Daniels Defo

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Daniels Defo
Daniel Defoe
Daniels Defo
Personīgā informācija
Dzimis 1659–1661
Miris 1731. gada 24. aprīlī
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, žurnālists, tirgotājs
Valoda angļu
Žanri Piedzīvojumi
Slavenākie darbi Robinsons Krūzo

Daniels Defo (angļu: Daniel Defoe; ˌdænjəl dɪˈfəʊ; dzimis ap 1659.-1661. gadu, miris 1731. gada 24. aprīlī[1]), dzimis Daniels Fo, bija angļu tirgotājs, rakstnieks, žurnālists, pamfletists un spiegs, kurš pasaules slavu ieguva ar romānu Robinsons Krūzo. Defo ir zināms kā viens no agrīnajiem romānu autoriem, kurš šo literatūras formu palīdzēja popularizēt Lielbritānijā un ir viens no angliskā romāna radītājiem.[2] Defo bija ražīgs un vispusīgs autors un sarakstīja vairāk kā 500 grāmatas, pamfletus un žurnālus par tādām tēmām kā politiku, noziedzību, reliģiju, laulībām, psiholoģiju un pārdabiskām parādībām. Viņš bija arī ekonomiskās žurnālistikas pirmssācējs.

Bērnība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daniels Fo (viņa īstais uzvārds) visdrīzāk dzimis Londonas Sv. Žila Kriplgeitas rajonā.[3] Defo vēlāk pievienoja savam uzvārdam aristokrātiski skanošo „De” un reizēm izteicās, ka ir cēlies no De Beau Faux ģimenes. Nav drošu ziņu par viņa dzimšanas datumu un vietu, un dažādi avoti min iespējamo gadu no 1659. līdz 1662., kur 1660. tiek uzskatīts par visticamāko. Viņa tēvs Džeimss Fo bija sveču pārdevējs. Defo bērnībā notika daži no spilgtākajiem Anglijas vēstures notikumiem: 1665. gadā ap 70.000 dzīvību paņēma Lielais Londonas mēris, nākošajā gadā tikai Defo un divu kaimiņu mājas palika stāvot pēc Lielā Londonas ugunsgrēka.[4] 1667. gadā, kad viņam visdrīzāk bija ap septiņiem gadiem, holandiešu flotes kuģi iepeldēja pa [Temza|Temzu] un Medvejas upi un uzbruka Čatamai. Viņa māte Anna nomira laikā, kad viņam bija ap desmit gadu.[5][6]

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Defo tika apmācīts mācītāja Džeimsa Fišera internātskolā Dorkingā (Sarejā).[7] Viņa vecāki bija presbiterāņi un apmēram 14 gadu vecumā Defo apmeklēja akadēmiju Londonā, ko organizēja pie anglikāņu baznīcas nepiederoši mācītāji. Tiek uzskatīts, ka viņš apmeklēja unitāristu baznīcu Ņūvington Grīnā.[8][9] Tajā laikā angļu valdība vajāja tos, kas nesekoja Anglijas Baznīcas priekšrakstiem.

Karjera biznesā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savas karjeras sākumā Defo nodarbojās ar trikotāžas un vilnas izstrādājumu, kā arī vīna tirdzniecību. Viņa ambīcijas bija lielas un viņam izdevās nopirkt lauku īpašumu un kuģi, kā arī civetas muskusa ražošanai. Tomēr viņam reti izdevās tikt vaļā no parādiem. 1684. gadā Defo apprecēja Mēriju Tufliju, Londonas tirgoņa meitu, saņemot pūrā 3,700 mārciņas, kas pēc to laiku standartiem bija milzīga summa. Ņemot vērā viņa parādus un politiskās nepatikšanas, laulības dzīve, iespējams, nebija viegla, taču tā ilga 50 gadus un deva astoņus bērnus.[5]

1685. gadā Defo pievienojās nesekmīgajam mēģinājumam gāzt karali [[Džeimss II Stjuarts|Džeimsu II Stjuartu], taču netika par to sodīts kā citi sacelšanās dalībnieki. Karaliene Marija II Stjuarte un viņas vīrs Viljams III tika kronēti 1688. gadā un Defo kļuva par vienu no tuvākajiem Viljama sabiedroto un slepeno aģentu.[5] Pieņemtie politiskie lēmumi izraisīja konfliktu ar Franciju, kas savukārt atstāja negatīvu iespaidu uz Defo tirdzniecību.[5] 1692. gadā Defo arestēja par parādu 700 mārciņu apmērā (un konfiscēja viņa civetas), kaut arī viņa kopējais parādu apjoms varētu būt bijis ap 17,000 mārciņām. Viņa žēlabas bija skaļas un viņš vienmēr uzstājās kā neveiksmīgo parādnieku advokāts, taču ir pamats domāt, ka viņa finansu darījumi ne vienmēr bija godīgi.[nepieciešama atsauce]

Pēc atbrīvošanas no aresta, viņš visdrīzāk ceļoja pa Eiropu un Skotiju un, iespējams, ka šajā laikā viņš tirgoja vīnu ar Kadisu, Portu un Lisabonu. Uz 1695. gadu viņš bija atpakaļ Anglijā, jau formāli lietojot vārdu "Defo" un darbojoties kā pudeļu nodokļa ievācējs. 1696. gadā viņš vadīja dakstiņu un ķieģeļu ražotni Eseksā un dzīvoja Tarokā.

Daiļrade[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamfleti un cietums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daniels Defo pie kauna staba, 1862. gada gravīra

Defo pirmā nozīmīgā publikācija bija "Eseja par Projektiem", kur aprakstīti ieteikumi sociāliem un ekonomiskajiem uzlabojumiem un kas tika izdota 1697. gadā. No 1697. līdz 1698. gadam viņš aizstāvēja karaļa Viljama III tiesības uzturēt pastāvīgu armiju atbruņošanās periodā, kas sekoja Deviņu gadu karam (1688-97). Viņa vispopulārākā poēma "Tīrasiņu anglis" (1701) aizstāvēja karali, kurš bija dzimis Holandē, pret viņa pretinieku ksenofobiskajiem mājieniem, izsmejot angļu idejas par rases tīrību. 1701. gadā Defo, protestējot pret nelikumīgu Kentas petīcijas autoru apcietināšanu, sašpadsmit sabiedrībā cienījamu džentelmeņu pavadībā iesniedza parlamenta apakšnama spīķerim (un vēlākā laikā savam nākamajam darbadevējam) Robertam Hārlijam dokumentu "Leģiona memoriāls". Kentieši, kas savā petīcijā bija prasījuši parlamenta atbalstu aizsargpozīciju stiprināšanai, tika atbrīvoti un Defo rīcība guva Londonas pilsoņu atzinību.[10]

Viljama III nāve 1702. gadā atkal izraisīja politiskas jukas, jo pie varas nāca karaliene Anna Stjuarte, kas sāka savu uzbrukumu tiem protestantiem, kas nepiekrita Anglijas baznīcas doktrīnai.[5] Defo bija viegli kļūt par šādu noskaņojumu upuri un viņa satīra un politiskā aktivitāte vainagojās ar arestu un nonākšanu pie kauna staba 1703. gada jūlijā. Galvenais aresta iemesls bija anonīmi publicētais pamflets "Kā visdrošāk izrīkoties ar disidentiem".[11] Tajā Defo izmantoja ironiju, lai diskreditētu Anglijas baznīcas pārstāvjus, parādot viņu argumentu absurdumu. Pamflets guva plašu popularitāti, bet, Defo par nelaimi, abas pamfletā atspoguļotās konflikta puses ironiju nesaprata un nenovērtēja, pieprasot autoru tiesāt par musinošu apmelojumu.[12] Defo atzina par vainīgu un viņam piesprieda soda naudu, publisku pazemojumu pie kauna staba un nenoteiktu cietumsoda termiņu, kas beigtos tikai pēc soda naudas nomaksāšanas.[13] Saskaņā ar leģendu, viņa poēmas "Himna kauna stabam" publicēšana noskaņoja publiku viņam par labu, tāpēc pie kauna staba viņam svieda ziedus, nevis pierastos akmeņus un ekskrementus, un dzēra tostus uz viņa veselību. Šī stāsta patiesumu apšauba daudzi zinātnieki, taču Džons Roberts Mūŗs vēlāk sacīja, ka "neviens vīrs Anglijā, izņemot Defo, nav stāvējis pie kauna staba un vēlāk ieņēmis augstu stāvokli savu laikabiedru vidū".[6]

Pēc trim dienām pie kauna staba Defo tika ievietots Ņūgeitas cietumā. Kamēr viņš tur atradās, viņa bizness sabruka un viņu aizvien vairāk pārņēma raizes par savas visai lielās ģimenes labklājību. Defo izlēma lūgt palīdzību no Roberta Hārlija, kurš pēc zināmas kavēšanās tomēr panāca Defo atbrīvošanu. Viņu vienošanās bija, ka Defo strādās Roberta Hārlija labā kā pamfletists un slepenais aģents.[14]

Nebija pagājusi nedēļa kopš viņa brīvlaišanas, kad Defo kļuva par aculiecinieku 1703. gada lielajai vētrai, kas trakoja naktī no 26. uz 27. novembri. Vētra radīja smagus postījumus Londonā un Bristolē, nogāza miljonus koku un nogalināja vairāk nekā 8.000 cilvēku, lielākoties jūrā. 1704. gadā Defo publicēja grāmatu "Vētra", kurā iekļauti aculiecinieku stāsti par stihiju.[15] Daudzi uzskata šo izdevumu par vienu no pirmajiem modernās žurnālistikas piemēriem pasaulē.[16] Tai pat gadā viņš uzsāka žurnālu "Pārskats par Francijas Lietām", kas atbalstija Hārlija ministriju un toriju partiju, veidojot hroniku par Karu par Spānijas mantojumu (1702–1714). Žurnāls tika izdots trīs reizes nedēļā un bija apritē līdz pat 1713. gadam. Kad pēc karalienes Annas nāves toriji zaudēja varu, Defo turpināja strādāt izlūkdienesta labā tagad jau vigu valdībai, rakstot pamfletus, kas lika apšaubīt toriju pasaules uzskatus.[5]

Ne visi Defo pamfleti bija politiski. Viens no pamfletiem, kas sākotnēji tika publicēts anonīmi, saucās "Patiess stāsts par kādas Vīlas kundzes parādīšanos nākamajā dienā pēc viņas nāves kādai Bārgreivas kundzei Kanterberijā 1705. gada 8. septembrī". Tajā tiek apspēlēta saikne starp garīgo un fizisko sfēru. Tā ir tikai viena no liecībām par to, ka politiskā darbība nebūt nebija Defo vienīgais fokuss.

Anglijas-Skotijas 1707. gada ūnija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Defo žurnāls bija galvenais valdības rupors, kas aģitēja par Anglijas ūniju ar Skotiju. Defo sāka savu kampaņu žurnālā un pamfletos, apgalvojot, ka apvienošanās novērstu visus draudus no ziemeļiem, tai pat laikā atverot jaunus tirgus un dodot neizsmeļamus cilvēkresursus Anglijai. 1706. gadā Hārlijs nosūtīja Defo uz Edinburgu kā slepeno aģentu ar uzdevumu darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu ūnijas pieņemšanu. Viņš apzinājās, ka viņa pozīcija ir riskanta. Savās vēstulēs viņš piemin niknas demonstrācijas pret ūniju.

Defo bija presbiterānis, kas Anglijā bija ticis vajāts par savām pārliecībām un kā tāds viņš tika pieņemts par padomnieku Skotu baznīcas ģenerālajai asamblejai, kā arī Skotijas parlamenta komitejās. Defo ziņoja Hārlijam, ka viņš bija "lietas kursā par visiem viņu untumiem", taču "asolūti ārpus aizdomām par viņa korespondenci ar Angliju". Tādā veidā viņš varēja ietekmēt tos priekšlikumus, kas tika iesniegti parlamentam.

Skotijā viņš lietoja citus argumentus, kas reizēm bija diametrāli pretēji tiem, ko viņš publicēja Anglijā. Daži no viņa pamfletiem tika pasniegti tā, it kā tos būtu sarakstījuši paši skoti, reizēm mulsinot pat cienījamus vēsturniekus, kas tos citēja kā liecības par skotu viedokļiem. To pašu var teikt par grāmatu par ūnijas vēsturi, kuru Defo publicēja 1709. gadā un kuru daži vēsturnieki joprojām izmanto kā vērtīgu informācijas avotu. Defo parūpējās par to, lai vēstures izklāsts izskatītos objektīvs, iekļaujot tajā arī argumentus pret ūniju, taču vienmēr atstājot pēdējo vārdu sev. Tā piemēram, viņš pilnībā ignorēja galveno ūnijas oponentu Endrū Flečeru. Tāpat viņš nepiemin visai negodīgo Hamiltonas hercoga rīcību, kad tas pārmetās no ūnijas pretinieku uz ūnijas aizstāvju pusi izšķirošajā debašu beigu daļā. Defo grāmata nemēģina skaidrot, kāpēc skotu parlaments, kas kategoriski uzstājās par savu neatkarību 1703.-1705. gados, kļuva pielaidīgs 1706. gadā.

Akts par Anglijas un Skotijas ūniju tika ratificēts 1707. gadā. Defo nesaņēma lielu maksu par saviem pakalpojumiem šajā sfērā un, protams, arī nekādu atzinību no valdības. Skotijas periodā iegūto informāciju viņš izmantoja, izdodot grāmatu "Ceļojums caur visu Lielbritānijas salu", kas tika izdota 1726. gadā, kur viņš atzīst, ka viņa pareģojumi par tirdzniecības un iedzīvotāju skaita pieaugumu pēc apvienošanās nepiepildījās, bet drīzāk vērojami pretēji procesi.

Vēlākā daiļrade un romāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Robinsona Krūzo titullapa

Nav vienota viedokļa par to, cik daudz Defo sarakstīja periodā pēc toriju krišanas 1714. gadā līdz Robinsona Krūzo publicēšanai 1719. gadā. Ir zināms, ka pirms pievēršanās romāniem, Defo turpināja rakstīt traktātus par politiskām un sabiedriskām tēmām.

No 1719. līdz 1724. gadam Dafo publicēja savus slavenākos romānus. Defo romāns Robinsons Krūzo stāsta par angli, kas izglābjas pēc kuģa avārijas un 28 gadus pavada uz vientuļas salas. Par šo grāmatu Defo saņēma tikai 50 mārciņas un nelielu procentu par vēlākajiem izdevumiem. Savukārt viņa izdevējs par saviem ienākumiem nopirka jaunu veikalu un atstāja 50.000 mārciņu.[nepieciešama atsauce]

Nākošie Defo romāni bija Tālākie Robinsona Krūzo piedzīvojumi (1719.g.), Kapteinis Singltons (1720.g.), Kavaliera memuāri (1720.g.), Mēra gada žurnāls (1722.g.), Pulkvedis Džeks (1722.g.), Molla Flandersa (1722.g.) un Roksana (1724.g.).

Tai pat laikā Defo turpināja izdot uzvedības rokasgrāmatas un sabiedriskus komentārus. Īpaši atzīmējams Defo 1726. gadā publicētais politiskais darbs "Pilns angļu tirgotāja apraksts" (The Complete English Tradesman), kurā Defo ne tikai pielīdzina britu tirgotājus džentelmeņiem, bet arī slavē tirdzniecību kā daudz labāku sabiedrisko un ekonomisko izmaiņu katalistu nekā karš.[17]

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemineklis Bunhill Fields kapsētā

Daniels Defo nomira 1731. gada 24. aprīlī, visdrīzāk slēpjoties no saviem kreditoriem. Viņš paglabāts LOndonas Bunhill Fields kapos, kur piemineklis viņa piemiņai tika uzstādīts 1870. gadā.[18]

Tiek uzskatīts, ka Defo savas dzīves laikā izmantoja vismaz 198 pseidonīmus.[19]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

(tbc)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Saskaņā ar Paul Duguid "Limits of self organization", First Monday (2006. gada 11. septembris): "Vairums uzticamo avotu pieņem, ka Defo dzimšanas datums bija nenosakāms un varētu būt 1659. vai 1661. gadā. Viņa nāves datums arī ir neskaidrs."
  2. Schwanitz: "Bildung: alles, was man wissen muss", edited by Eichborn, Frankfurt 1999.
  3. Hibbert, Christopher; Ben Weinreb; John Keay; Julia Keay. The London Encyclopaedia. London : Pan Macmillan, 2010. 304. lpp. ISBN 978-0-230-73878-2.
  4. Richard West (1998) Daniel Defoe: The Life and Strange, Surprising Adventures. New York: Carroll & Graf. ISBN 978-0-7867-0557-3.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 Joseph Laurence Black (redaktors). The Broadview Anthology of Literature: The Restoration and the Eighteenth Century. Toronto : Broadview Press, 2006. ISBN 978-1-55111-611-2.
  6. 6,0 6,1 John J. Richetti (2005) The Life of Daniel Defoe. Malden, MA: Blackwell Publishing, ISBN 978-0-631-19529-0, doi:10.1002/9780470754665.
  7. Dorking - Famous residents and literary connections Retrieved: 1 August 2013.
  8. Biography of Daniel Defoe (1659?-1731) Retrieved: 1 August 2013.
  9. "Defoe in Stoke Newington". Arthur Secord, P.M.L.A. Vol. 66, p. 211, 1951. Cited in Thorncroft, p. 9, who identifies him as "an American scholar".
  10. Daniel Defoe. Reginald P.C. Mutter
  11. Daniel Defoe. «The shortest way with the Dissenters», 1702. Skatīts: 2010-09-18.
  12. Daniel Defoe. Reginald P.C. Mutter
  13. Gavin John Adams. Letters to John Law. Newton Page, 2012. liii–lv. lpp. ISBN 978-1-934619-08-7.
  14. https://www.britannica.com/biography/Daniel-Defoe#ref272516 Daniel Defoe. Reginald P.C. Mutter
  15. The Storm: or, a collection of the most remarkable casualties and disasters which happen'd in the late dreadful tempest, both by sea and land. London: 1704.
  16. John J. Miller (13 August 2011) "Writing Up a Storm", Wall Street Journal.
  17. [Defoe, Daniel. The complete English tradesman. London: Tegg, 1841. Print.]
  18. Maev Kennedy. «Burial ground of Bunyan, Defoe and Blake earns protected status». The Guardian, 2011. gada 22. februāris. Skatīts: 2015. gada 21. janvāris.
  19. "The appendixes offer even more: a listing of Voltaire's and Daniel Defoe's numerous pseudonyms (178 and 198, respectively) ..." in A Dictionary of Pseudonyms and Their Origins, with Stories of Name Changes, 3rd ed., Mcfarland & Co Inc Pub., 1998, ISBN 0-7864-0423-X.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]