Adrenalīna molekulas modelisAdrenalīna ampula, 1 mg (Suprarenīns®)
Adrenalīns jeb epinefrīns ir hormons, neiromediators un arī zāles,[1][2] kas ir iesaistītas iekšējo orgānu funkciju (piemēram, elpošanas) regulēšanā.[1][3] Adrenalīnu parasti ražo gan virsnieru dziedzeri, gan neliels skaits neironu, kuri atrodas iegarenās smadzenēs. Stresa situācijās tas izdalās virsnieru dziedzeros. Tam ir svarīga loma reakcijā cīņā-vai-bēgšanā, palielinot asins plūsmu muskuļos, sirds asins daudzuma izvadi (paātrina sirdsdarbību), iedarbojoties uz sirds SA mezglu,[4] acu zīlīšu paplašināšanās reakciju un cukura līmeni asinīs.[5][6] Tas arī sašaurina asinsvadus un rada citas izmaiņas orgānu darbībā, lai nodrošinātu organisma funkcionēšanu stresa apstākļos. Adrenalīns paaugstina glikozes līmeni asinīs, veicina glikogēna noārdīšanos līdz pienskābei, kā arī tauku noārdīšanos līdz glicerīnam un taukskābēm, lai iegūtu papildu enerģiju organisma vajadzībām.[7] Tas tiek darīts, saistoties ar alfa un beta receptoriem. Adrenalīns ir sastopams daudzos dzīvniekos un dažos vienšūnas organismos.
Poļu fiziologs Napoleons Cibulskis pirmo reizi izolēja adrenalīnu 1895. gadā[8] un mūsdienās sintētiskais adrenalīns tiek izmantots arī kā ārstniecības līdzeklis.
↑Malenka RC, Nestler EJ, Hyman SE. «Chapter 6: Widely Projecting Systems: Monoamines, Acetylcholine, and Orexin». In Sydor A, Brown RY. Molecular Neuropharmacology: A Foundation for Clinical Neuroscience (2nd izd.). New York, USA : McGraw-Hill Medical, 2009. 157. lpp. ISBN9780071481274. Epinephrine occurs in only a small number of central neurons, all located in the medulla. Epinephrine is involved in visceral functions, such as the control of respiration. It is also produced by the adrenal medulla.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Adrenalīns.
