Vijolīšu dzimta

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vijolīšu dzimta
Violaceae (Batsch)
Vijolīšu dzimta
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaMalpīgiju rinda (Malpighiales)
DzimtaVijolīšu dzimta (Violaceae)
Vijolīšu dzimta Vikikrātuvē

Vijolīšu dzimta (Violaceae) ir viena no segsēkļu (Magnoliophyta) dzimtām. Šīs dzimtas pārstāvji galvenokārt sastopami tropu un subtropu klimatisko joslu apgabalos. Kopā zināmas ap 830 sugas, kas tiek iedalītas 23 ģintīs. Lielākā daļa sugu pieder vijolīšu ģintij (ap 450—500 sugas). Latvijā sastopamas 17 vijolīšu sugas. Atskaitot 4—5 retās sugas, pārējās vijolītes ir diezgan biežas mežos, pļavās un krūmājos.

No savvaļas sugām izveidotas ļoti daudz kultūršķirnes. Sugas var būt ārstniecības augi.[1]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vijolīšu dzimtas pārstāvji ir ziedoši lakstaugi, kas visbiežāk aug neliela cera formā. Raksturīgas veselas lapas ar pielapēm, ziedam parasti piecas kauslapas, vainaglapas un putekšņlapas. Ziedi var būt divdzimuma vai viendzimuma. Auglis visbiežāk pogaļa, retāk oga.

Dārzkopība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vijolītes ir divgadīgi augi, kas jāsēj jūlija sākumā, lai tie ziedētu rudenī, vai augusta sākumā, lai ziedētu pavasarī. Senāk bija tikai Aalsmeer Giants un Swiss Giants sērijas šķirnes, bet tagad atkal modē ir sīkziedu šķirnes daudz skaistākos toņos. Šķirņu ir ļoti daudz.

Selekcionāri ir izaudzējuši pat rozā un koši sarkanas vijolītes.[2]

Viola x wittrockiana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Populāra selekcionāru izveidota šķirņu grupa, kas sastopama ļoti dažādās krāsās, daudzveidīgās formās. Vijolītes var būt garumā līdz 10—25 cm. Šī veida vijolīšu šķirnes ir īpašas ar to, ka tās var ziedēt vairāku mēnešu garumā, ievērojot pareizu kopšanu (noziedējušos un sakaltušos ziedus novāc). Tāpat arī šīs vijolītes aug kompakti un ir pieticīgas. Viola x wittrockiana var audzēt gan dārzā, gan arī dažādos puķupodos, novietojot tos uz balkona vai citās vietās. Šķirnes ir prasīgas pēc saules gaismas.[3]

Purva vijolīte (Viola palustre)

Raksturīgākie pārstāvji savvaļā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Purva vijolīte (Viola palustris L.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Purva vijolīte ir daudzgadīgs, sīks (garums 5—10 cm) vijolīšu dzimtas lakstaugs. Virszemes stublāja nav. Lapu virspuse tumši zaļa, spīdīga, lapas kailas. Ziedkāta galā viens blāvi violets zieds (garums 0,7—1,5 cm). Kauslapas strupas. Pieziedlapas atrodas ziedkāta vidū. Piesis taisns, līdz 1,5 reizes garāks nekā kauslapu piedeva. Auglis — kaila pogaļa.

Veido dažāda lieluma grupas mitros, purvainos mežos un pļavās, kā arī purvos. Zied no maija līdz jūlija vidum. Izplatīta suga Eiropā, Latvijā bieži visā teritorijā.[4]

Smaržīgā vijolīte (Viola odorata)

Smaržīgā vijolīte (Viola odorata L.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smaržīgā vijolīte ir daudzgadīgs, sīks (garums 5—15 cm) vijolīšu dzimtas lakstaugs. Virszemes stublāja nav; augam noziedot izaug lapaini, ložņājoši dzinumi, kas iesakņojas. Rozetes lapas ieapaļas vai olveidīgas (garums, platums 1—7 cm), pamats sirdsveidīgs, mala strupi zobaina, gals strups. Lapas kāts aptuveni plātnes garumā vai garāks. Pielapes parasti gludas, olveidīgas. Ziedi lieli (garums 1,5—2,5 cm), tumšvioleti, ļoti smaržīgi. Pieziedlapas atrodas aptuveni ziedkāta vidū vai mazliet augstāk. Kauslapas strupas. Auglis — apmatota pogaļa.

Augs sastopams vecos parkos un to apkaimē, gravās, krūmājos upju krastos un mītņu tuvumā. Zied no aprīļa līdz maija vidum. Izplatīta lielākajā Eiropas daļā, dažviet Āzijā un Ziemeļāfrikā. Eiropas ziemeļdaļā tā no apstādījumiem pilnīgi pārveidojusies par savvaļas sugu. Latvijā sastopama reti.[5]

Jūrmalas vijolīte (Viola littoralis Spreng.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūrmalas vijolīte (Viola littoralis)

Jūrmalas vijolīte ir daudzgadīgs, sīks vai neliels (garums 10—25 cm) vijolīšu dzimtas lakstaugs. Stublājs kails. Dzinumu apakšējā daļa sakneņveidīga, pāriet ļoti garā, baltā un dziļi smiltī ieaugušā resnā, zarojošā saknenī. Vienam augam stublāju parasti daudz, tie pacili, vienkārši vai zaraini. Lapas šauri lancetiskas vai lineāras (garums 2—4 cm, platums 0,15—0,5 cm), kailas, katrā plātnes pusē ar 3—4 zobiņiem, aptaustot šķiet diezgan biezas. Lapu kāti īsi. Pielapes plūksnaini šķeltas. Ziedi trīskrāsaini (violeti - dzelteni - balti) vai divkrāsaini (violeti ar dzeltenu plankumu uz apakšējās vainaglapas), vainaglapas diezgan garas (garums 1—1,5 cm), ziedkāts garš un kails (garums 2—8 cm). Auglis — pogaļa.

Sastopama nelielās grupās vai atsevišķi kāpu smiltājos. Zied no jūnija vidus līdz augustam. Suga sastopama Baltijas jūras piekrastē (nav pietiekami izpētīta). Latvijā reti Rīgas līča un Baltijas jūras krastos Kurzemes daļā.[6]

Tīruma vijolīte (Viola arvensis)

Tīruma vijolīte (Viola arvensis Murray)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tīruma vijolīte ir viengadīgs, sīks vai neliels (garums 5—30 cm) vijolīšu dzimtas lakstaugs. Stublājs stāvs, pacils, parasti kails, bagātīgi zaro. Lapas olveidīgas vai eliptiskas (garums 0,8—5 cm, platums 0,4—2 cm), ar zobainu malu, smailu galu un ķīļveidīgu pamatu. Pielapes plūksnainas, to vidējā daiva gara (līdz 3—4 cm), lapveidīga. Ziedi pa vienam garos ziedkātos lapu žāklēs. Vainags divkrāsains: gaiši dzeltens un balts (garums 0,5—2 cm), mazliet garāks nekā kauss. Piesis līdz 0,4 cm garš. Ziedi sīkāki (garums līdz 1 cm), blāvi dzelteni.

Raksturīgie biotopi: skraji priežu meži, nezālienes, izcirtumi, kāpas un dzelzceļu uzbērumu tuvumā. Zied no aprīļa līdz oktobrim.

Suņu vijolīte (Viola canina)

Eiropā un daudzviet Āzijā plaši sastopama suga, bieži kultivēta un nacionalizējusies citos kontinentos. Latvijā sastopama visā valsts teritorijā.[7]

Suņu vijolīte (Viola canina L.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suņu vijolīte ir daudzgadīgs, sīks (garums 5—15 cm) vijolīšu dzimtas lakstaugs. Augs kails, izpleties, no sakneņa atiet viens vai vairāki pacili stublāji. Augam ir tikai stublāja lapas. Lapas olveidīgas (garums 1—4 cm, platums 0,7—2,5 cm). Plātnes gals smails vai strups, mala zobaina, pamats sirdsveidīgs. Pielapes lineāras vai īlenveidīgas (garums 0,5—1,5 cm, platums 0,2—0,4 cm). Ziedi bez smaržas, violeti zili līdz zili (garums 0,7—1,5 cm), pieziedlapas ziedkāta augšdaļā. Irbuļa knābis ar kārpainiem vienšūnas matiņiem. Piesis zaļgans. Kauslapas smailas. Auglis — pogaļa.

Sastopama atsevišķos eksemplāros un nelielās grupās skrajos mežos, krūmājos, mežmalās un pļavās. Sāk ziedēt maijā vai jūnijā. Eiropā un Latvijā bieži sastopama suga visā teritorijā.[8]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vijolīšu dzimta (Violaceae)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Vijolīšu dzimta - Violaceae - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv (latviešu). Skatīts: 2017-12-02.
  2. Klāss Nordhauss. Dārza augi. Enciklopēdija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2003. 300. lpp. ISBN 978-9984-22-933-1.
  3. Цветы дома. Шаг за шагом. Москва : И.М.П. 2007. 14. lpp. ISBN 5-902585-05-8.
  4. «purva vijolīte - Viola palustris L. - Augi - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv (latviešu). Skatīts: 2017-12-02.
  5. «smaržīgā vijolīte - Viola odorata L. - Augi - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv (latviešu). Skatīts: 2017-12-02.
  6. «jūrmalas vijolīte - Viola littoralis Spreng. - Augi - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv (latviešu). Skatīts: 2017-12-02.
  7. «tīruma vijolīte - Viola arvensis Murray - Augi - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv (latviešu). Skatīts: 2017-12-02.
  8. «suņu vijolīte - Viola canina L. - Augi - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv (latviešu). Skatīts: 2017-12-02.