārstāvjiem raksturīgas veselas lapas ar pielapēm, parasti piecas kauslapas, vainaglapas un putekšņlapas. Auglis visbiežāk pogaļa, retāk oga.
No savvaļas sugām izveidots ļoti daudz kultūršķirņu. Sugas var būt ārstniecības augi.[1]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vijolīšu dzimta
Purva vijolīte (Viola palustre)
Raksturīgākie pārstāvji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Purva vijolīte (Viola palustris L.)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Purva vijolīte ir daudzgadīgs, sīks (ga 5-10 cm) vijolīšu dzimtas lakstaugs. Virszemes stublāja nav. Lapu virspuse tumši zaļa, spīdīga, lapas kailas. Ziedkāta galā viens blāvi violets zieds (ga 0.7-1.5 cm). Kauslapas strupas. Pieziedlapas atrodas ziedkāta vidū. Piesis taisns, līdz 1.5 reizes garāks nekā kauslapu piedeva. Auglis - kaila pogaļa.
Veido dažāda lieluma grupas mitros, purvainos mežos un pļavās, kā arī purvos.
Izplatīta suga Eiropā, Latvijā bieži visā teritorijā. Zied no maija līdz jūlija vidum. [2]
Smaržīgā vijolīte (Viola odorata L.)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Smaržīgā vijolīte ir daudzgadīgs, sīks (ga 5-15 cm) vijolīšu dzimtas lakstaugs. Virszemes stublāja nav; augam noziedot izaug lapaini, ložņājoši dzinumi, kas iesakņojas. Rozetes lapas ieapaļas vai olveidīgas (ga, pl 1-7 cm), pamats sirdsveidīgs, mala strupi zobaina, gals strups. Lapas kāts aptuveni plātnes garumā vai garāks. Pielapes parasti gludas, olveidīgas. Ziedi lieli (ga 1.5-2.5 cm), tumšvioleti, ļoti smaržīgi. Pieziedlapas atrodas aptuveni ziedkāta vidū vai mazliet augstāk. Kauslapas strupas. Auglis - apmatota pogaļa.
Augs sastopams vecos parkos un to apkaimē, gravās, krūmājos upju krastos un mītņu tuvumā.
Izplatīta lielākajā Eiropas daļā, dažviet Āzijā un Ziemeļāfrikā. Eiropas Z tā no apstādījumiem pilnīgi pārveidojusies par savvaļas sugu. Latvijā sastopama reti.
Zied no aprīļa līdz maija vidum. [3]
Jūrmalas vijolīte (Viola littoralis Spreng.)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jūrmalas violīte ir daudzgadīgs, sīks vai neliels (ga 10-25 cm) vijolīšu dzimtas lakstaugs. Stublājs kails. Dzinumu apakšējā daļa sakneņveidīga, pāriet ļoti garā, baltā un dziļi smiltī ieaugušā resnā, zarojošā saknenī. Vienam augam stublāju parasti daudz, tie pacili, vienkārši vai zaraini. Lapas šauri lancetiskas vai lineāras (ga 2-4 cm, pl 0.15-0.5 cm), kailas, katrā plātnes pusē ar 3-4 zobiņiem, aptaustot šķiet diezgan biezas. Lapu kāti īsi. Pielapes plūksnaini šķeltas. Ziedi trīskrāsaini (violeti - dzelteni - balti) vai divkrāsaini (violeti ar dzeltenu plankumu uz apakšējās vainaglapas), vainaglapas diezgan garas (ga 1-1.5 cm), ziedkāts garš un kails (ga 2-8 cm). Auglis - pogaļa.
Sastopama nelielās grupās vai atsevišķi kāpu smiltājos.
Suga sastopama Baltijas jūras piekrastē (nav pietiekami izpētīta). Latvijā reti Rīgas līča un Baltijas jūras krastos Kurzemes daļā.
Zied no jūnija vidus līdz augustam.[4]
Tīruma vijolīte (Viola arvensis Murray)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tīruma vijolīte ir viengadīgs, sīks vai neliels (ga 5-30 cm) vijolīšu dzimtas lakstaugs. Stublājs stāvs, pacils, parasti kails, bagātīgi zaro. Lapas olveidīgas vai eliptiskas (ga 0.8-5 cm, pl 0.4-2 cm), ar zobainu malu, smailu galu un ķīļveidīgu pamatu. Pielapes plūksnainas, to vidējā daiva gara (līdz 3-4 cm), lapveidīga. Ziedi pa vienam garos ziedkātos lapu žāklēs. Vainags divkrāsains: gaiši dzeltens un balts (ga 0.5-2 cm), mazliet garāks nekā kauss. Piesis līdz 0.4 cm garš. Ziedi sīkāki (ga līdz 1 cm), blāvi dzelteni.
Raksturīgie biotopi: skraji priežu meži, nezālienes, izcirtumi, kāpas un dzelzceļu uzbērumu tuvumā.
Eiropā un daudzviet Āzijā plaši sastopama suga, bieži kultivēta un nacionalizējusies citos kontinentos. Latvijā sastopama visā valsts teritorijā.
Zied no aprīļa līdz oktobrim. [5]
Suņu vijolīte (Viola canina L.)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Suņu vijolīte ir daudzgadīgs, sīks (ga 5-15 cm) vijolīšu dzimtas lakstaugs. Augs kails, izpleties, no sakneņa atiet viens vai vairāki pacili stublāji. Augam ir tikai stublāja lapas. Lapas olveidīgas (ga 1-4 cm, pl 0.7-2.5 cm). Plātnes gals smails vai strups, mala zobaina, pamats sirdsveidīgs. Pielapes lineāras vai īlenveidīgas (ga 0.5-1.5 cm, pl 0.2-0.4 cm). Ziedi bez smaržas, violeti zili līdz zili (ga 0.7-1.5 cm), pieziedlapas ziedkāta augšdaļā. Irbuļa knābis ar kārpainiem vienšūnas matiņiem. Piesis zaļgans. Kauslapas smailas. Auglis - pogaļa.
Sastopama atsevišķos eksemplāros un nelielās grupās skrajos mežos, krūmājos, mežmalās un pļavās.
Eiropā un Latvijā bieži sastopama suga visā teritorijā.
Sāk ziedēt maijā vai jūnijā.[6]
- ↑ «Vijolīšu dzimta - Violaceae - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv (latviešu). Skatīts: 2017-11-25.
- ↑ «purva vijolīte - Viola palustris L. - Augi - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv (latviešu). Skatīts: 2017-11-25.
- ↑ «smaržīgā vijolīte - Viola odorata L. - Augi - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv (latviešu). Skatīts: 2017-11-25.
- ↑ «jūrmalas vijolīte - Viola littoralis Spreng. - Augi - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv (latviešu). Skatīts: 2017-11-25.
- ↑ «tīruma vijolīte - Viola arvensis Murray - Augi - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv (latviešu). Skatīts: 2017-11-25.
- ↑ «suņu vijolīte - Viola canina L. - Augi - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv (latviešu). Skatīts: 2017-11-25.