Pāriet uz saturu

Dalībnieks:Troksnis troksnis/Trokšņa piesārņojuma radītie miega traucējumi

Vikipēdijas lapa

Trokšņa negatīvā ietekme

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Starptautisko ķīmiskās drošības programmu (IPCS) trokšņa negatīvā ietekme tiek definēta kā organisma morfoloģiskas un fizioloģiskas izmaiņas, kā rezultātā rodas organisma funkcionālās kapacitātes traucējumi, paaugstinās organisma uzņēmība pret kaitigajām vides ietekmēm. Šī definīcija ietver jebkuru cilvēka vai cilvēka orgānu pagaidu vai ilgstošu fizisko, psiholoģisko vai sociālu funkciju pazemināšanos.[1]

Trokšņa piesārņojums, īpaši dzelzceļa un autotransporta, rada ekonomisko slogu sabiedrībai, dēļ tiešajām un netiešajām profilakses izmaksām, veselības aprūpi un rehabilitāciju. Troksnis tiek vainots arī pie priekšlaicīgas novecošanās. Kad cilvēks ir pakļauts skaļam troksnim, viņš nespēj sakoncentrēt savas domas, ātri nogurst un patērē vairāk enerģiju.[2]

Nakts vides troksnis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nakts vides troksnis iespējams ir viskaitīgākais no vides piesārņojuma, jo tas var atstāt dažādas sekas uz veselību, sinerģiski tieši vai netieši (darbojoties kā starpnieks starp miega traucējumiem) iedarbojoties uz bioloģiskajām sistēmām.[1] Tas, ka cilvēks ir aizmidzis, nenozīmē, ka nekas vairs nenotiek. Guļošais organisms joprojām reaģē uz vides radītajiem stimuliem, lai gan guļošā jūtība pret skaņu ir atkarīga no vairākiem faktoriem. Daži no tiem ir atkarīgi no trokšņa, piemēram, trokšņa veids (nepārtraukta, periodiska, impulsīva), intensitāte, frekvence, spektrs, intervāls (ilgums, regularitāte, cik gaidīts troksnis), trokšņa svarīgums, atšķirība starp fona trokšņa līmeni un maksimālo kairinošā trokšņa amplitūdu. Citi faktori ir saistīti ar pašu guļošo indivīdu, piemēram, vecums, dzimums, rakstura īpašības un jūtība pret troksni.[3] Miega traucējumi var būt raksturojumi ar to, cik bieži indivīds nakts laikā pamostas, cik ilgu laiku jau ir novērojamas šādas pazīmes, kā arī ar to, kāda ir miega fāžu mainība. Arī miega stadiju (dziļā miega fāze (SWS) un sapņošanas fāze (REM)) pareizs ritms kopā ar autonomajām funkcijām (sirdsdarbība, asinsspiediens, asinsvadu sašaurinājums un elpošanas biežums) raksturo miega traucējumus.[4]

SWS un REM miegs tiek uzskatīti par ļoti nozīmīgām miega stadijām, kuras būtu jāsargā. SWS miega fāzes laikā guļošais organisms atjauno enerģiju, kamēr REM fāzē vairāk uzmanība tiek pievērsta garīgajiem (prāta) un atmiņas procesiem.[3]

Miega traucējumu sekas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Miegs ir svarīgs glikozes regulators, asinsvadu sistēmas funkcionēšanas un hormonu izdalīšanās veicinātājs. Jo īpaši dziļajā miega fāzē (spēka atjaunojošā fāze), kad ir pazemināts asinsspiediens, sirdsdarbība, simpātiskās nervu sistēmas aktivitāte un glikozes izmantošana smadzeņu darbībai, salīdzinājumā ar nomoda stāvokli. Šajā miega stadijā izdalās augšanas hormons, kamēr stresa hormons kortizols tiek nomākts. Veselīgam miegam ir arī svarīga nozīme atmiņas nostiprināšanā.[5] Eksperimentāli pētījumi parādījuši, ka gan miega daudzuma samazināšanās, gan nekvalitatīvs miegs var ietekmēt glikozes metabolismu, samazinot toleranci uz glikozi, jūtību pret insulīnu, kā arī miega daudzuma samazināšana var radīt ēšanas traucējumus. Miega traucējumi tiek asociēti arī ar paaugstinātu skaitu vardarbību un vardarbību ģimenē, darba un transportlīdzekļu negadījumiem, biežākiem darba kavējumiem.[4] Miega traucējumu rezultātā, arī bērni cieš no izziņas traucējumiem, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes.[6] Nakts vides troksnis provocē arī izmērāmas vielmaiņas un endokrīnās sistēmas izmaiņas (palielināta adrenalīna, noradrenalīna un kortizola sekrētu daudzums), paātrināta sirdsdarbība un arteriālais spiediens, kā arī palielināts kustīgums. Troksnis ietekmē arī miega arhitektūru. Ir pierādīts, ka nakts troksnis fragmentē miegu, un tā rezultātā var ietekmēt laika daudzumu, ko pavada katrā miega stadijā, visbiežāk palielinot nomoda un pirmo miega stadiju (snaudu), bet samazinot dziļā miega un REM stadijas, radot seklāku miegu.[4]

Lai indivīdam būtu labs miegs, tiek uzskatīts, ka iekštelpu skaņas spiediena līmenim nevajadzētu pārsniegt 45 dB LAmax biežāk kā 10-15 reizes naktī. Daudzi pētījumi parāda procentuālu pamošanās pieaugumu, kad skaņas spiediena līmenis sasniedz 55-60 dB(A).[1] Troksnim ir ietekme arī uz savvaļas dzīvniekiem. Ilggtermiņā iedarbojoties, kā sekas var būt, piemēram, migrācijas maršruta maiņa un dzīvnieku pārvietošanās prom no viņiem vēlamajām barošanās un vairošanās vietām.[7]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 Berglund, B., Lindvall, T. (Eds.) 1995. Community Noise. Document prepared for the World Health Organization. Archives of the Center for Sensory Research, 2: 1-195.
  2. ↑ Grubliauskas, R., Strukcinskiene, B., Raistenskis, J.,Strukcinskaite, V., Buckus, R., Janusevicius, T., da Silva Pereira, P. 2014. Effects of urban rail noise level in a residential area. JOURNAL OF VIBROENGINEERING. 16 (2014) 987-996.
  3. ↑ 3,0 3,1 Muzet, A. 2007. Environmental noise, sleep and health. Sleep Medicine Reviews. 11 (2007), 135—142.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 Halperin, D. 2014. Environmental noise and sleep disturbances: A threat to health? Sleep Science. 7 (2014) 209-212.
  5. ↑ Basner, M. 2008. Nocturnal aircraft noise exposure increases objectively assessed daytime sleepiness. Somnologie 12 (2008) (2):110—7.
  6. ↑ Owens J. 2009. A clinical overview of sleep and attention-deficit/ hyperactivity disorder in children and adolescents. Canadian Academy of Child and Adolescent Psychiatry. 18 (2009) (2):92—102.
  7. ↑ The European Environment Agency. [bez dat.]. Noise. [tiešsaiste]. Pieejams: http://www.eea.europa.eu/themes/noise/intro.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dalībnieks:Troksnis_troksnis/Trokšņa_piesārņojuma_radītie_miega_traucējumi&oldid=2497736"